Latvijas Tautas frontes stratēģijas maiņa un parlamentārā ceļa izvēle neatkarības atgūšanai
| ||||||||||||||||||||||||
|
Mūsu valsts atjaunošanas 20. gadskārtas priekšvakarā ir noderīgi pievērsties vēsturisko notikumu analīzei, lai noskaidrotu visus tos apstākļus un faktorus, kas sekmēja latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesību īstenošanu, lai varētu atbildēt uz jautājumu, cik sekmīgi un pārdomāti nacionāldemokrātiskā kustība un tās līderi izmantoja vēsturiskās iespējas tautas gribas īstenošanā. Īpaši nozīmīgi saņemt atbildes uz šo jautājumu ir jaunatnei, kura šos Latvijai izšķirīgos vēstures notikumus uztver kā attālinātu pagātni. Tajā vieglāk pamanāma ārējā atribūtika — dziesmotie daudzskaitlīgie mītiņi, miermīlīgas, bet varenas demonstrācijas, tā sauktie «kalendārie nemieri», turpretim nacionāldemokrātisko spēku stratēģijas un taktikas attīstības, pilnveidošanas un īstenošanas izvērtēšana prasa iedziļināšanos.
Mana ziņojuma saturs ietver norises pirms un pēc 1989. gada 31. maija, kad LTF Domes valde pieņēma aicinājumu, kurā izvirzīja «apspriešanai visas Latvijas Tautas frontes grupās un nodaļās mūsu tautai vitāli svarīgu jautājumu: par Latvijas Tautas frontes iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību»[[File:. Ierobežotā uzstāšanās laika dēļ es centīšos ieskicēt vienīgi tēmas mezglu punktus cerībā, ka turpmākās uzstāšanās un plašāka diskusija piešķirs šai vispārīgai skicei nepieciešamo perspektīvu, kolorītu un detaļas.
Kaut arī vairākas neformālās nacionālpolitiskās organizācijas — sevišķi grupa «Helsinki 86» un LNNK — aizstāvēja Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, Latvijas Tautas fronte sākotnēji šādu prasību neizvirzīja. Kā atzīmējis LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns, LTF savā taktiskajā līnijā īstenojusi «augošu prasību politiku»[[File:. Sākumā tika izvirzītas mērenākas prasības, bet pēc tam, kad Maskava negribīgi tām piekritusi vai ar tām samierinājusies, tika izvirzītas jaunas, jau radikālākas prasības.
No šodienas skatpunkta raugoties, ir jāatzīst, ka sākotnējā LTF nostāja neatkarības jautājumā bija neskaidra. Tā LTF Pirmajā kongresā 1988. gada 9. oktobrī pieņemtajos Statūtos 5. punktā kā galvenais uzdevums tiek minēts: «lai republika kļūtu patiesi suverēna» un «Latvija kļūtu politiski un ekonomiski patstāvīga»[[File:.
Arī LNNK padomes paziņojumā 1988. gada 10. jūlijā minēts šāds kustības mērķis: «atjaunot Latviju kā suverēnu republiku»[[File:. Iespējams, ka šeit īpaša nozīme ir bijusi vārdam «atjaunot», kas liek domāt par 1918. gada Latvijas Republiku. LTF Statūtos šāda akcenta nav, te acīmredzot bijis domāts padarīt par patiesi suverēnu Latvijas PSR, sākotnēji pārveidojot centralizēto PSRS par decentralizētu federāciju vai pat konfederāciju, kurā savienotās republikas būtu tiesīgas nepieļaut centrālās varas diktātu. Šādas nostādnes atrodamas Latvijas Tautas frontes Domes 1988. gada 19. novembra deklarācijā «Par Latvijas PSR suverenitāti»[[File:.
