Tas putns ceļas un vēlreiz dziedās
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vienmēr, kad uzkāpju tos četrus stāvus augšā Blaumaņielas dzīvoklī, kad ienāku Ozoliņu lielajā istabā, vispirms paskatos uz smagnējo atpūtas krēslu. Kopš Kārļa Ozoliņa aiziešanas mūžmājās tas pārklāts ar austu seģeni, vientuļš — aiz bufetes stūra. Agrāk pretim man cēlās viņš. Puika, mans pirmais redaktors Kārlis Ozoliņš. Piesarcis, samulsis smaidīdams, man solīti priekšā panācās. Vēl šodien redzu, kā viņš sēž smagnējā mīkstajā krēslā, kā vienu kāju puiciski pārmetis atzveltnei. Kā atbild uz maniem jautājumiem. Atklāti. Neslēpdamies aiz pieņēmumiem. Neattaisnodamies. Mūžs nav bijis viegls. Drīzāk pretrunīgs. Daudzus gadus Pelšes—Vosa klana nepamatoti noliegts. Vientulības četrās sienās gari varējis izsvērt, kāpēc viss norisa tā un ne citādi. Ne vien ar viņu, bet ar Latviju. Izsvērt latviešu komunistu darbību un klupšanas akmeņus, sākot ar dziļi jūsmīgo naivitāti, kas nāca no godīguma, līdz skarbai atskārsmei, kā viņi tikuši izmantoti staļinismā, kāda bijusi viņu īstenā loma latviešu tautas smagnējās likteņgaitās. Kādas varējušas būt. Šīs lomas bijušas īpatas, bieži neatbilstošas realitātei. Tikai tas nav kritiski novērtēts. Un — ko darīt — lomas izspēlējušas pašus cilvēkus. Kaut arī cilvēki neapjautuši. Vismaz daudzi ne.
Man skumji, ka mans pirmais redaktors nav sagaidījis latviešu tautas lielo atmodu. Nav sagaidījis piecdesmit devītā cietušo pilnīgu publisku atzīšanu.
Oficiāli joprojām nav pavēstīts (kaut sākts publicēt 1959. gada jūlija plēnuma materiālus, bet nevis tā gada jūnija LKP CK biroja liktenīgās sēdes stenogrammas), ka toreiz tā bijusi dziļa kļūda pret visgaišākajiem latviešu komunistu prātiem un viņu darbību. Viņi pirmie atsacījās no staļiniskajām dogmām. Pirmie gribēja veidot Latvijas apstākļiem piemērotu ekonomisko un sociālkultūras modeli, kurā pilnībā attīstītos latviešu nācija blakus citām tautām. Un pirmos un vienīgos viņus sakāva. Ne Igaunijā, ne Lietuvā tas nenotika. Tur nevarēja nekas tāds notikt: nebija ne Pelšes, ne Kalnbērziņa, ne pārējo.
Tomēr labi, ka Ozoliņš sagaidīja savu atzīšanu partizānu kustībā (par citu vēl 1985. gadā rakstīt joprojām nevarēja, pat ne ar zilbi pieminēt, ka viņš bijis LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs un 56 gadu vecumā nepamatoti ievadīts pensijā, tālāk no Arvīda Pelšes, Augusta Vosa un Co ceļa). Bet pietika jau ar atzīšanu partizānu kustībā, lai uz redakciju (pēc mana materiāla publicēšanas «Cīņā» 1985. g. aprīlī) plūstu protesta vēstules. Pat ar izdomātiem parakstiem un adresi «pastā uz pieprasījumu». Kā lai neprotestētu, ja ar kaut ko satricināta agrāk sacerētā partizānu vēsture, kurā kādiem bija ierādīta tāda loma, kas nepienāktos. Toties Ozoliņa izdarītais pašapzinīgi un ērti noklusēts. Par dažiem Ozoliņa grupas partizāniem bija vējots visbriesmīgākais, ka bijuši dezertieri. Un šīs melnās baumas visus «dziļā klusuma gadus» pat stingri izplatītas vēsturnieku vidē. Ne viens vien no viņiem manu celto patiesību publikācijā nekā nepieņēma.
Cilvēku nenovīdība un skaudība aizvien ir melna. Un cietāka par akmeni, ar kuru sviež neatskatīdamies. Vai gan kādiem par maz bijusi slava un apbalvojumi? Nē. Katrā laikā kādi vēlējušies būt — ja ne lielie, vismaz mazie vadonīši. Toties neapšaubāmi un pielūgti. Un visāda izmēra narcistiska tipa vadonīši varējuši izplesties, kamēr īstie cīnītāji bija iezārkoti. Bez lomas un nozīmes. Un uz revolucionārās un arī atbrīvošanas cīņu skatuves grozījās sevī iemīlējušās personas. Lai arī ar nopelniem, tomēr ne mazums — ar gariem klāt piedziedājumiem no viņu apreibušajiem apjūsmotājiem.
Šodien Marianna Ozoliņa, Kārļa Ozoliņa atraitne, ir viena lielajā istabā. Atlaidusies dīvānā, ar bieziem žurnāliem blakus, cītīga lasītāja pat neveselības brīžos. Un nu man viņai jāprasa tas, ko agrāksgadus varētu atbildēt Puika (redakcijā tā mēs redaktoru saucām). Atbildēt uz jautājumiem, kas man joprojām nedod mieru.
Viņi vienā laikā ar Kārli sākuši revolucionārās gaitas. Marianna Ozoliņa-Pogiņa augusi aktīvu 1905. gada revolucionāru ģimenē. Kaut gan vecāki, viņas dzimtas mājas ir Siguldas pusē, nebija turīgi lauksaimnieki, tos bargi represēja. Viņu saimniecību soda ekspedīcijas izputināja, ēkas nodedzināja.
Rīgā studējot, Marianna cieši sadraudzējās ar kreisi noskaņotiem studentiem un strādnieku arodbiedrību jauniešiem. Un tā viņa iestājās Latvijas nelegālajā Komunistiskajā partijā 1928. gadā. Sākas viņas profesionālās revolucionāres gaitas. Nelegālās Kompartijas CK viņu norīko par organizatori vairākos Latvijas apgabalos. Pusi Latvijas Marianna Ozoliņa nostaigājusi kājām, uzturot sakarus ar visattālāk dzīvojošiem komunistiem pagrīdniekiem.
