Impresijas
|
Sunītis uz barikādēm
Barikāžu dienu vēla novakare. "Tēvzemes" klubā ļaužu staigāšana pieklususi. Tikai daži vīri guļ vai nu krēslos, vai uz zaļā paklāja izstiepušies. Es pildu dežuranta pienākumus. Priekšā — krustām šķērsām sarakstītu telefona numuru lapa visiem iespējamiem un neiespējamiem gadījumiem. Te ar troksni atsitas durvis un iedrāžas mazs, melns sunītis, aiz saites līdzi raudams pusaugu zēnu. Kad sasveicināšanās un visāda veida mīlestības izrādīšana mazajam sunītim ir beigusies, sākas bēdu stāsts. Sunītis palicis bez saimnieka. Visu dienu Centrāltirgū bijis piesiets pie sētas. Tā stāstījušas tirgus sievas un nodevušas sunīti puisim, lai meklē saimnieku.
Cik dīvaina iedoma — nākt uz Doma laukumu šajās briesmīgajās stundās! Bet sunītis nu ir te, un kaut kas jādara. Zvanu uz radiocentru. Caur aizņemtības kaskādēm beidzot sazvanu vajadzīgo numuru, un mani uzklausa.
"Ak, Dievs" — ir pirmie atbildes vārdi. Es vēl tagad nesaprotu, vai tā bija līdzjūtības izpausme vai paziņojuma neiederības novērtējums. Pieteikums tomēr tiek laipni pieņemts, sunītis raksturots — uz krūtežas ir balta cerību zvaigznīte un runāt neprot.
Tā nu tiktāl būtu. Bet puisis bezdarbībā sēdēt nevar. Nolemjam sunīti vest atpakaļ, kur bija piesiets. Varbūt saimnieks ierauga. Pie sētas pieliekam paziņojumu.
Pēc stundas ēterā atskan nelaimīgā sunīša palīgā sauciens. Tam seko telefona zvans. Nē, ne saimnieks. Zvana kandidāte uz brīvo saimnieka vietu. Drīz zvans arī no tirgus ēdnīcas. Sunītis esot tur, un to sazīmējusi sunīša saimnieka kaimiņiene.
Tā nu arī sunītim ilgi paliks atmiņā barikāžu dienu labvēlīgā gaisotne.
Operācija "Kabatas baterija"
Brasas tilta sargu vientulīgais ugunskurs blakus omoniešu sašautajiem transporta līdzekļiem bija viens no izteiksmīgākajiem janvāra dienu pretošanās drosmes simboliem. Doma laukuma kņadā un krāsainībā tik atkailināta un dramatiska sajūta nekad neradās. Kaut tieši Doma tuvumā pēc dažām dienām dzisa cilvēku dzīvības.
Kādu vakaru "Tēvzemes" kluba dežurants no Brasas tilta aizstāvjiem saņem lūgumu sagādāt kabatas baterijas. Kur tādu deficītu ņemt? Tiek iedarbināti visu paziņu telefoni. Arī es zvanu sievai uz mājām, jo kādai baterijai mums jābūt, un savam Mežaparka kolēģim Jānim, lai tās paņem mūsmājās un aizgādā uz tiltu, jo tramvaji vairs neiet.
Pēc kāda laiciņa sieva ziņo — Jānis atnācis atpakaļ ar visām baterijām. Gandrīz vai viss Mežaparks un Čiekurkalns nesuši baterijas un cienastus tilta sargiem. Tie sirsnīgi tencinājuši, bet vairāk nav ņēmuši pretī — lai glabājot vēl kādai citai reizei. Brasas tilta ugunskurs nebija vientulīgs.
Provokators
Ir agra rīta stunda. Pēc nakts dziedāšanas pie Augstākās Padomes nāku mājās. Kā parasti — gar Brīvības pieminekli. Noguruši no nakts dežūras Doma laukumā, jaunie puiši kā bites plūst ārā no barikāžu ejām. Pēkšņi atskan: "Turiet, turiet!" Cilvēku biežņā nav saprotams, kurš saucējs, kurš turamais, līdz ieraugu pa Bastejkalna celiņu uz Brīvības bulvāra pusi skrejošus cilvēkus. Momentāni gājēji saslēdzas, un skrējiens apstājas. Cilvēki apkārt kā mūris. Tik vien redzams, kā gaisā pacelts šautenes makets un krieviski atkārtots jautājums: "Ko tas nozīmē?" Atbildētājs, iesaukuma vecuma jaunietis īsi apgrieztiem matiem, ir manāmi sabijies un no skrējiena nokusis. Nekādas jēdzīgas atbildes nav, bet pūlī cits caur citu sauc: "Provokators... provokācija... uz miliciju..."
Vai provokācija? Noteikti. Pat ja epizodei ir tikai huligānisks raksturs. Bet — kur gan varēja rasties tik precīzi izgatavots šautenes makets?
Var spriest arī tā: lai lietai pievienotu "pierādījumus", vajadzēja laikus sagatavot fotouzņēmumus par apbruņotiem ekstrēmistiem uz barikādēm, kas izprovocējuši omoniešus uz... nu, tāpat kā 20. janvārī pie Iekšlietu ministrijas.