Ja mēs uzdodam jautājumu, kādēļ LTF neiestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu no tās dibināšanas brīža, ir jāmin virkne objektīvu faktoru. Pirmkārt, jāatceras: lai LTF varētu reģistrēties kā sabiedriska organizācija padomju tiesību izpratnē un iegūtu tiesības piedalīties vēlēšanu procesā — cīņā par politisku varu, tai vajadzēja ievērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas. Otrkārt, tā laika politiskās cīņas gaisotnē LTF vadība par nozīmīgu uzdevumu uzskatīja sniegt atbalstu reformistu spēkiem Komunistiskās partijas vadībā, izvairoties no klajas konfrontācijas ar tiem. Arī Rietumu valstu politiskajās aprindās tolaik dominēja viedoklis, ka Mihails Gorbačovs ir jāatbalsta, lai nepieļautu konservatīvo komunistu apvērsumu PSRS, tādēļ no tādām radikālām prasībām kā Baltijas republiku neatkarības atjaunošana būtu jāatturas. Latvijas sabiedrības daļā sākotnēji valdīja arī visai optimistiska noskaņa par reformatoru iespējām panākt radikālas, labvēlīgas pārmaiņas savienoto republiku attiecībās, kas sekmētu reālu ekonomisko un politisko patstāvību. LTF kā demokrātiskai masu politiskajai kustībai, kā jumta organizācijai dažādiem (mēreniem un radikāliem) politiskajiem spēkiem bija jāatspoguļo tā laika Latvijas sabiedrības vairākuma viedokļi, ņemot vērā arī nelatviešu priekšstatus par Latvijas nākotnes politiskajām perspektīvām. Treškārt, ir jāatceras, ka LTF tapšanā ievērojama loma bija reformkomunistiem, un saprotams — viņiem būtu bijis grūti savienot dalību divās politiskajās organizācijās ar diametrāli atšķirīgām programmām.
Pievēršot uzmanību LTF Statūtiem, var secināt, ka LTF izpildīja visus nepieciešamos priekšnoteikumus tās reģistrācijai par sabiedrisku organizāciju padomju tiesību izpratnē. Latvijas Tautas fronte Statūtos tika raksturota kā sabiedriski politiska masu organizācija, kas «aktīvi cīnās par mūsu sabiedrības radikālu pārbūvi, balstoties uz PSKP XXVII kongresa un 19. Vissavienības konferences rezolūciju nostādnēm»[[File:. Tātad LTF deklarēja sevi kā reformkomunistu atbalstītājspēku. Statūtu 2. punktā LTF apliecināja, ka tā «darbojas Latvijas PSR Konstitūcijas un likumu ietvaros atbilstoši LTF Programmai un Statūtiem»[[File:, tā nodrošinot savu reģistrāciju legālas sabiedriskas organizācijas kapacitātē. Šajā punktā nemaz netika pieminēta PSRS Konstitūcija, kas, iespējams, saistāma ar LTF programmā minēto mērķi pārvērst PSRS no centralizētas federatīvas valsts par suverēnu valstu savienību. Vēlāk izskanējušie apgalvojumi, ka LTF ar 1989. gada 31. maija Domes valdes aicinājumu pārkāpa savu Statūtu 2. punktu, neiztur kritiku, jo Latvijas PSR 1978. gada Konstitūcijā bija noteikts, ka «Latvijas PSR patur sev tiesības brīvi izstāties no PSRS» (69. p.).[[File:
Nozīmīgs bija LTF Statūtu 7. punkts, kurā tika noteikts, ka LTF nav pakļauta citām organizācijām un iestādēm, norādot, ka Komunistiskā partija un citas sabiedriskās organizācijas sadarbojas ar LTF galvenokārt ar savu biedru — LTF dalībnieku — starpniecību. Tātad LTF ar to apliecināja, ka tā nepiekrīt komunistiskās partijas pretenzijām uz vadošā spēka vietu politiskajā sistēmā. Formāli runājot, šis punkts īsti neatbilda LPSR Konstitūcijas 6. pantam par Komunistiskās partijas kā padomju sabiedrības vadošo un virzošo spēku[[File: un nonāca pretrunā ar Statūtu 2. punktu, kurā LTF bija apņēmusies ievērot LPSR Konstitūciju. Latvijas Tautas frontes vadītāji šajā konkrētajā gadījumā spīdoši izmantoja Padomju Savienības totalitārajai sistēmai raksturīgo tiesisko liekulību, jo padomju konstitucionālajos aktos nebija skaidri formulēts Komunistiskās partijas dzelžainais tvēriens, kurā līdz 80. gadu otrai pusei reāli atradās PSRS politiskā sistēma.