Ventspilī viņu aptur pilsoniskās Latvijas policija. Arests. Lai gan nav lietišķu pierādījumu par viņas darbību, kara tiesa piespriež četrus gadus spaidu darbus. Piespriež sievietei. No cietuma viņa iznāk vienlaikus ar savu vīru Kārli Ozoliņu. Nu sākas stingra policijas uzraudzība. Viņiem neatļauj dzīvot Rīgā. Viņi izvēlas Siguldu.
Saprotams, viņi ir priecīgi par 1940. gada pārvērtībām Latvijā. Gāzts Ulmaņa autokrātiskais režīms. Marianna Ozoliņa atkal strādā partijas darbu. Sākumā Siguldā, pēc tam Rīgā – LKP CK lauksaimniecības nodaļā.
Četrdesmitā gada notikumus nu jau kādu laiku traktē dažādi, diametrāli pretēji, vieni – ka bijusi sociālistiskā revolūcija, otri — staļiniskā okupācija. Nupat atkal atgriežas pie vecā, drošā varianta: ienākusi Sarkanā Armija. Protams, ienākusi. Bet — vai aicināta?
Atceros, notikumi toreiz patiesi bija eksplozīvi. Sakarsēti. 17. jūnijā vismaz Rīgas ielās bija sanākuši tūkstoši. Kaut arī pie galvenās pasta ēkas un stacijas laukumā — padomju tanki. Pārkāpdami Ulmaņa-Staļina vienošanos, nu jau katram zināms fakts, 16. jūnija naktī tie pārbrauca neatkarīgās suverēnās Latvijas valsts robežu, neviena īpaši neaicināti. Un karaspēka jauni kontingenti ieplūda Latvijā. Kā šīs darbības novērtēt, ja ne par izteiktu aneksiju? Taču Rīgā zemākie slāņi toreiz nebija tik skoloti, viņi nesaprata, ka kaimiņvalsts, ar kuru Latvijai ir neuzbrukšanas un draudzības līgums, pie kam šī kaimiņvalsts ir sociālistiska — «pirmā bāka pasaulē» — izdara rupju aktu pret mazu valsti. Un mazu tautu. Šie slāņi, cik atceros, ar Ulmaņa režīmu neapmierinātie, sociālisma idejām simpatizējošie, iznāca ienācējiem pretim ar ziediem. Pat dziedāja. Taču — vai tā bija revolūcija? Un dziedoša? Un kādi spēki vadīja revolūciju, ja cīnītāju centrs bija cietumos? Ilgi šīs norises tika sauktas par «jūnija notikumiem», līdz piecdesmito gadu otrajā pusē vēsturnieki atrada «zinātnisku pamatojumu» — revolūcija.
Lielākai daļai tas zināms. Diemžēl — ne interfrontes līderiem, «teorētiķiem». Vismazāk šīs organizācijas atbalstītājiem. Viņiem izdevīgi šo patiesību, skarbu un neglītu, nezināt. Tā nebūtu pieņemama un ar pārākuma izjūtu lepni deklarējama. Tā apliecina — viņi joprojām ir staļinisko koncepciju gūstā un — visdrūmākais — ar savu nezināšanu pat lepojas. Bet varbūt viņi nemaz nevēlas nepatīkamajā patiesībā ieskatīties? Nevēlas saprast. Ja revolūcija nomaina varu (kā viņi joprojām uzskata 1940. gada vasaras notikumus Latvijā), ja vienas vadības (toreiz autoritārā režīma) vietā ieceļ citu (ar armijas palīdzību diemžēl tādu pat autoritāro, tikai «sociālistisko» autoritārismu), parasti to izdara pie varas nākušie. Nepateikšu neko jaunu: valdību sastādīja, kā zināms, staļiniskās PSRS sūtniecības darbinieki Rīgā paša Višinska virsvadībā. Nevis pagrīdē cīnījušies komunisti un sociāldemokrātijas kreisais spārns. Viņi taču sastāvēja vienotā, antifašistiskā frontē. Tātad — jauno valdību vajadzēja sastādīt viņiem, nevis neaicinātiem ienācējiem.
Par to arī sāku sarunu ar Mariannu Ozoliņu. Cenšamies nepievērtām acīm nosaukt īstajos vārdos visas tālo četrdesmito gadu un pēc tam sekojošo norišu peripetijas. Lai cik rūgtenas tās šodienas izpratumā un skatījumā liktos. Jaunā paaudze nedrīkst pieņemt puspatiesības un klajas aplamības. Tikai tad var kaut ko īstu uzcelt no pašiem pamatiem. Uzcelt tīru un ne viltotu: ko neizdarījām toreiz, tas jāizdara šoreiz.
— Viss nāca tik negaidīti, un mēs, komunisti, nebijām šīm varas pārmaiņām gatavi, šai varas saņemšanai. Mums, tā teikt, armija to iemeta gatavu klēpī.
— Un tāpēc pirmo valdību sastādīja ārvalsts sūtniecībā, iznāk — Kirhenšteina valdība — tāda marionešu valdība, — es konstatēju jau visiem tagad zināmo. — Bet ja jums, pagrīdniekiem, to vajadzētu izdarīt, ja komēdija būtu nospēlēta pēc pilnīgāka scenārija, vai tā būtu analoga? Ar tām pašām personām?
— Es sacīšu, ka pirmā valdība bija ļoti zinoša, ļoti gudri sastādīta. Čičajevs kā nekā apgrozījās Benjamiņa kundzes salonā, viņš un Derevjanskis zināja situāciju, noskaņojumu. Un pirmā valdība tautā viesa uzticību…
— Iznāk, tā bija kā tāda pievilinātāja valdība? — es vaicāju.
Marianna Ozoliņa paskatās manī savām gaišajām, skaidrajām acīm.
— Toreiz mēs par to nedomājām. Mēs bijām kā apmāti, kā apreibuši, uzskatījām — tā jābūt. Tā ir proletāriskā solidaritāte, brālības izpausme, bet nevis viltīgi smalks lielvalstisks aprēķins. Pie tādas atziņas nonācām daudz, daudz vēlāk.
To pašu man saka arī pagrīdniece Anna Balode, pēckara gadu laikraksta «Cīņa» nodaļas vadītāja, toslaikus redakcijas partijas organizācijas sekretāre, mani viņa ievadīja partijas rindās.
— Mēs neapzinājāmies tolaik savu marionešu lomu. Komunisti bija pat lepni, kādiem šai sociālisma lielvalsts sūtniecībā, piemēram, Vilim Lācim ir pazīšanās…
Ka tieši šī sūtniecība ir centrs, ka tieši tā daudzko organizē… Tālaika komunistiem sūtniecība bija tāds kā tīrs templis. Taču jau pirmās sociālisma zemes sūtniecība, tolaik sacīja: brāļu zemes sūtniecība. Un tādai varēja uzticēties.
