Dažas pārdomas 18. novembra priekšvakarā (3)
|
Šādā nepieredzēti sarežģītā un pretrunīgā vēsturiskā situācijā K. Ulmanis izrādījās tālredzīgs politisks stratēģis. Apstākļos, kad ievērojama daļa latviešu sabiedrības vai nu gaidīja lielinieku atgriešanos, vai izturējās pasīvi, viņš saredzēja tās sviras, kas var grozīt tautas noskaņojumu par labu jaunajai republikai. 18. novembra runā pirmais Ministru prezidents teica: «Pagaidu Valdības uzdevums būs Latvijas valsts izbūve un nostiprināšana uz ārieni un iekšieni. Valsts jānostiprina uz ārieni, lai tā stāvētu spēcīga un apvienota, labās attiecībās ar tāliem un tuvākiem kaimiņiem. Iekšējā pārvaldīšanas darbā stāv daudz uzdevumu priekšā; bez kavēšanās zemē jāizved demokrātiskas reformas. Visus uzdevumus tagad neattēlošu sīkumos, minēšu tikai svarīgākos un neatliekamākos. Mūsu priekšā atrodas grūti atrisināmais pārtikas jautājums; viņa nokārtošanai valdība izlietos visus spēkus un līdzekļus, un var cerēt, ka izdosies 5o darbu veikt, ja visi pilsoņi uz laukiem, tāpat kā pilsētās, nāks valdībai talkā. Otrais uzdevums — nokārtot agrāro jautājumu. Vispārīgi valdības zociālās reformas un zociālā likumdošana būs plaša un dziļa, lai nodrošinātu darba laužu tiesības un stāvokli. Valdība arī apzinās savu pienākumu gādāt par to, lai visi gūstekņi varētu atgriezties mājās un atrastu darbu un maizi. Pilnīgi apzinādamās, ka darbs un maize visiem vispirmā kārtā gādās un nodrošinās mūsu zemei tik nepieciešamo zociālo mieru, valdība arī šai ziņā darīs visu, kas stāvēs viņas spēkos. Neatliekami jāsper stingri soļi, lai nolīdzinātu visas grūtības, kuras savienotas ar šo ārkārtējo pārejas laikmetu. Bez minētiem jautājumiem valdībai stāv arī citi jautājumi priekšā, kuri savienoti ar Latvijas valsts uzbūvi un nostiprināšanu. Lai veiktu šo darbu. vajadzīga visas tautas jo plaša un sirsnīga pretimnākšana, kā arī viņas ticība, ka patiesi tagad ejam pretim savu ilgu un vēlēšanu piepildīšanai.»
Tātad konkrēto grūtību skaidra izpratne, mērķa noteiktība — bez iluzoriem un neizpildāmiem solījumiem. Ārkārtīgi smagos un nelabvēlīgos apstākļos šī programma tika realizēta dzīvē.
Pretmets bija P. Stučkas valdības politika. Nepiederu pie tās vēsturnieku skolas, kas ciena tikai balto vai melno krāsu, tādēļ saskatu pozitīvu saturu virknē pasākumu, kas tika veikti Latvijas SPR. Tomēr, šķiet, nebūtu pareizi izlikties neievērojam arī to, ka P. Stučkas valdība atradās visai jūtamā panākumu reibonī — sakarā ar savu ātro uzvaru. Gaidāmās pasaules revolūcijas ilūzijās būdama, tā centās kopēt kara komunisma politiku, mēģinot pielāgot dzīvi vienkāršotu teorētisku shēmu prasībām. No šejienes arī kļūdu virkne — īpaši agrārā jautājuma risinājumā un sarkanā terora izvēršanā. Patiešām, lielinieku ietekme latviešu tautā bija tik liela, ka to varēja iedragāt vienīgi paši lielinieki.
