Atklāt līderu rezervi
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Liekas, neviens vairs nešaubās, ka gaidāmās vēlēšanas būs svarīgs politisks notikums. Tomēr nez vai katrs ir uztvēris, ka bez deputātu ievēlēšanas kampaņai ir arī otrs, varbūt pat svarīgāks mērķis - vairot tautas aktivitāti, atklāt līderu rezervi.
Sarunās ar daudziem cilvēkiem jutu, ka vairums vēlētāju baidās no vairāku kandidātu izvirzīšanas. Iedarbojas gan vecie ieradumi, gan bažas, ka īsto, tautai vajadzīgo līderi birokrātija ar viltīgiem paņēmieniem nobīdīs sānis. Zinot vēlēšanu likuma trūkumus, tāda iespēja ir ļoti reāla. Šo bažu dēļ daudzi aktīvisti propagandē, ka progresīvajiem spēkiem visās kolektīvu, sabiedrisko organizāciju un iedzīvotāju sapulcēs jāizvirza tikai viena kopīga iepriekš norunāta kandidatūra.
Gluži bez apdomāšanas un katra apgabala konkrētās situācijas izvērtēšanas tam nez vai vajadzētu piekrist. Vai bija vērts tik daudz spēka tērēt manifestācijās par grozījumiem vēlēšanu likumā, ja tomēr negribam atteikties no agrākos gados ieviestiem absolūtu drošumu garantējošiem šabloniem?
Būtu kaitīgi pakļauties šai, kaut arī pamatotai, baiļu loģikai un labprātīgi atteikties no ieguvumiem, kurus progresīvajiem spēkiem var sniegt jauno vēlēšanu noteikumu prasmīga izmantošana, it īpaši Vidzemē un dažos citos rajonos, kur partijas komiteju pārvēlēšanu konferencēs uzvaru guvuši pārbūves piekritēji.
Ko dos vienkandidāta sistēma? Uz mirkli iztēlosimies situāciju no otras puses.
Pieņemsim, ka kādā lielpilsētā visi kolektīvi vienprātīgi izvirzījuši, teiksim, Daiņa Īvāna kandidatūru. Vai tas liegs administratīvi birokrātiskajam aparātam virzīt stagnācijai uzticīgus kandidātus, izdarīt spiedienu uz vēlēšanu komisiju un manipulēt apgabala pirmsvēlēšanu sapulcē? Vai ir garantija, ka tautas līderis veikli netiks svītrots no kandidātu saraksta? Kā rāda citu zemju pieredze, politiskā cīņā pat vispopulārākais līderis nav garantēts pret nejaušībām. Turklāt visam ritot labvēlīgi - ko darīt tādā gadījumā, ja līderis piepeši smagi saslimst? Rezervi taču nebūsim paredzējuši...
Jāatgriežas pie sākotnējā jautājuma: ko tieši mēs šajās vēlēšanās gribam panākt? Ievēlēt spēcīgu deputātu «komandu» un ļauties ilūzijām, ka mūsu niecīgā delegācija kaut cik jūtami spēs ietekmēt PSRS parlamentu? Vai ar vēsu galvu vērtēsim šīs vēlēšanas kā ģenerālmēģinājumu galvenajai cīņai par saimnieka vārdu dzimtajā Latvijā?
Uz Maskavu nenoliedzami ir jāsūta īsti Latvijas patrioti. Bet vai tādi ir tikai A. Čepānis, A. Kauls, D. Īvāns, J. Peters un ducis dažu citu? Vai šo vīru mugurkauls nav vairāk vajadzīgs tepat Latvijā? Vai viņu pastāvīgā prombūtne pārāk sāpīgi neatsauksies uz mums, palicējiem?
Diemžēl vairāk skanīgu vārdu mēs šobrīd nezinām.
Bet, nenoliedzami, dabas doti talanti tautā ir. Lai uzzinātu, ir jāatsakās no politiskās zīlēšanas kabinetos un jāpaļaujas uz tautas veselo saprātu. Lai visi kolektīvi un iedzīvotāju grupas meklē lepnus vīrus un šerpas sievas savā vidū, lai ar sapulces lēmumu izvirza atzītākos no tiem! Tie arī būs iespējamie republikas un rajonu deputāti nākamībā, līderu rezerve.
Galvenais uzdevums - nepieļaut kandidātu reģistrācijas noraidīšanu un «sijāšanu» priekšvēlēšanu sapulcē. Tādēļ vienlaikus ir jāievēlē pārstāvji gan vēlēšanu komisiju darba uzraudzībai, gan delegāti apgabala pirmsvēlēšanu sapulcei. Nav domājams, ka pilnīgs atklātums, darbību mērķtiecība un konkrētība varētu tikt nodrošināta bez vēlēšanu koordinācijas centra izveides katrā rajonā (protams, ne izpildkomitejas un partijas komitejas no «augšas» veidota).
Skaidrs, ka pārmērīgs kandidātu skaits apgrūtinās vēlēšanu gaitu. Tāpēc, kolektīvos izvirzot kandidātu, vajadzētu uzreiz izlemt, kuras vispār populāras personas labā nepieciešamības gadījumā konkrēta kolektīva līderis noņems savu kandidatūru. Šķiet, ka tikai tā - pašiem vienojoties un noņemot liekās kandidatūras - varēs izvairīties no «sijāšanas» priekšvēlēšanu apspriedē. Bet līdz tam ir vēl daudz laika, dzīve pati rādīs, kā rīkoties.
Svarīgākais, ko dos daudzu kandidātu izvirzīšana, ir plašā progresīvo (vai arī stagnanto!) spēku vienotās platformas propaganda. Viena lieta, ja visā rajonā aģitē viens kandidāts kaut ar desmit palīgiem, un pavisam cita, ja televīzijā un presē ik pēc dienas uzstājas arvien jauni un jauni kandidāti, bet visi ar vienu domu - latviešu tautai ir jābūt saimniecei savā zemē, varu padomēm, zemi zemniekiem, fabrikas strādniekiem!
Un vēlreiz - par mūsu populārākajiem cilvēkiem. Ja tie ir visā zemē atzīti ļaudis, kā, piemēram, A. Kauls, R. Pauls, J. Peters, vai tiem nevajadzētu mēģināt panākt izvirzīšanu no Vissavienības sabiedriskajām organizācijām? Un jāpārdomā, vai uz Maskavu nav vairāk jāvirza cilvēki, kas var uz kādu laiku pamest darbu mājās un kļūt par profesionāliem politiķiem. Vai kopumā Latvija zaudētu, ja, piemēram, Siguldas vēlēšanu apgabalā tiktu nobalsots par advokātu Andri Grūtupu vai tiesnesi Voldemāru Šubrovski, kuri jau ir pierādījuši, ka viņiem dūša un dzimtenes mīlestība nav mazāka kā Albertam Kaulam? Domāsim par «otro ešelonu», it sevišķi tajos vēlēšanu apgabalos, kur gorbačoviešiem ir stingras pozīcijas.
R. IVARSONS