Un viņi, šie godīgie, bet dziļi naivie latviešu komunisti uzticējās. Un viņu naivitāti un rozā jūsmu izmantoja. Viss bija tik glorificēts. Un latviešu komunisti ticoši, spožām acīm, vismaz ļoti daudzi, karstu sirdi, ne tikai skatījās tais norisēs, kas pārvērta Latviju, bet aktīvi piedalījās, ieņemot to lomu, kuru viņiem centrs, Maskava, piešķīra. Vistraģiskākais, ka par šo lomu — marionešu lomu — «sociālistiskās revolūcijas teātrī» bijām ilgi lepojušies.
— Toreiz mēs nesapratām, kas esam viņiem, — saka man Marianna. — Un ne tikai mēs. Ka Latvija, Baltija vispār, Staļinam nepieciešama kā izdevīga teritorija, un tāda aizvien būs izdevīga lielvalstij, tikai pāri gadiem nāca īstā atklāsme…
Jā, traģiski. Ja atskārsme nākusi agrāk, jau no paša sākuma, daudz kas būtu veidojies citādāk. Kaut vai pirmā valdība. Un viss turpmākais.
— Komunisti nevarētu vieni paši Latvijā izveidot savu jauno valdību, gan kopā ar sociālistisko strādnieku - zemnieku partiju. Kopš 1934. gada oktobra mēs ar šīs partijas kreiso spārnu bijām izveidojuši vienotu fronti, atrazdamies pagrīdē. Bijām opozīcijā Ulmanim. Šī kreisā spārna redzamākie politiķi — Lorencs, Rudēvics, Menders, Pabērzs, Grēviņš, Kaupiņš, Brikšķis, Višņa…
— Sadarbojāties, Mariana, bet, ja nemaldos, šī sadarbošanās viņus lielā mērā pievīla. Atklāti sakot — sociāldemokrātus piekrāpa vissmagākā veidā.
Un mums jāatkāpjas pagātnē — to var izlasīt to dienu presē. 1940. gada jūlija pirmajās dienās, kad šis kreisais spārns, partija, bija spiesta pati sevi likvidēt, uzskatīt par atlaistu. Un — kuri vēlējās — varēja iestāties Komunistiskajā partijā… Vēlējās! Bet kāda toslaikus bija Kompartijas attieksme! Un vēlāk. Jo sevišķi pēckara gados? Pret sociāldemokrātiem. Staļiniska. Nekā citādi taču viņus nedēvēja kā par strādnieku šķiras nodevējiem… Un arī «īsajā kursā» tā ilgi mācīja sabiedrību. Visi tie plašie tiesu procesi PSRS, Staļina uzrīkoti, divdesmitajos, trīsdesmitajos gados, kā viņš un viņa sabiedrība vajāja un izšāva, uz nometnēm izsūtīja tikai par sociāldemokrātiskām tendencēm domāšanā. Un pie mums Latvijā piecdesmitajos gados? Vai bija maigāk, saprotošāk?
Nesen satiku sava bijušā skolasbiedra Vitolda Kokles (viņš, komjaunietis, kritis Maskavas aizstāvēšanas kaujās 1942. gada ziemā) māti Lidiju Kokli. Nu jau 92 gadus vecu. Sāpīgi bija klausīties viņas stāstījumu, cik nepamatoti viņa un Vitolda tēvs Rūdolfs represēti 1951. gadā. Par to vien, ka jaunībā sastāvējuši sociāldemokrātu partijā. Vitolda tēvs — cīnītājs kopš 1905. gada revolūcijas, tiesāts Rīgas kara tiesā, izvārdzis četrus gadus katorgā, pēc tam izsūtījumā Irkutskas guberņā, pēc Februāra revolūcijas strādājis Petrogradā laikraksta «Cīņa» redakcijā, 1917. gadā Valkas apriņķa milicijas priekšnieka palīgs... Pēc 1920. gada darbojās laikrakstā «Laukstrādnieks». Rīgas pilsētas valdē, bet 1927.— 34. gados Dailes teātrī direktora vietnieks. Pēc Kārļa Ulmaņa puča no darba atlaists, maize bija jāpelna meža darbos. Taču 1940. gadā dzīvi sāk ar jaunām cerībām: Nacionālās operas un baleta teātrī — inspektors. Pēckara gados — saimnieciskos darbos. 1951. gadā kā daudzi bijušie sociāldemokrāti – izcieš represijas. Arī pret Lidiju un Rūdolfu Kokli inspirē apsūdzību, it kā viņi saņēmuši no ārvalstīm naudu, esot imperiālisma aģenti, un «tiesa» Lidijai piespriež 10 gadus, bet vīram — 8 gadus, pēc sprieduma pasludināšanas pārveda uz Rīgas centrālcietumu. No turienes uz pārsūtīšanas punktu.
Tikai pēc Staļina nāves tika brīvībā…
— Staļins sociāldemokrātus, bet to uzzināju īsteni tikai Krievijā, vajāja īpaši nežēlīgi, — stāsta man Marianna Ozoliņa, — viņus tā vien dēvēja — par imperiālisma aģentiem… Bet mēs taču, kā jau sacīju, izlabodami vēsturisko kļūdu, ar tās kreiso spārnu pagrīdē gājām zem vienota lozunga, kopā pret autoritāro režīmu. Un mūsu fronte patiesi bija spēcīga, ar atbalsi progresīvajā inteliģencē…
Un, ja piecdesmitajos gados notika svītras pārvilkšana šiem zem viena lozunga ejošajiem, no sarunām ar tā laika politiskajiem darbiniekiem redzu: atkal liela un izšķirīga loma bijusi biedriem komunistiem iebraucējiem no vecajām republikām. Dogmatiskā staļinismā darbojušies, viņi nemaz nespēja citādi ne uztvert, ne saprast sociāldemokrātisko kustību un pašus sociāldemokrātus, kā vien dziļi naidīgi, aizdomu pilni, ar tendenci nerēķināties. Caur šiem iebraucējiem jau arī citās sociālisma celšanas sfērās visspēcīgāk izpaudās Maskavas roka — katrs solis pēc viņu piegrieztnes…
Un tomēr, neskatoties uz «dzelzs aizkaru», man liekas, komunistiem, kuri bija auguši un strādājuši Latvijā, vajadzēja būt savai domai, savai attieksmei. Kā nekā pilsoniskā prese rakstīja par «tautu tēva» nelikumībām, par lielajiem tiesu procesiem. Un tas varēja būt kāds izziņas avots pagrīdniekiem un vispār progresīvajiem spēkiem Latvijā.
