Sev, republikai, valstij
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Šodien, kad aprit 48. gadskārta kopš Latvijas iestāšanās PSRS sastāvā, daudzu vērtību pārvērtēšanas laikā, aizvien spraigāk un neatlaidīgāk meklējam un rodam jaunus ceļus, kuru galamērķis ir pārvarēt daudzo agrāko gadu kļūmes, iesīkstējumus. Lai labāk, efektīvāk strādātu, labāk, pārticīgāk dzīvotu. Viens no šiem ceļiem, kā akcentēts nesen notikušajā PSKP CK Plēnumā, ir republiku, apgabalu pāreja uz saimniecisko aprēķinu, kas guvusi plašu atsaucību arī Latvijā. Par šo meklējumu gaitu, daudzo problēmu samezglojumu risinājuma pirmajiem soļiem — šodien arī mūsu korespondenta intervija ar Valsts plāna komitejas Plānošanas zinātniskās pētniecības institūta direktoru ekonomikas zinātņu doktoru Edmundu Stūri.
— Jūs vadāt Latvijas PSR Ministru Padomes izveidoto darba grupu, kuras uzdevums ir sagatavot priekšlikumus republikas saimnieciska aprēķina pamatvirziena izveidei. Kā rit šis darbs un kādas ir pirmās tajā gūtās atziņas?
— Grupa tika izveidota jūnija nogalē, tādēļ pats par sevi saprotams, ka tik īsā laikā nekādus kalnus gāzt nebija iespējams. Neskaitāmo saimnieciskā aprēķina jautājumu risināšanā strādā ZA Ekonomikas institūta, RPI, LVU un mūsu institūta speciālisti. Pirmo darba rezultātu apspriešanai visi kopā sanāksim septembra vidū. Patlaban nekāda apkopojuma vēl nav, un šobrīd varu izteikt vienīgi pats savas domas un spriedumus.
Par republikas saimniecisko aprēķinu runājot, manuprāt, jādomā vispirms par to, kā izmantot tehnisko progresu, lai ražotu vairāk un labāku produkciju, kurai būtu pieprasījums gan valsts iekšējā, gan pasaules tirgū. Lai mūsu ražojumi būtu konkurētspējīgi. Jo līdz šim valdošo plānoto produkcijas sadali, plāna noteikto tirdzniecību ar izejmateriāliem pamazām taču nomaina vairumtirdzniecība.
Nesen izlasīju grāmatu par kvalitātes vadības sistēmu Japānā, kuras autors ir profesors Isikava, šīs valsts ražošanas kvalitātes vadības sistēmas autors un tēvs. Viņš uzsver, ka citvalstu firmas visbiežāk par galveno uzskata peļņu. Japānā turpretī tā jau ir otršķirīga problēma. Svarīgākais, par ko te cīnās, ir produkcijas kvalitāte. Ja ražojumi ir konkurētspējīgi, tad peļņa pati par sevi nekur nepaliks... Manuprāt, saimnieciskā aprēķina apstākļos republikā arī jāliek lietā viss mūsu inženieru un strādnieku itin augstais intelektuālais potenciāls un jāgādā par to, lai ražotu konkurētspējīgu produkciju.
Igauņi, kas par pāreju uz saimniecisko aprēķinu sāka domāt pirms mums, izstrādājuši vairākus modeļus. Viens no tiem, ko paši ekonomisti sauc par naivo modeli, paredz orientēšanos visvairāk uz ārējo tirgu. Bet ko varēs pārdot, par kādām cenām, kas pirks produkciju un vai tā ir konkurētspējīga? Tādēļ arī mums Latvijā jau tagad jāskatās patiesībai acis un jāapzinās, ka tāds modelis nav sevišķi dzīvotspējīgs. Jāorientējas uz konkurenci i e k š ē j ā tirgū un jālauza galva par tā saukto ekvivalento apmaiņu ar pārējiem mūsu valsts reģioniem.
— Jūs pieminējāt Igauniju, taču tur nav tik daudz lielu Savienības pakļautības uzņēmumu ka pie mums. Domāju, ka Latvijai tā ir īpaša un visai prāva problēma.
