Valsts apvērsums PSRS pabeigts!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Intervijā laikrakstam «Komsomoļskaja pravda» M. Gorbačovs nepiekrita tam, ka pašreizējie notikumi — PSRS likvidēšana — raksturojami nevis kā «pavērsiens», bet gan kā valsts apvērsums. Tajā pašā laikā kādreizējais viņa sāncensis PSRS AP priekšsēdētāja vēlēšanās A. Oboļenskis, daudzi opozicionāri un pat M. Gorbačova «komandas» biedri un ne tikai viņi vien nodēvējuši Nobela miera prēmijas laureāta malā nobīdīšanu un PSRS struktūru demontāžu tieši par apvērsumu.
Konkrētajā situācijā, šķiet, tikai neostaļinisti un marksistiskie fundamentālisti apzīmējumu «valsts apvērsums» lieto apsūdzības toņkārtā. Pārējie, vismaz lielākā daļa dažādu politisko un sabiedrisko grupējumu un organizāciju, noraudzījušies decembra norisēs kā vērotāji, gaidot daudzmaz skaidrāku pārmaiņu kontūru uzpeldēšanu un līdzšinējā režīma transformācijas iznākumu.
Sarkanais PSRS sirpjāmurotais karogs virs Kremļa nolaists. Tā vietā tagad pland trīskrāsainais Krievijas valsts simbols. Sociālistiskā impērija sabrukusi, un tās vietā proklamētas neatkarīgas valstis. Gandrīz jau likvidēti visi centralizētās varas un pārvaldes orgāni. Atņemta līdzšinējās lielvalsts oficiālās galvas — PSRS prezidenta — vara bez viņa iepriekšējās piekrišanas. Agrākajās PSRS vēstniecībās ārvalstīs uzvilkts Krievijas Federācijas valsts karogs… Vai tad tās nav valsts apvērsuma pazīmes?!
Igaunijas interfrontistu trieciennieks, «likvidētais» bijušās PSRS deputāts Jevgeņijs Kogans pēdējā izbijušo parlamentāriešu sapulcē Kremlī svinīgi izsaucies: «Valsts apvērsums, par kura draudiem tik ilgi brīdināja grupa «Sojuz», ir pabeigts!»
Zīmīgi, ka no demokrātu aprindām uz tamlīdzīgiem apgalvojumiem nav atskanējuši skaļi atsaukuma saucieni. Tāpēc jo precīzāks var likties šāds formulējums: noticis apvērsums, ko veikuši republiku (pirmām kārtām, Krievijas) demokrātiskie vai demokrātiski ievēlētie varas orgāni. Vismaz neviens nemēģina salīdzināt decembra pavērsienu ar augusta puča mēģinājumu. Nesakrīt kaut vai acīmredzamās (vizuālās) pazīmes. Decembra apvērsums tik tiešām bija miermīlīgs, noticis bez fiziskas varas lietošanas. Kā visi varēja pārliecināties — tas norisējis bijušās PSRS iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības (!) klusējoša atbalsta apstākļos. Galu galā — tas apstiprinājis objektīvo realitāti, kur neapstādināmi virzījusies līdzšinējā PSRS (M. Gorbačovs: «Mēs jau faktiski ieskatījāmies bezdibenī.»), un būtībā novērsis superlielvalsts neprognozējami haotisko krahu jebkādas bezdarbības gadījumā.