Marianna Ozoliņa domīgi atvirzās.
— Rakstīja par lielajām prāvām, jā, — viņa apstiprina, — tomēr — ne visai daudz. Varbūt Ulmanis baidījās lielā kaimiņa? Viņam bija pietāte, un viņš taču arī sociāldemokrātus īpaši nemīlēja, bet mēs publicētajam slikti ticējām.
Tā nu bija — ne komunisti, ne Ulmaņa Zemnieku savienība juta simpātijas. Saeima vēlēšanās Ulmaņa partija nesavāca pat ne pusi vēlētāju balsu, kas bija sociāldemokrātiem; spēcīgs konkurents bija ulmaniešiem Kalniņa partija.
— Tad jau veltīgas būtu bijušas komunistu pūles iekļaut sociāldemokrātus pirmajā valdībā četrdesmitajā gadā?
Kaut gan daži piedalījās 14. un 15. jūnija vēlēšanās kā Latvijas darba tautas bloka kandidāti. Un viņus ievēlēja. Cerīgi sāka…
— Jā, — apstiprina Marianna Ozoliņa, — bet pirmajā Kirhenšteina valdībā, ja iesaistītu viņus, tad būtu jāiekļauj arī Krievijas latvieši. Bez tiem jau nekā neiztiktu. Tā nu būtu absolūti nepopulāra valdība. Un diezin vai tādai masas sekotu.
Maz esam par šo iekomandēto «speciālistu» un «komisāru» īstenās darbības lietderīgumu rakstījuši. Maz snieguši principiālus novērtējumus. Bet viņi plaši tika iepludināti Latvijā jau ar pirmajiem pārkārtojumu mēnešiem. Un līdz ar to ne mazums kļūmju un deformācijas pielaists. Un sociālisma pamatu sākotne dziļi iešķobīta: jā, daudzi bija godīgi, pašaizliedzīgi, bet ne mazums — savtīgi, un tie būtībā realizēja Maskavas piešķirtās lomas tur izstrādātajā scenārijā Latvijai. Tikai vēsture šīs pārvērtību spēles gudri un izvairīgi apiet.
Atceros Kārļa Ozoliņa stāstījumu. Kad viņš 1940. gadā septembrī tika iecelts par «Cīņas» redaktoru, viņam savs redaktora krēsls, LKP CK biroja sēdē nolemts, bija jāieņem gandrīz vai ar partizāna metodēm. Ieradies redakcijā, bet tur saimniekojošais V. Miške (atkomandēts no vecajām republikām) atnācēju redaktora kabinetā neielaiž. Ozoliņš kādas divas nedēļas pa tipogrāfiju ņemas. Tad vienā dienā Ozoliņš neiztur, iegājis savā kabinetā, iesēdies redaktora krēslā un sācis dot norādījumus. Nevis vairs vērīgi ieklausīties iekomandētajā. Ar kaut ko šis sākums izteikti iezīmīgs, ne velti atstāstu būtībā sīku faktu. Nekā sīka te nav. Gan raksturīga un liktenīga iezīme: uzskats, kas izpletīs spārnus. Un par kuru būs smagi jāmaksā. Un apliecinās: viņi, tie iekomandētie, tie no citurienes ienākušie, mūsu apstākļus nepārzinošie un pazīt negribošie, izrīkosies ne tikai tā gada notikumos Latvijā, bet jo vairāk pēckara posmā. Un radīsies sasteigtais, nežēlīgais pēc staļiniskā ģīmja līdzīgais sociālisms, kurā nevarēja būt ne īsti tikumiska pamata, ne dziļa latviska «garīguma — katru nacionālo īpatnību izdzēsīs vai apvainos visbriesmīgākajā — buržuāziskā nacionālismā.
Tā šie ienācēji skatījās uz vietējiem komunistiem (kur nu vēl sociāldemokrātiem!) — ar dziļu neuzticēšanos. Trīsdesmitajos gados Staļins ne tikai latviešus — vispār aizrobežu komunistus citādi nedēvēja kā vien par trockistiem. Un varbūt arī tāpēc, lai izbēgtu no aizdomu ēnas, četrdesmitā gadā latviešu komunisti jebko pieņēma bez īpaši kritiskas piesardzības? Lai nepiekarinātu birkas. Toreiz gan neviens vēl nezināja tādu jēdzienu. Tas radās daudz vēlāk. Piecdesmitajos gados. Diemžēl daudzi vēl šodien dzīvo ar tā laika izpratni, īpaši jau interfrontieši. Nekā nevar saprast un pieņemt perestroikas būtību. Tā ir ne tikai pārbūvēšanās, arī atbrīvošanās no pārraudzības. Tā ir demokrātijas apzināšanās. Un varbūt tāpēc ne viens vien iekomandētais un tāpat ieklīdušais joprojām abām rokām krampjaini ieķēries deformētā sociālisma karkasā. Un pēc būtības nepieņem pārbūvi. Manuprāt, būtu jāsakajaunbūve. Te, Latvijā, jaunbūve. Tā ir pilnīga atbrīvošanās no pamācoši pārmācošās staļiniskā un neostaļiniskā centra aizbildniecības.
Revolucionārā atmoda, kas saistīta ar nacionālās pašapziņas kāpumu, mūsu republiku patiesi vērš (mēs uz to ejam) suverēnu un patstāvīgu, ar tautas akceptētu cilvēciskā sociālisma seju. Jo jāiziet no purva. No ilgā strupceļa, kur mūs iegrūdis staļinisms un brežņevisms. Un ir nopietni iedragāta ticība Komunistiskajai partijai. Un kādi pat apšauba — vai tā spēj būt pārbūves avangardā. Lai arī partija sākusi šo pārbūvi.
Šī apšaubīšana ir pamatota. Ilgus gadus partijas aparāta funkcionāri ar mūsu žurnālistu līdzdalību izklieguši tikai apsološas frāzes par dzīves augšupeju un demokrātiju. Būtībā — lai pakalpotu un izpatiktu uzurpatoriskam centram.