— Ražojumu ekvivalentā apmaiņa, cenu politika, peļņas pārskaitīšana centralizētajām ministrijām, resoriem, Savienības pakļautības uzņēmumu turpmākais statuss republikā, vēl daudzi citi jautājumi ir tādi, uz kuriem šodien atbildes vēl nezinām. Kopā ar šīm centrālajām iestādēm būs jārod pieņemami risinājumi, lai Savienības pakļautības uzņēmumi, ievērojot jaunās koncepcijas par vietējām padomēm, strādātu arī tā reģiona labā, kurā tie atrodas. Šobrīd patiešām ir tā, ka pat no tām rūpnīcām, kas jau strādā saimnieciskā aprēķina apstākļos, lauvas tiesu peļņas paņem ministrijas, maz atstājot pašam uzņēmumam, nemaz nerunājot par prāvāku summu ieskaitīšanu republikas budžetā. Tātad nepieciešams izstrādāt un ieviest normatīvus, lai kolektīvi būtu ekonomiski ieinteresēti strādāt un daļu līdzekļu dot savai republikai.
— Šobrīd, šķiet, grūti atrast tādu rūpnīcu vai saimniecību, kuras vadītāji nesūdzētos par darbaspēka trūkumu.
— Sūdzas gan, taču vai esošais darbaspēks vienmēr tiek izmantots lietderīgi, vai pārāk prāvi nav uzbrieduši štatu saraksti? Usmas drenu cauruļu rūpnīcā inženiertehnisko darbinieku skaits, kas ir apmēram astoņdesmit cilvēku, gan nokomplektēts, tomēr žēlojas, ka trūktin trūkst strādnieku. Ja šajā uzņēmumā strādātu kooperatīvs, tad droši varētu sacīt, ka tieši šo inženiertehnisko darbinieku būtu daudz, daudz mazāk. Ir jādomā par pārvaldes struktūras pilnveidošanu un aparāta samazināšanu ne tikai ministrijās un resoros, bet it visur. Darbaspēka resursi jātaupa, racionāli jāizmanto.
Tomēr, iepazīstoties ar to, kā Konstitūcijā ierakstīto astoņu stundu darba dienu strādā daudzos rūpniecības uzņēmumos, izrādās, ka divas trīs stundas darbs iet tukšgaitā. Par to liecina arī mūsu institūta speciālistu pētījumi par rūpnīcu iekārtu noslodzi. Atzinums ir viens: ja iekārtas noslogotu pilnīgi, varētu ražot 20 līdz 30 procentu produkcijas vairāk nekā patlaban.
— Ražošanas programmas izpildi daudzviet kavē izejvielu, materiālu, komplektējošo detaļu trūkums, jo, strādājot tā sauktās plānveidīgās saimniekošanas apstākļos, tās netiek piegādātas laikus. Apvienībām VEF, «Radiotehnika», «Alfa» tas šobrīd ir viens no prāvākajiem klupšanas akmeņiem. Pagrūti iedomāties, ka te varētu līdzēt republikas saimnieciskais aprēķins.
— Uzlabot industrijas lieluzņēmumu stāvokli tas diezin vai varēs. Jautājums, liekas, jāskata no citas puses — par šo apvienību tiešajiem saimnieciskajiem sakariem ar piegādātājiem. Japāņu pieredze rāda, ka uzņēmumi kontrolē un rūpējas ne tikai par savu produkciju, bet arī par to, kuru saņem no piegādātājiem. Ja valstī izdosies likvidēt ministriju, resoru monopoltiesības, ja to vai citu produkciju varēs nopirkt pie viena, otra, trešā, problēma, protams, kļūs vieglāk risināma.
— Ja būs konkurence...
—… konkurence un tirgus, mārketings. Ekonomiskā doma tagad jau tā arī ir noskaņota, tikai vēlēšanās visu to likt lietā šobrīd diemžēl vēl ir lielāka nekā reālās iespējas. Vēl jārada visi jaunie mehānismi, sviras, kas regulē. Manuprāt, ir tādas prioritātes, kuras vajadzētu risināt pirmām kārtām: pārtikas programma, dzīvokļu un sociālā sfēra, tautas patēriņa preces, ekoloģiskās problēmas, jo tās tieši skar visus iedzīvotājus, nevis kādas ministrijas vai atsevišķa resora intereses.