LTF Statūtos, kā arī speciālā LTF dibināšanas kongresa pieņemtajā rezolūcijā «Par Latvijas Tautas fronti un masu informācijas līdzekļiem»[[File: tika minēta arī sava laikraksta izdošanas nepieciešamība. Lai nevajadzētu šādam izdevumam prasīt atļauju no Maskavas, to reģistrēja kā LTF informatīvo biļetenu. Tā kā ideoloģiskā darba jautājumi bija komunistiskās partijas kompetencē, tika pieņemts īpašs LKP CK biroja lēmums «Par Latvijas Tautas frontes biļetena «Atmoda» izdošanu» 1988. gada 16. novembrī.[[File: Laikraksta «Atmoda» pirmais numurs iznāca 1988. gada 16. decembrī.
1989. gada 31. maija aicinājums iezīmēja Latvijas Tautas frontes politiskās stratēģijas maiņu no suverenitātes prasības PSRS sastāvā, kā tas bija iestrādāts LTF dibināšanas kongresa pamatdokumentos, uz neatkarības prasību ārpus PSRS valstiskuma. Turklāt LTF Domes valde aicinājumā konkretizēja Latvijas valstiskās neatkarības sasniegšanas ceļu — parlamentāro cīņu, «izmantojot un pārveidojot atbilstoši tautas gribai un laika prasībām esošo Latvijas PSR valsts varas struktūru»[[File:, kā arī tautas gribas tiešās izpausmēs. Savukārt attiecībā uz 1989. gada martā nacionālradikālo spēku uzsākto pilsoņu komiteju veidošanas projektu LTF aicinājums bija atturīgs, vien norādot, ka «to darbība izvēršama tajā gadījumā, ja Latvijas valstiskās neatkarības un nācijas pašnoteikšanās tiesības nevarēs tikt nodrošinātas parlamentārā ceļā».
LTF stratēģijas maiņu noteica vairāki faktori. Daži no tiem tika pieminēti aicinājumā, piemēram, vilšanās PSRS centra politiskās elites politikā, kā arī Latvijas aizkavēšanās ar suverenitātes un ekonomiskās patstāvības reformām, kuras jau bija īstenotas Lietuvā un Igaunijā. Varas iestāžu brutāli vardarbīgās akcijas Gruzijā 1989. gada aprīlī, izklīdinot mierīgās manifestācijas dalībniekus Tbilisi, parādīja, ka arī reformatoru spārns PSKP vadībā var izšķirties par bruņota spēka lietošanu pret nacionāldemokrātiskajām kustībām Padomju Savienībā, ja tam šķistu, ka centra vara tiek apdraudēta. Svarīgs faktors bija arī Baltijas republiku nacionāldemokrātisko kustību politiskā solidaritāte. Lietuvas pārbūves atbalstīšanas kustības Sajūdis vadība jau 1989. gada 16. februārī par savas darbības pamatmērķi pasludināja Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Jāmin arī radikālāko politisko spēku, sevišķi LNNK popularitātes pieaugums, ko sekmēja to darbība, veidojot pilsoņu komitejas. Ļoti nozīmīga bija trimdas politisko organizāciju ietekme uz politiskajiem procesiem Latvijā.