Vai gan partija sevī nevar atbalsot tautas ilgas? Integrēt un izteikt tās lietišķi? Tās ilgas, kas patiesi verd tautas dzīlēs. Un mēs esam liecinieki, ka var. Un spēj izteikt bez pretīgās kumpas mugurā. Šodienas īstie līderi tā rīkojas, tie, kuri nedomā par saviem krēsliem. Tikai tā var atgūt autoritāti. Ar vīrišķīgu atklātumu, ar argumentētu faktoloģiju un koncepciju realitāti, nespēlējot agrākās pliekanās spēles. Un arī — neiekrītot smagā apātijā un bezcerīgumā, neredzot izeju, bet gan nākot priekšā ar konkrētu darbības programmu. Ka tā rīkojas, redzam no dažu komunistu, partijas darbinieku, deputātu kandidātu priekšvēlēšanu platformas.
Partijai šodien jābūt ar tautu kopā. Jābūt par latviešu tautas izdzīvošanai derīgu politisko, ekonomisko un sociālkultūras modeli. Tikai tā var atgūt uzticību. Tikai tā iekarot cilvēku prātus un sirdis. Un tikai tā uzvarēt. Nevis būt marionetēm, lai arī ticošām un godīgām, tomēr — tikai izpildītājiem. Kā tas notika četrdesmitajā gadā. Nezinot visu patiesību par uzcelto sociālismu tur, pirmajā bākā, visu par t. s. sociālistisko demokrātiju, cik daudz tā ir, un kam ir. Nezinot par ekonomiskā potenciāla īstenajiem apmēriem, — šis modelis tika izplatīts un apdziedāts. Nezinot pašu galveno — vai tur cilvēks patiešām ir īsteni brīvs. Komunisti kāpa tribīnēs un aicināja visu līdz pamatiem pārveidot pēc «bākas» meta. Un tie, kuri viņos klausījās, tie arī tikpat naivi neapšaubīdami dzirdētam noticēja. Tāpat aizmiegtām acīm skrēja līdzi. Tāda bija godīgā pārliecība. Domādami: tautai reiz rada absolūti taisnīgu, nodrošinātu dzīvi, sociālu vienādību, īstu kultūru un garīgumu. Divu paaudžu traģēdija.
Neesam spējuši tautai dot to, kas tika apsolīts.
Vismazāk demokrātijas, īstas tiesības un cilvēcīgas brīvības.
— Marianna, vai tālaika komunisti aptver, kas izdarīts?
— Domāju, ne visi… grūti ir ieskatīties spogulī, vēl grūtāk atzīties…
Atzīties, ka sociālisms pieņemts no padomju ilustrētajiem žurnāliem un Maskavas radio raidījumiem, no… Propagandas informācijas avoti bijuši dažādi. Un bez apšaubīšanas viss pieņemts par tīru zeltu.
— Nezinājām, — saka man Marianna, – ka sociālisms Krievijā ir tikai fikcija, drausmīgi asiņains un izšķobīts…
Tā bija. Un bija jāpieņem skaidrojums, jo sociālismu tālāk ceļ, jo vairāk tas sevi «apliecina», jo dziļāk saasinās šķiru cīņa, jo pieaug naidīgo spēku pretspars. Tad ko brīnīties, ja četrdesmitpirmajā varēja notikt deportācijas ar drūmo kaunpilno 14. jūniju, kurā bez S. Šustina iestādes vīriem diemžēl aktīvi piedalījās, kā kādā intervijā apgalvo publicists rakstnieks Voldemārs Kalpiņš, arī latviešu komunisti un atbildīgākie komjaunieši? Iedeva šautenes, piekomandēja «drošībniekiem», klauvējiet nu pie dzīvokļu durvīm naktī! Veriet vaļā, aiciniet ārā tos, kuri sarakstos! Aiciniet un sēdiniet smagajās automašīnās!
— Tas bija traģiski! — tā man atzinās kāda bijusī komjauniete (tagad jau pensionāre), kuru es pērn izvaicāju par līdzdalību šai akcijā, kā viņi atvēruši durvis, kā ienākuši nabadzīgā dzīvoklī, viņas skolotājas dzīvoklī, kā vajadzējis aizvest.
Neviens cietušais to nepiedos.
— Jāsaka, kā notika, — man tagad stāsta Marianna Ozoliņa, atminēdamās drūmās jūnija dienas, — mums, latviešu komunistiem, neviens neprasīja. Mums kā aizvien — lika. Pēc Maskavas piestādītās «šnites»…
Un, ja bija tāda paklausība šai «šnitei», Staļina citadelē piegrieztai — pamatā toreizējo latviešu komunistu zemais izglītības līmenis. Vismaz es tā domāju. Nezinošie aizvien piekritīs, viņiem taču nav un nevar būt savas argumentācijas, kura jānopamato. Bet nopamatot var tikai ar zināšanām, ar dziļu izglītību. Toreiz pavisam nedaudziem bija augstākā izglītība, bet lielākoties nepilna vidusskola, citiem atkal dažas klases. Un ja te sparīgi darbojas no citām republikām iebraukušie «padomdevēji» un speciālisti, ar «rabfaku» izglītību? Kādu likteni varēja sev gaidīt pilsoniskās aprindas, tie — ar pamatīgo izglītību?
Dramatiski. Maza saujiņa ar neizkoptu intelektu lēma liela slāņa, pat veselas tautas likteni! Bet sociālisms — taču augstāka sabiedriskā iekārta — to var uzcelt tikai izglītotie un garīgotie. Diemžēl realitāte nebija mūsu tautai labvēlīga — sāka visneizglītotākie, toties vispiekāpīgākie un izpildītcentošākie.
Un Maskavas spiediena rezultātā notika deportācijas.
Marianna Ozoliņa domīgi šūpo galvu.
— Tās varēja nenotikt. Mums pat prātā nenāktu, ka kaut kas tāds jādara… To nelielo daļu, kas stājās pretim jaunajai varai, izolētu ar likumību. Ja runājam pilnīgi atklāti, četrdesmitajā četrdesmitpirmajā nekāda īpaši saasināta pretspara nejuta. Bija pat savādi kluss, nogaidošs, eksplozivitāte radās pēc 14. jūnija. Vismaz es to tā redzēju...
— Tagad aizvien skaļāk un kategoriskāk izvirzās prasība, lai konkrēti nosauktu vārdos visus, kuri vainīgi pie sarakstu sastādīšanas, to akceptēšanas un realizācijas, — es saku. Man viegli kaut ko tādu sacīt, jo no visa biju tālu. Biju jauna, mani neskāra. Bet tie, kuriem bija jāizpilda uzdevums? Un viņi tikai tad uzzināja, kad iegāja nelaimīgo dzīvokļos. Kā lai šodien atbild?