Neatkarīgu valstu Sadraudzības izveidošana no izjukušās PSRS asociēties gribošajām paliekām mūsdienu situācijā, domājams, ir visloģiskākais politiskais gājiens. Taču republiku vairākuma ātrā gatavība iestāties jaunajā Sadraudzībā nekādi nevar nozīmēt, ka tās vienādi gatavas jaunai kolektīvai spēlei. Šodien katrai no šīm republikām (neatkarīgajām valstīm) ir vairāk vai mazāk skaidri formulētas personiskās intereses, bet kopīgo vēlmju noskaidrošana nebūt nav viegla. Ne velti vairāk pieredzējušie politisko procesu vērtētāji pieļauj, ka jaunajai Sadraudzībai ir pagaidu raksturs: runa taču ir par 11 nezināmiem lielumiem, kuros turpināsies iekšējās pārbīdes. Katra neatkarīgā valsts (republika) Sadraudzībā šobrīd vispirms saskata iespēju bez liekām papildsaistībām relatīvi mierīgos ekonomiskajos apstākļos pabeigt sava valstiskuma veidošanu. Tehniskā statusu nolīdzināšana tagad ir notikusi. Aktualitāti no jauna iegūst «vienotās ekonomiskās telpas» jautājums, jo tūdaļ visa Sadraudzība izjutīs spiesti brīvprātīgās cenu liberalizācijas efektu. Uzbekijas prezidents I. Karimovs jau brīdināja, ka cenas vajag atbrīvot tikai tad, kad drošu aizsardzību iegūs «sabiedrības vājākie posmi», taču viņa saukļi Maskavā nav uzklausīti. Tikmēr Ukraina un Baltkrievija satrauc partnerus ar mājieniem par savas valūtas drīzu ieviešanu. Un gluži pamatoti ārvalstu lietpratēji brīnās, kā Sadraudzībai varētu izdoties īstenot vienotu saimniecisko un ārējo ekonomisko politiku. Tikpat nereāli iztēloties visu asociācijas dalībvalstu detalizēti saskaņotu ārpolitisko darbību.
Grūts kompromiss ar krietnu piepūli un visu pušu diplomātisko iemaņu sasprindzinājumu ir panākts kodolsistēmu likteņa noteikšanā. Ukraina uzstāja, lai četrām republikām ar kodolieročiem to teritorijās (Krievijai, Ukrainai, Baltkrievijai un Kazahijai) būtu veto tiesības atomieroču lietošanā. Ir apspriesta kolektīva lēmuma — divkāršotas dubultatslēgas — procedūra. Kazahijas līderis N. Nazarbajevs atšķirībā no oficiālās Kijevas un Minskas, nepiekrītot savas valsts tūlītējam kodolbrīvam statusam, demonstrēja aizvainojumu par viņa ignorēšanu Minskas un Brestas apspriedēs. Līdz tomēr panākta iepriekšēja vienošanās līdz 1998. gadam visus kodolieročus nogādāt Krievijas Federācijā. Ārvalstīm nebūs jāuztraucas par vairāk nekā 27 000 kodollādiņu nokļūšanu nacionālo armiju kazarmās. M. Gorbačovs «atomportfeli» jau atdevis B. Jeļcinam, un tādējādi četru vai vairāku kodolpogu vietā Sadraudzībai būs tikai viena.
Un tomēr. Tiklīdz Sadraudzības valstis būs nosvinējušas Jauno gadu, priekšplānā atkal izvirzīsies jautājumu gūzma. Vai militāri rūpnieciskais komplekss un armija būs samierinājusies ar savu vietu jaunajā veidojumā? Vai izdosies pieklusināt bijušās lielvalsts komatozā stāvokļa uzbudinātos nacionālos konfliktus? Vai būs iespējams saglabāt Sadraudzības līderu personālu savienību un atturēšanos no spēku metodēm attiecībā pret iekšējo pozīciju? Vai reiz kopīgiem spēkiem tiks izdarīts arī «ekonomiskais apvērsums»?!
Un tā tālāk un tā joprojām. Jaunā Sadraudzība savā koncepcijā pagaidām šķiet stipri līdzīga tam milzim uz māla kājām, kāda bija sabrukusī PSR Savienība. 30. decembrī Minskā paredzēta Sadraudzības neatkarīgo valstu līderu Vecgada tikšanās. Kaut vai skaidrības labad būtu svētīgi, ja tā nebeigtos tikai ar savstarpējiem laimes vēlējumiem…
Āris Jansons
