«Piedodiet manu vaļsirdību…»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Piedodiet manu vaļsirdību…»
— tādiem vārdiem beidzas gandrīz vai katra redakcijai adresētā vēstule. Rakstītāji atvainojas, ka nav slēpušies aiz daiļrunīgām frāzēm, bet teikuši, ko domā un izjūt. Bet vai tāpēc jāattaisnojas? Nu protams, kādam ne viena vien vēstule liktos ķecerīga, jo tik ilgi par daudzām problēmām ir runāts pusbalsī. Taču redakcijas darbinieku vārdā sakām — paldies! Paldies par vaļsirdību, par līdzdomāšanu un uzdrīkstēšanos. Nav taču viegli ikdienas aizņemtībā atrast brīdi, kad vari atrauties no darbiem, paņemt baltu papīra loksni, apkopot domas un uzsākt sarunu ar laikrakstu, kura darbiniekus varbūt pat sejā neesi redzējis.
Kas ir vēstule? Personiska rakstura vēstījums citiem cilvēkiem. Vēstule — tā ir arī redakcijas darba objekts. Padomājiet, kādas izjūtas pārņem cilvēku, kurš nedēļas laikā izlasa 119 vēstules par metro celtniecības jautājumiem. Jā, tieši tik daudzās vēstulēs aizvadītajā nedēļā skarts šis temats.
Tā, piemēram, visas «par» un «pret» metro būves nianses Līgatnes papīrfabrikas galvenais inženieris J. Šupiņš apsver septiņpadsmit lappusēs. Netrūkst arī kolektīvu sūtījumu. Redakcijai atrakstījuši P. Stradiņa Republikas klīniskās slimnīcas darbinieki, institūta «Komunālprojekts» arhitekti un daudzi citi. Bioloģijas zinātņu kandidāts G. Liepiņš apgalvo, ka «metro problēmā ir samezglojusies visa Rīgas pēckara vēsture, mūsu sasniegumi un kļūdas».
Daudzas vēstules pārsteidz ar konkrētību, faktu uzskaitījumu, argumentu meklējumiem. Apspriežot Rīgas transporta problēmas, rakstītāji gan citē Vissavienības preses publikācijas, gan sūta izgriezumus, norāda izmantoto literatūru. Ne viena vien vēstule pielīdzināma zinātniskam darbam ar daudzām tabulām, shēmām, ilustrācijām. Protams, ir arī ļoti amizantas vēstules. Kāda rakstītāja, piemēram, pieprasa izveidot brīvprātīgas metro racēju vienības, lai drīzāk darbus uzsāktu un pabeigtu. Nepieciešams tikai visus apgādāt ar lāpstām. Kā viena no pazemes satiksmes priekšrocībām tiek minēta iespēja «viņam un viņai» par piecām kapeikām vizināties kopā no rīta līdz vakaram. Jā, var jau arī tā.
Pēc atsūtīto vēstuļu skaita aizvadītajā nedēļā otrajā vietā ierindojas ētikas un morāles jautājumi. Deviņās vēstulēs minēts E. Veidemanes raksts «Nelaime» («PJ» 17.03.88.). Vecākus satrauc pusaudžu nežēlība un — kā mēdz apzīmēt psihologi — autsaideru problēmas. «Vai tiešām jānotiek kam drausmīgam, lai saprastu, ka bērns neuzaugs un neziedēs kā ziediņš saulītē, ka vecākiem jāiemāca tiem mīlēt, žēlot, saprast otru,» tā raksta Radjukova no Balvu rajona, lopkopēja un rajona deputāte.
Tikpat daudzas vēstules adresētas neklātienes atturībnieku klubam.
Interesanti, ka pret alkohola lietošanu vēršas ne vien jaunas meitenes, bet arī trīsdesmit gadu slieksni pārkāpuši vīrieši, kuriem agrīnās jaunības periods pagājis vienā reibonī. Tādas vēstules parasti ir ļoti grūti lasīt, jo tās atgādina grēksūdzi. Izmisums par zaudēto laiku, riebums pret bijušajiem pudeles brāļiem, nenokārtotā dzīve un īstu draugu trūkums — tas viss sakoncentrēts vienā lūgumā: palīdzēt atrast domubiedrus, cilvēkus, kas spētu noticēt otra apņēmībai sīkt dzīvi no jauna.
Trešā prāvākā vēstuļu kaudzīte ir par vēstures jautājumiem. LVU mācību spēku — docenta O. Niedres un profesora H. Stroda — diskusija («PJ» 19.03.88.) uz domu apmaiņu rosinājusi arī daudzus lasītājus. Atrakstījuši gan pašreizējie, gan bijušie Vēstures fakultātes studenti, skolēni, pusmūža vecuma cilvēki. Simpātiska ir I. Ezeriņa vēstule, kurā minēts, ka viņam nav izdevies nokārtot eksāmenu Latvijas vēsturē pie profesora Stroda. Taču viņš pilnīgi atbalsta profesora viedokli. Rakstnieks L. Purs stāsta par problēmām, kas radušās pirms vēsturiskā romāna «Degošie pilskalni» publicēšanas sešdesmito gadu sākumā.
Labprāt vēlētos iepazīties, piemēram, ar Ingu, kura atrakstījusi gudru un jauku vēstuli par jaunatni satraucošām problēmām, taču nosūtītājas adreses nav. Pati Inga raksta: «Es nestrīdos, vai tas, ko rakstīju, ir pareizi vai nav. Savu uzvārdu man pietrūkst drosmes minēt. Laikam tāpēc, ka mums šīs bailes ir ieaudzinātas kopš pirmajām skolas dienām. Bet no kā baidīties un par ko?!»
Vēstuļu apskatā var minēt tikai nelielu daļu no nedēļas pasta. Netrūkst sūtījumu «Valodas stūrītim», ekoloģijas lappusei, tūrisma kopai, lappusei «Stūre tavās rokās», «Mūzikas klubam». K. Bērziņš no Stučkas rajona uzstājīgi prasa: «Vai kādreiz varēsim lasīt «neuzpucētus» rakstus?» Par tādu tiek uzskatīta arī autora paša vēstule, kurā ir astoņi sarežģīti temati. Taču ne jau aizliegto tematu dēļ visas vēstules nav iespējams publicēt. Iemesls ir pavisam necils — laikrakstam ir tikai četras lapas. Gribētos, lai šis apskats netiktu uzskatīts tikai par pārskatu, cik vēstuļu redakcijā ir pienācis un ko par tām domā redakcijas darbinieki, bet gan — par operatīvu daudzu lasītāju domu un viedokļu pieteikumu, sabiedriskās domas rezonansi.
Vēstules lasījusi
V. VIZULE