— Svarīgs acīmredzot ir jautājums arī par rajonu, republikas pakļautības pilsētu budžetu, tā sasaisti ar republikas, tālāk — valsts budžetu.
Principiāli virzieni šeit ir iezīmēti: katrs rajons strādā saimnieciskā aprēķina apstākļos, attiecīgus procentus no sava budžeta atskaita augstākstāvošajām organizācijām, lai risinātu tās problēmas, kas ir svarīgas un iziet ārpus šī rajona robežām. Ja paliksim tikai sava rajona egoistiskās interesēs, nekas labs no tā nevar iznākt. Ikviens rajons taču iekļaujas republikas, katra republika — Savienības sociāli ekonomiskajā sfērā. Krasas robežas te novilkt nevar, un ir jādomā par visu kopējo attīstību.
— Kā varētu veidoties ekonomiskās attiecības ar citām republikām?
— Pārejot uz materiālu vairumtirdzniecību, jābūt izveidotai noteiktai cenu politikai. Un ne tikai. Skaidrs arī, ka materiālo resursu cenas noteiks tirgus konjunktūra. Tātad labāku produkciju varēs pārdot par lielāku maksu. Pieminot preču apmaiņu starp republikām, bieži dzird sakām: kādēļ mums ir jāieved tik daudz metāla, kurināmā, kāpēc tik ļoti jāattīsta rūpniecība? Atbildēšu ar Somijas piemēru. Somi taču tāpat visu laiku orientējas uz mūsu valsts metālu, degvielu, saņem to, bet, ražojuši labas kvalitātes produkciju, to pārdod atpakaļ mums pašiem. Ļoti knapi ar izejvielām tāpat ir Japānai, bet cik augsts tur ir ražošanas līmenis un produkcijas kvalitāte, kas droši iekaro pasaules tirgu! Vai tas pilnā mērā neattiecas arī uz mūsu industrijas uzņēmumiem, kam jāieved daudz izejmateriālu? Attiecas. Lūdzu, pērciet, ievediet izejvielas, un, ja no tām gatavosit kvalitatīvu produkciju, ko izdevīgi var pārdot, visiem no tā būs tikai labums.
Manuprāt, mums visiem ir pavisam no cita redzesleņķa jāsāk raudzīties uz ļoti daudzām ekonomikas jomām. Augstskolās, piemēram, līdz šim tādu priekšmetu kā marketings, kas sasaista tirgus zinību un ražošanas vadību, neviens pat negrasījās apgūt, uzskatot to par nevajadzīgu. Saimnieciskā aprēķina apstākļos bez marketinga likumsakarību izzināšanas strādāt nebūs iespējams. Jāzina taču, ko ražosim, cik tas maksās, kāds būs pieprasījums tajā vai citā reģionā. Tagad daudz runā, ka mūsu republikai trūkst un trūks elektroenerģijas, bet, pārejot uz saimniecisko aprēķinu, mums daudz būs jāmaksā gan Igaunijai, gan Lietuvai, no kurām to saņemam. Pirms vairākiem gadiem pasaulē bija tā sauktā enerģētiskā krīze. Tā piespieda speciālistus meklēt un drīz vien arī atrast jaunas tehnoloģijas, kas ļauj ievērojami samazināt energoresursu patēriņu. Vai šajā jomā speciālisti arī Latvijā nevarētu strādāt jau tagad?
Vārdu sakot, ar republikas saimnieciskā aprēķina programmas izstrādāšanu saistītu jautājumu ir ļoti, ļoti daudz. Tādēļ būsim pateicīgi ikvienam speciālistam, kas nāks talkā ar savu domu, ar lietderīgu ideju.
— Šo darbu garumā, protams, stiept arī nedrīkst?
— Nē. Šinī gadā jābūt gatavai pamatkoncepcijai, republikas zinātniskā saimnieciskā aprēķina modelim, lai nākamajā piecgadē to varētu sākt jau realizēt. Vispirms kaut vai daļu no tā — pašas samilzušākās problēmas.
Intervēja G. Grundulis