1989. gada 12.–19. maijā notika tā sauktā galotņu konference Abrenē (Francija), kuru rīkoja LTF, Pasaules Brīvo latviešu apvienība un Latviešu Tautas augstskola «Abrene». Te norisinājās spraigas diskusijas par LTF nostāju Latvijas neatkarības jautājumā. LTF pārstāvji skaidroja, ka LTF izvirzītā Latvijas suverenitātes prasība decentralizētā Padomju Savienībā ir traktējama kā politiskās situācijas noteikts kompromiss.
Kā minēts PBLA valdes sēdes protokolā 1989. gada 13., 14., 17. un 18. maijā, LTF pārstāvji deklarējuši, ka LTF mērķis nekad nav bijis izveidot federāciju, bet gan «atjaunot situāciju, kurā tiktu brīvi ievēlēts parlaments, kas tālāk noteiktu Latvijas politiskās attīstības ceļu»[[File:. Tātad parlamentārais ceļš jau šeit ir skaidri formulēts, atstājot atklātu jautājumu — kādas konkrēti būtu Latvijā jaunveidojamās demokrātiskās un tiesiskās valsts aprises. PBLA valdes sēdes protokolā atzīmēts, ka «LNNK [tolaik atšķirībā no LTF — V. B.] par gala mērķi uzskatījusi brīvu un neatkarīgu un demokrātisku Latvijas valsti»[[File:.
1989. gada maija nogalē, atgriežoties no konferences Abrenē, kā savulaik to raksturojis konferences dalībnieks akadēmiķis Jānis Freimanis savās atmiņās, jau vilciena guļamvagonā sadarbībā ar J. Rozenvaldu un P. Laķi sāka tapt aicinājums LTF biedriem apspriest jauna programmatiska mērķa — Latvijas neatkarības prasības izvirzīšanu.[[File: Aicinājuma projekts guva atsaucību LTF Domes valdes sēdē 1989. gada 31. oktobrī un tika publicēts LTF laikrakstā «Atmoda» 1989. gada 5. jūnijā.[[File: Šajā aicinājumā LTF Domes valde raksturoja savu vīziju par aktuālo politisko situāciju, kas par lozungu ir likusi izvēlēties pilnīgu neatkarību decentralizētas federācijas vietā. Pirmkārt, dokumentā tika norādīts, ka PSRS Tautas deputātu kongresā vairākums nonācis konservatīvo spēku rokās, kurš cenšas bremzēt republiku patstāvības palielināšanu. Zināmā mērā šāds spēku samērs izrietēja no nedemokrātiskas vēlēšanu sistēmas, kur sabiedriskajām organizācijām (sevišķi Komunistiskajai partijai) bija noteiktas fiksētas deputātu vietu kvotas, uz kurām deputāti tika ievēlēti sabiedrisko organizāciju ietvaros. Turklāt deputātu kandidātu platformas tika vētītas speciālā orgānā, kurš tad lēma par to, kuri kandidāti ir pielaižami alternatīvajām vēlēšanām, bet kuri ne. Šāda vēlēšanu sistēma nebija demokrātiska. Tiesa gan, no Latvijas arī šādā sistēmā pārsvarā tika ievēlēti progresīvi domājoši kandidāti, bet viņi tomēr palika mazākumā tāpat kā Starpreģionālā deputātu grupa, kura atbalstīja radikālāku politiku. Otrkārt, 31. maija aicinājumā tika norādīts, ka pieaug Kremļa pretspiediens nacionālo republiku brīvības alkām, kā piemēru minot padomju karaspēka izrēķināšanos ar mierīgu demonstrāciju Tbilisi 1989. gada 8.–9. aprīlī. Latvijā iekšpolitisko situāciju centās saasināt Latvijas PSR Darbaļaužu Internacionālā fronte, kas tika dibināta 1989. gada janvārī kā atbilde uz Latvijas Tautas frontes nodibināšanu.