Mariannai Ozoliņai apmācas seja.
— Zināja tikai pašas augšas, protams, pilsētas un rajonu komiteju sekretāri. Pārējie, kuriem bija jāiet līdzi Šustina nozīmētajiem vīriem — tikai tai dienā, tai stundā… Atceros, mans vīrs Kārlis Ozoliņš, kuram bija jābūt Blaumaņa ielā 5, tur bija tāds kā centrs, naktī no redakcijas atgriezās mājās gaužām satriekts…
Kā ne? Viņš sievai sacījis: — Zini, ko aizveda šonakt? Tavus radus. Dišlerus.
Minna Dišlere bija Kārļa mātes māsa. Ne bagāta, ne sastāvēja kādās organizācijās. Tāpat kā viņas vīrs. Nav varējuši Ozoliņi nekā saprast, ko Dišleri tādu izdarījuši, kam sariebuši, ka ar viņiem tā izdarījās? Un tad bijis jādomā: vai ar viņiem vien tā izdarījās? Ne par ko.
Nākamajās dienās, kad partijas un padomju aktīvs uzzināja par šo akciju, tas bija milzīgs šoks. Jo vairāk tas izraisīja baiļu sajūtas — vai vēl kaut ko tamlīdzīgu nenostrādās ar latviešu komunistu līdzdalību, lai vien viņus sakompromitētu. Viens bija skaidrs: ar viņiem absolūti nerēķinājās. Viss tika sarīkots virs viņu galvām.
— Tad arī sapratām, Maskavai mēs neesam nekas, tikai viņu pavēļu realizētāji, — nopūšas Marianna, atcerēdamās tā gada pārdzīvojumus, — tā bija drausmīga sajūta…
— Vai nedomājāt, kādreiz būs jāatbild latviešu tautai? — es tikpat klusā balsī vaicāju. No sētā ļaunuma var izaugt tikai ļaunums. Vai gan kaut kas tāds ir gribēts? Nav taču. Tad kāpēc tik smagi upuri uz jaunās sabiedrības altāra?
— Domājām… Kara laikā, kad, dzīvības nežēlodami, cīnījāmies pret fašisma karapūļiem, vispirms un galvenokārt redzējām uzvaru un brīvu Latviju un latviešus.
Jā, tauta 1944. gada rudenī latviešu gvardus Rīgā sagaidīja ar ziediem, ar ticību. Tas, ko Latvijā bija pastrādājis fašisms, jūnija deportācijas pārspējis. Jā, bija arī tādi, kuri, nepaspēdami aizbēgt kuģos vai arī vienkārši nevēlēdamies atstāt savu dzimto tēvu zemi, riskēja, nogaidoši samierinājās… Gaidīja, kas ar viņiem notiks. Vai iekļāvās jaunajā dzīvē.
Ne komunisti, ne tauta nenojauta, ka gatavojas nākamās represijas, lai realizētu vienlaidus kolektivizāciju. Varbūt tā Latvijas apstākļiem nemaz nebija vajadzīga? Turklāt tādā steigā tāpat kā četrdesmitā — steigā ielēca PSRS saimē bez tautas referenduma, kā paredz 1922. gada konstitūcija, ja jau pēc tās sarīkoja 14. un 15. jūnija vēlēšanas? Vēlāk vēsturnieki aizbildinās šī referenduma izpalikšanu ar daudzajiem mītiņiem, kas tolaik norisa Rīgā un citās lielākās apdzīvotākās vietās. Bet vai tajos visi piedalījās? Vai visi izteicās? Un pilnīgi atklāti kā tagad? Demokrātija taču bija tikai šķietama. Uz papīra, bet ne pēc būtības.
Pirmā sastapšanās ar reālo sociālismu Ozoliņai notika evakuācijā 1941. gadā Kirovas apgabalā, Kikmuras rajonā, kur pārsteidza uzspridzinātā katedrāle. Partijas rajona komitejas aparātā viņa strādā par instruktori. Pārsteidza arī nostāsti — par zemniecības iznīcināšanu trīsdesmitajos gados. Par vadošo komunistu pēkšņajām, neizdibināmām «pazušanām». Vai varēja dzirdēto un redzēto tik vienkārši pieņemt?
Viņa tāpat kā citi latviešu komunisti domāja par Latvijas atbrīvošanu: viņi cels visu un veidos citādi. Tāpēc Latvija jāatbrīvo. Un viņa 1942. gadā dodas uz Maskavu pie vīra. Tur organizē Ozoliņa vadībā grupu, lai dotos uz okupētajiem rajoniem, lai sastaptos ar O. Oškalna un V. Laiviņa partizāniem Baltkrievijā.
Kaut gan turp vajadzēja braukt un latviešu partizānu kustību vadīt ne jau Kārlim Ozoliņam, bet gan Jānim Kalnbērziņam. Jo viņš bija LKP CK pirmais sekretārs. Un tāda bija Galvenās virspavēlniecības doma: partizānu kustība jāvada Kompartiju pirmajiem sekretāriem vai vismaz kadru sekretāram. Taču Kalnbērziņš, runāsim atklāti, diemžēl nebija tas vīrs, kas spētu riskēt ar savu dzīvību. Siltāk kara gados bija dzīvot Maskavā labā «leitkartīšu» apgādē. Un diezin vai viņš būtu piemērots šim uzdevumam. Ja viss katru mirkli tāda meža karā mainās, un ir jādomā ar savu galvu, paredzot iespējamo un neiespējamo.
Un tā Marianna kopā ar dzīvesbiedru 1942. gada ziemā grupā komunistu un komjauniešu devās pāri frontei. Un Osvejas rajonā netālu no Latvijas robežas nodibināja brigādi. Partizānu kustību vadīja K. Ozoliņš. Vadībā bija iesaistīti arī M. Ozoliņa, M. Dzērvīte, O. Oškalns un V. Laiviņš.
Kad atgriezās 1944. gadā atbrīvotās Latvijas teritorijā, Marianna Ozoliņa iesaistījās darbā republikas lauksaimniecības komisariātā. Viņa ir komisāra (ministra) vietniece kadru lietās. Diemžēl ilgi viņai neļauj tā īsteni strādāt. Kaut gan komisārs ir apmierināts ar viņas darbu. Tagad mums saprotams, kāpēc jau tolaik pletās neuzticība pret latviešu vadošajiem komunistiem, pat pret tiem, kuri bija par savu pārliecību cietumos izsēdējušies, cīnījušies Lielā Tēvijas kara frontēs, ar dzīvību riskējuši: kadru izvietošanu nevarēja uzticēt vietējiem komunistiem. Jo Staļins viņos tik un tā redzēja vienīgi potenciālos trockistus un nodevējus. Skaļi to no tribīnēm nebazūnēja, bet bezvārdiski nevarēja nesajust.