Gribētos pievērst uzmanību vēl vienam aspektam Latvijas SPR vēsturē. Suverēnas sociālistiskas Latvijas valsts izveidošana taču nozīmēja arī kardinālu lūzumu līdzšinējā LSD nacionālajā politikā. Skaidrojami šo pārmaiņu cēloņi: cik lielā mēra šeit var runāt par Latvijas Republikas pasludināšanas tiešu ietekmi, cik — par V. Ļeņina, bet varbūt J. Staļina, kas tolaik taču bija nacionālo lietu tautas komisārs), iniciatīvu, un cik — par nacionālās atbrīvošanās kustības nozīmes pilnīgāku izpratni un novērtēšanu.
Manuprāt, pateicoties savai politiskajai tālredzībai, K. Ulmanis izvairījās no LPNP aizspriedumainās un aizdomīgās politikas ietekmes, veidojot attiecības ar sociālistiem. Par dažiem šādas politikas rezultātiem ļauj spriest Bruno Kalniņa 1919. gada 30. maija vēstule K. Ulmanim no Rīgas, ko 22. maijā bija ieņēmuši fon der Golca vadītie spēki, izvēršot pilsētā balto teroru:
«Atvainojos, ka griežos pie jums ar šo vēstuli, bet dažu Rīgas apstākļu dēļ to daru.
Vispirms lūdzu jūs, Ulmaņa kungs, ja vien iespējams, gādāt drīz par mežonīgās apšaudīšanas izbeigšanos, kura še tiek izdarīta no landesvēra un dzelzsdivīzijas daļām.
Tā kā šeit attiecības starp vācu karaspēku un pulkveža Baloža brigādi ir ļoti korektas un pat draudzīgas, tad domāju, ka pietiktu jums izdot attiecīgu rīkojumu pulkvedim Balodim par stingru uzstāšanos pie landesvēra virsštaba, un nežēlīgās slepkavības tiktu, mazākais, samazinātas.
Bez tam vajadzīgs būtu arī līdzīga satura rīkojums atsevišķai latviešu brigādei. Par viņu ar gandarījumu var konstatēt, ka tā vispār izturas korekti un humāni, bet taču ir vairāki atsevišķi gadījumi, kas būtu novēršami. Ja šie soļi no jūsu puses tiktu sperti, tad varat būt droši un pārliecināti, ka ne tik vien šejienes sodīšanās tiktu ieviesta vajadzīgā likumība, bet būtu glābtas arī daudz simtu nevainīgu personu dzīvības, kuri sastāda no līdz šim apšautiem, bez pārspīlēšanas sakot, apmēram pusi.
Tālāk griežos pie jums ar vēl vienu lūgumu. Esmu ieradies še kā informācijas nodaļas virsnieks, bet domāju, ka bez šī darba un manas politiskās darbības ārpus armijas savā partijas organizācijā un Tautas Padomes priekšstāviu komisijā varētu izpildīt vēl vienu uzdevumu, kuru šobrīd uzskatu par ļoti svarīgu un vajadzīgu. Šeit tiek formētas, bez vairākām landesvēra, arī četras līdz piecas latviešu brīvprātīgo rotas, tā ka tanīs aprindās, ar kurām man ir plašāki sakari, t. i., vietējā strādniecībā, skolniecībā un studentos, tagad pēc visu lielniecisko ilūziju galīgas izdzīvošanas pastāv plašas tieksmes par bruņotu uzstāšanos par Latvijas demokrātiju, tad sakarā ar to man būtu iespējams šeit noorganizēt, mazākais, vienu brīvprātīgo rotu…»
Netiecoties idealizēt K. Ulmaņa politisko biogrāfiju, ņemot vērā visus tās plusus un mīnusus (kas, protams, ir speciālu pētījumu uzdevums), tomēr jāatzīst, ka K. Ulmaņa lomu Latvijas valstiskuma izveidē ir grūti par augstu novērtēt. Tiesa, K. Ulmanis nebija erudīts ārpolitiķis. Bez Latvijas Republikas pirmā ārlietu ministra cand. rer. merc. Zigfrīda Meierovica talantīgās diplomātiskās darbības jaunās brīvvalsts pirmie soli būtu daudz smagāki. Taču tieši K. Ulmanim bija un paliks tas gods stāvēt vistuvāk pie neatkarīgās Latvijas valsts šūpuļa.