Aicinājumā tika norādīts, ka LTF par mērķi jāizvirza demokrātiskas un tiesiskas valsts veidošana, bet par metodi neatkarīgas valsts izcīnīšanai jāizraugās aktīva dalība vēlēšanās, lai iekļūtu Augstākajā Padomē, kur LTF vajadzētu uzstāties visu demokrātisko spēku koalīcijas priekšgalā. Aicinājuma noslēguma daļā dažas rindkopas tika veltītas pilsoņu komiteju veidošanas iecerei, ar ko sāka nodarboties radikālākie spēki nacionāldemokrātisko spēku koalīcijā — LNNK, grupa «Helsinki 86», VAK, Radikālā apvienība. Pilsoņu komiteju ideja bija pārņemta no Igaunijas politiskās prakses, kas šajā politiskajā ierosmē bija celmlauze. Pilsoņu komiteju veidošanas projekts bija tā sauktais juridiski korektais pirmskara Latvijas Republikas atjaunošanas ceļš. Radikālajās organizācijās valdīja uzskats, ka šādā veidā Latvija varētu tikt pie neatkarības arī tad, ja Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās to vai citu iemeslu dēļ nacionāldemokrātiskie spēki ciestu neveiksmi. Turklāt šis ceļš noņēma no dienas kārtības nacionālradikālajiem spēkiem nevēlamo nulles pilsonības jautājumu, kura pozitīvā risinājumā bija ieinteresēta prāva nelatviešu iedzīvotāju daļa, bet kura pozitīvs iznākums vājinātu nacionālradikālo spēku politiskās pozīcijas. Pie šā darba it kā varēja arī iztikt bez LTF atbalsta, jo pilsoņu komitejas nebūtu padomju politiskajā sistēmā sakņoti veidojumi. Tādā gadījumā LPSR AP tiktu pretstatīts Pilsoņu kongress, kuru būtu ievēlējuši iepriekš apzinātie un reģistrētie pirmskara republikas pilsoņi un viņu pēcteči, un tas tad pieprasītu PSRS atzīt Latvijas okupācijas faktu un panāktu tās izbeigšanu.
Taču diez vai šī iecere īstenotos praksē, jo Padomju Savienība nekad nebija atzinusi un arī negatavojās atzīt Latvijas PSR okupācijas faktu. Turklāt netiktu arī atbalstītas Pilsoņu kongresa pretenzijas uz varu, jo tas būtu ticis izveidots pretrunā ar Latvijas PSR Konstitūciju. Labākajā gadījumā to traktētu kā Latvijas iedzīvotāju vienas daļas sabiedrisko organizāciju. Visbeidzot nelatviešu iedzīvotājus, kuru liela daļa ieradās Latvijā pēc Otrā pasaules kara, Pilsoņu kongresa aktivitātes varētu padarīt bažīgus par savu nākotni, un tas stiprinātu Interfrontes politiskās pozīcijas. Lai bremzētu šādas tendences, reģistrējot Latvijas Republikas pilsoņus, radikālie spēki noteica arī iespēju nepilsoņiem reģistrēties kā pilsoņu kandidātiem, bet cerēt uz lielu atbalstu no nelatviešu puses šim institūtam nevarēja, jo caur to viņiem bija jāzaudē pašreizējā Latvijas PSR pilsonība.