Un tā arī citos atbildīgos amatos izvairījās izvirzīt latviešu nacionālos kadrus. Vajadzēja pēc iespējas vairāk gan lielākos, gan mazākos krēslos iebīdīt atbraucējus — pārkrievotos latviešus, īstus staļiniskā režīma kalpus. Vai arī demobilizētos virsniekus — krievus. Tie sāka spēlēt pirmo vijoli. Neprasīja, vai viņi attiecīgo nozari un darbu pārzin kaut vai minimāli. Bija jāieceļ. Un viss.
Tā bija Mariannas Ozoliņas pirmā, rūgtā iepazīšanās ar valdošo diktatorisko obstruktīvo kārtību.
Un durvis uz Latviju vaļā bija plaši, un iekšā vēlās gan pārkrievotie, gan nepārkrievotie, toties līdz galam uzticīgie režīmam. Par to īpaši gādāja un to sekmēja LKP CK otrais sekretārs I. Ļebedevs un kadru sekretārs F. Titovs: vissiltākās vietiņas tika atbrīvotas iebraucējiem.
Par kadru rusificēšanos, par tādu pārdomātu kadru politiku es pārliecinājos pati savām acīm.
Pēdējā kara vasarā (1944. gadā) neilgi strādāju Maskavā Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomē pie Viļa Lāča. Biju viņa sekretāre. Īpaši karsts laiks bija togad jūnijā un jūlijā, kad valdības sēdes ieilga katru pārdienu līdz vēlai naktij. Izstrādāja ne tikai konkrētus darbības plānus pirmajam posmam atbrīvotās Latvijas teritorijā, kurp valdība gatavojās pārcelties (tas notika 1. augustā), apstiprināja arī izraudzītos, kursos un augstskolā sagatavotos vadošos komisariātu (ministriju) un padomju izpildkomiteju darbiniekus.
Atgriežoties Latvijā, Daugavpilī, jau ar 1944. gada septembri strādāju «Cīņā», un jo vairāk vēlāk, pēc 1945., 46., un 47. gada, braucot komandējumos pa Latvijas apriņķiem, vairs jau nesastapu Viļa Lāča valdības Maskavā apstiprinātos kadrus. Tāpat kā republikas galvaspilsētas svarīgākās iestādēs. Visur bija izšķirīgi rīkojušās Ļebedeva un Titova rokas. Nomainīti viņiem nepieņemamie. Saprotams, latvieši. Un jaunajos amatu krēslos sēdēja cilvēki, kas ne tikai nezināja vietējos apstākļus, arī latviešu valodu ne. Un viņiem ij prātā nenāca mācīties. Mācījāmies mēs. Tie, kuri šeit bijām dzimuši un izauguši, un guvuši izglītību savā profesijā. Tāds bija tā laika sociālisma modeļa uzstādījums.
Tā mazpamazām arī «kadru lietās» nostiprinājās kurss uz rusifikāciju.
Tie, kuri tam sīkstāk stājās pretim, kā Rīgas apriņķī, kuru vadīja Otomārs Oškalns un Vilhelms Laiviņš, dārgi samaksāja. Laiviņš tik trakoti riskēja, ka pagastu izpildu komitejās un saimniecībās (pirmajos kolhozos, kā, piemēram, «Mārupe») ielika vecos, pieredzējušos lauksaimniecības specus, kuri izglītību bija guvuši «buržuāziskā augstskolā», toties ar galvu — kā agronoms Arvīds Kalējs. Toties apriņķis saimnieciski nenīkuļoja. Taču Laiviņu un Oškalnu drīz vien atstādināja no amatiem. Tas viņiem bija sitiens. Ko brīnīties, ja pēc šādas neuzticēšanās belziena dziļo vilšanos slīcināja glāzēs! Tā tas notika ar daudziem.
Maskavas rusifikācijas laikos tāpat notika arī pa citiem novadkanāliem — caur zinātni. Ar bēdīgi slavenā Lisenko kursu augkopībā. Tie bija grūtie piecdesmitie gadi. Marianna Ozoliņa jau bija pabeigusi LLA, aizstāvējusi disertāciju, kad izvērsās kukurūzas epopeja, zālāju likvidēšana, trūdzemes podiņu tiražēšanas mānija. Taču jēgas maz. Brīnumpanaceju kā neatrada, tā neatrada.
Marianna Ozoliņa uzdrīkstējās Lauksaimniecības akadēmijā nolasīt referātu par N. Vavilovu.
Pēc 1959. gada notikumiem, kad Kārlim Ozoliņam un citiem latviešu vadošajiem komunistiem izteica neuzticību, Mariannu akadēmijā gan vēl patur, bet nekādus partijas uzdevumus vairs neuztic. Ko brīnīties! Visi akadēmijas rektori — J. Vanags, O. Ozols, A. Cekuliņa — paši turējās diega galā.
Mariannu Ozoliņu no pasniedzējas amata atbrīvoja viņas saslimšana 1970. gadā.
— Tātad samaksājuši visi, — kā vadītāji, tā zinātnieki, tā zemnieki? — es vaicāju Ozoliņai.
— Vissmagāk zemniecība, — viņa atbild, — jo tai bija jāiztur uzspiestā kolektivizācija.
Atceros pirmos kolhozu dibināšanas faktus četrdesmitseptītajā un astotajā gadā, kad patiesi uz brīvprātības pamatiem sanāca kopā pa desmit divpadsmit saimniekiem, sprieda vai visu nakti, runādami, kurus uzņemt kolhozā, kurus ne. Sliņķus un dzērājus neņēma. Vissāpīgāk bija tiem, kuriem iestājoties bija kopkūtī jāaizved savas divas vai trīs govis, savs vienīgais zirgs, tas notika ar asarām. Vai tiešām tik asaraini nežēlīgam vajadzēja būt jaunās saimniekošanas sākumam laukos? Vai lopiem obligāti jāatrodas vienā kūtī un bijušajai saimniecei pa nakti paslepus tur jāieslīd, lai noglāstītu savai mīlulei pakakli, palūkotos, vai sile ir pilna…
Zemniecību iznīcināja ne tikai izsūtīšanas 1949. gadā un vēlāk. Arī palikušie zemnieki pamazām paputēja. Nevarēja noraudzīties neprasmīgā saimniekošanā. Daudzi priekšsēži taču neprata saimniekot. Un mazpamazām laukus pārņēma pelēka vienaldzība. Nav briesmīgākas slimības par vienaldzību — tā iznīdē dzīvību.
