Juris Putriņš. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Dārgās Latvijas meitas un dēli, sievas un vīri!
Šajā nebijušajā, necerētajā laikā man uzticēts tas gods sveikt latviešu tautu, sveikt jūs visus pirmajā Latvijas Tautas frontes kongresā Igaunijas Tautas frontes Domes vārdā. (Aplausi.)
Aizvakar manifestācijā «Par tiesisku valsti» jūs sveica šeit zālē sēdošais Domes loceklis Marts Tarmaks. (Aplausi.) Šodien — arī latviešu valodā — to darīšu es. Tāpat sveicu jūs no topošās Igaunijas latviešu biedrības, kura savu dibināšanas sanākšanu svinēs kopā ar visu latviešu tautu — šā gada 18. novembrī. (Aplausi.)
Un es domāju, ka arī latviešiem lieti noderēs pieredze, kā pa arumiem jābrauc, lai pieņemtu statūtus. Līdzās šai nelielajai, mīlas pilnajai ironijai atļaujiet kopā ar jums būt lepniem par latviešu tautas atmodu, drosmi un vīrišķību. Un savukārt tas, kā latviešu tauta apsveic jebkuras zemes pārstāvi, kurš ierodas šeit ar lepni paceltu galvu un sāpi par savu tautu, — šī kopības sajūta pārliecinošāk par visu rāda, ka nav drošāka nacionālā jautājuma risināšanas ceļa kā katras tautības atmoda, kā visu tautību kopējas brīvības alkas.
Man nācās šoruden darboties Igaunijas tautību foruma veidošanā un izjust sarūgtinājumu, redzot, ka tur dzīvojošiem latviešu bērniem ir daudz mazākas iespējas apgūt latviešu valodu nekā mūsu tautiešiem Amerikā, Austrālijā, Zviedrijā vai kur citur. Nācās izjust sāpes par somu un zviedru traģiskajiem likteņiem. Tas bija saspringts darba mēnesis. Forumā uz līdztiesības principiem piedalījās 19 Igaunijas tautību delegācijas. Kopīgi pieņēmām rezolūcijas nacionālajā jautājumā. Tāpat tika izveidota Tautas frontes Tautību padome, kura līdzdarbosies Igaunijas delegācijas platformas izstrādāšanā paredzētajam PSKP plēnumam par nacionālo jautājumu. Darbs šajā forumā radīja lielu gandarījumu un deva iespēju mums daudz labāk saprast vienam otru ļoti daudzos sarežģītos jautājumos. Atļaujiet arī visu Igaunijā dzīvojošo tautību vārdā sveikt visas Latvijā dzīvojošās tautības. (Aplausi.)
Un vēl — mīļā, mīļā latviešu tauta, tagad, kad mēs visi mostamies, atļaujiet man novēlēt, lai nekad mums nebūtu jādzird, ka latvietis saka, ka viņš kaut ko nevar. Šī caur tūkstoš gadiem nestās etniskās apziņas atmoda dara latvieti stipru, vienotu, sev ticošu un brīvu. Bet šai atmodas reibonī lai neaizmirstam bez savas tautas arī citas tautības. Tādu sisto, pazemoto, pa pasauli izsvaidīto vēl ir daudz, ļoti daudz. Un mēs neesam vienīgie, kuri uz savas ādas izjutuši to skarbo patiesību, ka vislielāko ļaunumu tautai nodara savu etnisko apziņu zaudējušie tautieši.
Ļeņins, to teikdams, domāja par plašās Krievijas mazajām tautām, bet šodien tas pilnā mērā attiecas uz visiem. Etniskā pašapziņa izzūd, un, apzinoties, cik viegli tāds cilvēks izmantojams kā ierocis pret citām tautībām, mums jācīnās par nacionālo attiecību demokratizāciju arī šeit. Un mums ir svēts pienākums palīdzēt visiem, lai šodien vistuvāk zemei esošajai latgaļu tautai ir savas skolas, teātri un kultūras centri, lai atmaksājam savu parādu Igaunijas brāļu tautai lībiešiem, kurus nemācējām nosargāt arī no staļinisma patvaļas. Dziedot lībiešu «Pūt, vējiņi», mēs viņus atceramies ļoti reti. Lai palīdzam visiem šis staļinizācijas upuriem, lai mostas visu tautību etniskā apziņa un lai
cilvēks atkal kļūst vienots ar dabu savā garā un tikumības jaunā — augstākā pakāpē, lai izlūdzamies piedošanu no dabas par savu nespēju nostāties pretī dabai un tautībai naidīgiem spēkiem. Es nešaubos, ka varenā krievu tauta sevi neļaus pazemot līdz tam, ka to izmantos par ieroci pret citām tautām. Un nebūs ilgi jāgaida, kad mēs savos svētkos lepni varēsim sveikt pamodušos un brīvu krievu, brīvu baltkrievu un brīvu ukraini. Un mēs atkal atgriezīsimies tuvāk zemei, tuvāk etnosam, tuvāk viens otram. Tuvāk tikumībai un ticībai savai nākotnei. Lai Dievs ir ar mums! (Aplausi.)