Tomēr vēl ne tuvu nav skaidri saprotami vairāki turpmākie latviešu tautai liktenīgie sarežģītie un pretrunīgie vēsturiskie notikumi. Kādēļ gan Latvijas valsts pamatlicējs vēlāk palika neuzticīgs šīs valsts galvenajam stūrakmenim — demokrātiskajām normām un ideāliem? Vai dažās jau valsts tapšanas laikā atklājušās K. Ulmaņa politiķa Īpašībās neslēpās cēloņi Valsts prezidenta Jāņa Čakstes nepatikai pret viņa darbību? Kā Kārlis Ulmanis, šis pieredzējušais valstsvīrs, uzdrošinājās sabradāt Republikas Satversmi un pacelt te nastu, ko nespēj nest? Vai viņš to galu galā nenometa zemē, par to tad arī saņemot savu Golgātas ceļu un mocekļa nāvi? Vai viņš viens neuzņēmās to, ko drīkst uzņemties tikai tauta — atbildību par tautas un valsts likteni?
Vismaz man šķiet nepārliecinošas kā mūsu, tā viņā krasta koncepcijas par Kārli Ulmani pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma — gan kā tautas vadoni, zemes tēvu jeb prezidentālās demokrātijas nesēju, gan kā fašistisko diktatoru, tautas bendi utt. Domāju, ka tās būtu pieskaitāmas modernizētām (jeb, kā nereti saka, politizētām un ideoloģizētām) vēstures koncepcijām. Mana uztverē pagātnē nevajadzētu censties saskatīt tikai to, ko gribētos ieraudzīt vai, vēl sliktāk, — mēģināt pielāgot vēsturi ikdienas «tekošajām vajadzībām». Manuprāt, vēsturi jācenšas izprast, lai varētu smelties padomu tās bezgalīgajā pieredzes un atziņu pūrā.
Laikam nevar būt nopietnu šaubu par to, ka 15. maija režīms bija antikonstitucionāls un autoritārs, tāpat kā virknē citu Eiropas valstu. Tāds novērtējums nepavisam neliek noniecināt Latvijas acīmredzamos sasniegumus 30. gadu otrajā pusē, savukārt ļauj labāk izprast, kāpēc uz kaunpilnajiem 1939. un 1940. gada dokumentiem atrodas Kārļa Ulmaņa paraksts. Viņa būtībā absolūtās varas apjūsmotāju balsis, kuras saglabājušas nodzeltējušās avīzes un arhīva dokumenti, vismaz man izraisa dziļas neveiklības sajūtu.
Bet 1918. gada 18. novembrī Kārļa Ulmaņa runa bija dziļas pārliecības un apņēmības pārpilna:
«Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciesu apņemšanās novest iesākto lietu līdz galam. Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekli lolojuši šo mūsu cerību, jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas un nesuši domu par brīvo Latviju savās sirdis. Ar pateicību mums jāpiemin tie, kas centušies turēt tautas garu možu šai virzienā un nesuši brīvai Latvijai vislielāko upuri — savu dzīvību. Ja strādāsim ciešā kopībā. tad nav šaubu, ka rosīgs darbs aizvadīs pie mērķa, izdosies dziedēt brūces, ko karš sitis. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība: atjaunosies dzīve visā mūsu dzimtenē un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis. Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un visi varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi, bez tautību izšķirības, aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiskā taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.»
Vēsturnieki ir un paliek lieli parādnieki savas tautas priekšā Latvijas nozīmīgāko vēsturisko notikumu daudzpusējā izgaismošanā. Un viens no tādiem jautājumiem ir Latvijas valsts veidošanās ceļš, kā arī, protams, citas Latvijas valstiskuma alternatīvas.