— Pirmie strīdi ar zemniecību, ja tā var sacīt, sākās ieviešot lauksaimniecības nodokli. Tas bija vēl pirms 1949. gada. Pilsētās stāvoklis smags. Citādi laikam jau nevarēja. Neviens laukos īpaši nekurnēja. Zemnieki atveda labību. Nodeva, cik prasīja. Bija gadījumi, kad atsevišķi zemnieki sūdzējās. Taču vienmēr atradās censonīgi darboņi — noziņotāji Maskavai. Un no turienes spiediens: ko tik gari ņematies ar tiem kulakiem? Paātrināt kolektivizāciju!
— Bez stingras brīvprātības principa?
— Kolektivizācijas ideju pieņēmām kā nepieciešamību. Taču ne tādā veidā, ne tādos tempos, ne sasteigtu. Domājām, vajadzīgi gadi, daudzi gadi…
Staļinu tāds veids un tādi gari gadi nekā neapmierināja. Lai kā te pūlējās zemniekus pārliecināt par kolhoziem, viņi tajos nesteidzās iestāties.
Laucinieki pameta mājas, savus laukus un dārzus, aizgāja uz pilsētu.
— Nevar aizmirst arī mežu, — piebilst Marianna Ozoliņa, — tajos bija zemnieku atbalstītāji. Un mežs ieteica zemniekiem protestēt. Viņi to arī darīja. Taču gribu piemetināt, bandītisms būtībā izbeidzās Latvijā ātrāk kā Lietuvā — četrdesmitsestajā, dažviet arī vēlāk.
Un patiesi var nesaprast, kāpēc vēsturnieki tā apjomus dažkārt pārspīlē. Politiskajam bandītismam klāt pieplusējot parastos laupītājus, kas apzaga veikalus un noliktavas, apturēja pilsētas ielās cilvēkus, naktī izģērba kailus, paņēma visu, lai izdzīvotu… Ar mežu un bandītiem, — turpina Marianna, — itin viegli tikām galā, lai gan iejaucās nevajadzīgi Maskava un NKVD iekšējā karaspēka pakalpojumi.
Jā, komunisti bija par sarunām ar bandītiem. Tā arī rīkojās. Ja labprātīgi iznāks no meža un noliks ieročus, tika apsolīts pret viņiem nevērsties. Lai dzīvo kā visi cilvēki. Ne mazums iznāca no mežiem. Un Kārlim Ozoliņam šajās sarunās bija lieli nopelni. Un atkal vilšanās. Iznākušos, pēc tam, kad viņi labprātīgi atdeva ieročus, piekrāpa. Tas bija drausmīgi, kā NKVD karaspēka vīri viņus nošāva kā suņus. Kā malkas pagales sakrāva ceļmalās.
Tie, kuri to redzēja, kuri zināja, kā ar viņiem noris sarunas, ka apsola drošību, rūgti vīlās: sprieda, komunisti atkal piemānījuši. Taču tā nebija latviešu komunistu vaina, bet gan kārtējā Maskavas pavēle, Staļina dzelžainā roka.
Ar pašām pirmajām padomju varas dienām, sociālisma izveidošanās sākumu, bija jāiztur nepārdomātas, cietsirdīgas, nehumānas pavēles no Centra. Tas ne tikai traucēja strādāt, arī gūt cilvēkos uzticēšanos un paļāvību.
— Kādu paļāvību, kādu uzticēšanos, Marianna, ja bijāt tikai skrūvītes, kuras citi griež uz to pusi, kur iedomājas!
Tagad viegli salikt punktus uz visiem i. Viegli tiesāt. Viegli minēt, kāds ceļš bija ejams, kāds noraidāms. Progresīvākie, godīgākie taču meklēja. Un radās 1959. gads.
— Tāpēc jau to apspieda un tik bargi sodīja. Līdz šai dienai pa īstam nav reabilitēti republikas partijas organizācijas un tautas priekšā. Visi reabilitēti. Droši vien kādam tas izdevīgi.
Saprotams. Lai pēc iespējas lēnāk atmaskotu Pelšes — Vosa galmu un tā lēņus, par kuriem gandrīz nekas nav rakstīts. Bet tieši šo lēņu darbība Latviju novedusi līdz salūzušam kliņķim.
Tik nekaitīgi lēņi nav bijuši. Drīzāk gan otrādi. Vērienīgi uzdarbojušies un pašmāju vadonībai bijuši drošais balsts. Ja šodien atklāti nesastāv interfrontē, klusie tās atbalstītāji ir katrā ziņā. Uz atklātas skatuves darboties būtu pārlieku riskanti. Un gaida dienu, kad progresīvos spēkus, Tautas fronti, sakaus. Gaida, lai atviegloti uzelpotu. Un viņu agrākos darbus neviens vairs nespētu uzrakt un nolikt sabiedrībai priekšā atgādinājumam.
— Vai šīs divas frontes nesašķeļ partiju? — noslēgumā vaicāju Mariannai Ozoliņai. — Vai vispār nebremzē perestroikas gaitu republikā?
— Saprotams, kavē. Bet Interfrontei, manuprāt, to vien vajag, kā citādi ēnu mest uz progresīvo kustību? Ar lēno pārkārtošanās gaitu, vēl labāk — ar neveiksmēm.
Un viņa uzskata, ja partija pasludinājusi pārbūves kursu, skaidrs jau no sākuma, notiks šķelšanās pašā partijā. Jo pārbūve ir būtiska un ļoti daudzos kardinālos jautājumos, un tos var pieņemt tikai īsteni progresīvi komunisti. Tie arī iet pārbūves avangardā, un tas var notikt absolūtas demokrātijas apstākļos. Ja es būtu jauna, saka Marianna Ozoliņa, būtu ar viņiem, ar tautfrontiešiem, cīnītos par sociālistisku, suverēnu Latviju. Latviju bez marionetes likteņa. Neizdomātā, bet reālā sociālismā. Spaidīts un pluinīts sociālisms līdzīgi putnam ilgi bijis sakļautiem spārniņiem uz kailās zemes stīvām kājiņām.
Lai putns ceļas gaisā, lai dzied.
MERSEDE SALNĀJA