LTF pieeja situācijai, kas radās līdz ar pilsoņu komiteju veidošanos, bija reālistiska. Šā procesa gaitā radikālākie spēki ieguva lielāku popularitāti latviešu sabiedrības vidū nekā konsekventi cīnītāji par nacionālo neatkarību. Šajos apstākļos LTF vairs nevarēja palikt ārpus cīņas par Latvijas valstisko neatkarību, jo pasīva LTF nostāja vājinātu LTF iespaidu uz latviešu sabiedrību. Līdz ar to LTF nemaz nepalika kāda cita dzīvotspējīga alternatīva — nācās izvirzīt valstiskas neatkarības lozungu, nosakot tās sasniegšanas ceļu Latvijas PSR likumu ietvaros. Tādēļ LTF Domes valde 31. maija aicinājumā uzsvēra, ka «ar izpratni uztver pilsoņu komiteju veidošanas ideju, saskatot tajā galējo, totalitārisma darbības seku uzspiesto līdzekli latviešu un citu Latvijas pamatiedzīvotāju tiesību aizsardzībai», bet «to darbība izvēršama tajā gadījumā, ja Latvijas valstiskās neatkarības un nācijas pašnoteikšanās tiesības nevarēs tikt nodrošinātas parlamentārā ceļā».[[File: 1989. gada 10. jūnija sēdē LTF Dome kopumā atbalstīja LTF Domes valdes 31. maija aicinājumu, tomēr ierosināja izpētīt jautājumu, kurš no trim Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļiem — parlamentārais, Latvijas pilsoņu komiteju veidošanas vai starptautiski tiesiskais ceļš — ir uzskatāms par efektīvāku izvirzītā mērķa — neatkarības atjaunošanas — sasniegšanai.
1989. gada 5. augustā LTF Domes sēdē tika īpaši skatīts jautājums par LTF attieksmi pret pilsoņu komitejām. Radikālāk noskaņotie LTF Domes locekļi iestājās par pilsoņu komiteju bezierunu atbalstīšanu, tomēr pragmatiķi, tādi kā Jānis Škapars, izturējās skeptiski, norādot, ka divas atšķirīgas platformas ir grūti savienot. LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns pamatoti aizrādīja: «Ja mēs atbalstīsim pilsoņu komitejas, tauta noticēs, bet ar to pašu brīdi zaudēsim AP vēlēšanās.»[[File: Šīs Domes sēdes lēmums «Par attieksmi pret pilsoņu reģistrāciju» tika veidots kompromisa garā, neiebilstot pret LTF aktīvistu iesaistīšanos pilsoņu reģistrācijas darbā, bet vienlaikus akcentējot parlamentāro ceļu par prioritāro.[[File: Turpmākie politiskie notikumi pierādīja parlamentārā ceļa izvēles pamatotību. Gan PSRS tautas deputātu vēlēšanas 1989. gada 26. martā, gan Latvijas vietējo padomju vēlēšanas 1989. gada 10. decembrī, gan Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas 1990. gada 18. martā pārliecinoši pierādīja, ka nospiedošs vēlētāju vairākums atbalsta nacionāldemokrātiskos spēkus. LTF padarīja ievērojamu darbu, lai ap neatkarīgas Latvijas Valsts atjaunošanas ideju konsolidētu arī nelatviešus. Te īpaši var atzīmēt 1989. gada 15. jūlijā pieņemto «LTF ideoloģisko platformu dažādu tautību Latvijas iedzīvotāju konsolidācijai, balstoties uz neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanas ideju»[[File:. Ja notikumi attīstītos nelabvēlīgi LTF, republiku gaidītu asa konfrontācija starp LPSR AP un Pilsoņu kongresu, kuras iznākums nebūtu viegli prognozējams.
31. maijā izvirzītais jaunais politiskais kurss guva pilnīgu LTF atbalstu 1989. gada 7.–8. oktobrī notikušajā LTF Otrajā kongresā, kurā pieņemtā LTF programma būtiski atšķīrās no pirmās LTF programmas, atspoguļojot 1989. gada 31. maija aicinājuma politiskās idejas. No programmas izzuda tādas pseidosociālistiskas tēzes kā «sociālisma ļeņinisko principu atjaunošana», PSKP pārbūves kursa atbalstīšana. Jēdzienu «pārbūve» nomainīja jēdziens «nacionāldemokrātiska revolūcija».[[File: Kā mērķis jaunajā programmā tika izvirzīta Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana un demokrātiskas parlamentārās republikas izveidošana. Turpmākie politiskie notikumi, kuri vainagojās 1990. gada 4. maija aktā ar deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» jeb Neatkarības deklarācijas pieņemšanu jaunievēlētajā LPSR Augstākajā Padomē ar vairāk nekā divām trešdaļām visu deputātu balsu, pierādīja LTF stratēģijas maiņas pamatotību un nodrošināja pamatmērķa — neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanas — sasniegšanu mierīgā ceļā.
[[File: Latvijas Tautas frontes Domes valdes aicinājums visiem LTF biedriem. 1989. gada 31. maijā. — Latvijas Tautas frontes muzejs, 1. fonds, 1. apraksts, 89. lieta, 26.–27. lp.
[[File: Latvijas Tautas frontes Domes sēdes protokols Nr. 10. — Latvijas Tautas fronte 1988–1991. Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgadei. Rīga: Jāņa sēta, 1988, 173.–174. lpp. Skat. arī: Sapnis par neiespējamo. Dainis Īvāns. Atskats par ceļu uz Latvijas Tautas fronti un gaitām Latvijas neatkarības atjaunošanai. — http:///www.gramata21.lv/users/ivans_dainis/p1.html.
[[File: Latvijas Tautas frontes Statūti. 1988. gada 9. oktobrī. — Latvijas Tautas frontes Programma. Latvijas Tautas frontes Statūti. Rīga: Avots, 1988, 18. lpp.
[[File: Tauta. Zeme. Valsts. Latvijas Nacionālās neatkarības kustība dokumentos. Rīga: Latvijas Valsts arhīvs, 1995, 11.–13. lpp.
[[File: Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais. Rīga: Latvijas Tautas fronte, 1989, 241.–242.lpp.
[[File: Latvijas Tautas frontes Statūti. 1988. gada 9. oktobrī. — Latvijas Tautas frontes Programma. Latvijas Tautas frontes Statūti. Rīga: Avots, 1988, 18. lpp.
[[File: Turpat.
[[File: Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas Konstitūcija (Pamatlikums). Pieņemta Latvijas PSR devītā sasaukuma Augstākās Padomes ārkārtējā, astotajā sesijā 1978. gada 18. aprīlī. — Latvijas Padomju Enciklopēdija. 5. II sēj. Rīga: GER, 1984, 761. lpp.
[[File: Turpat, 757. lpp.
[[File: Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais. Rīga: Latvijas Tautas fronte, 1989, 224.–225. lpp.
[[File: LVA, PA, 101. fonds, 61. apraksts, 46. lieta, 99. lapa.
[[File: Latvijas Tautas frontes muzejs, 1. fonds, 1. apraksts, 89. lieta, 26.–27. lp.
[[File: LVA, 2253. f., 1. apr., 3.l., 64.–83. lp.
[[File: Turpat.
[[File: Freimanis J. Kāds guļamvāģa noslēpums. — Atmoda, 1990, 23. oktobris, 3. lpp.
[[File: Latvijas Tautas frontes Domes valdes aicinājums apspriest jautājumu par Latvijas pilnīgu neatkarību. — 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par neatkarības deklarāciju. Red. T. Jundzis. Rīga: fonds «Latvijas Vēsture», 2000, 391.–392. lpp.
[[File: Latvijas Tautas frontes Domes valdes aicinājums visiem LTF biedriem. 1989. gada 31. maijā. — Latvijas Tautas frontes muzejs, 1. fonds, 1. apraksts, 89. lieta, 26.–27. lp.
[[File: Latvijas Tautas fronte 1988–1991. Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgadei. Rīga: Jāņa sēta, 1998, 173.–174. lpp.
[[File: Latvijas Tautas fronte. Gads pirmais. Rīga, 1989, 262.–263. lpp.
[[File: Turpat, 261.–262. lpp.
[[File: Latvijas Tautas frontes programma. Pieņemta LTF 2. kongresā 1989. gada 8. oktobrī. Latvijas Tautas frontes 2. kongress. Programma, statūti, rezolūcijas. — Atmoda, 1989, 19. novembris, 2.–5. lpp.