Ilmārs Ančāns. Runa LTF 1. kongresā
|
| ||||||||||||||||||||||||
|
Es ļoti pateicos, ka man beidzot dots vārds. Es varbūt sliktāk runāšu latviski, bet tā tas ir zināmu apstākļu dēļ.
Īsumā par savu biogrāfiju. 1962. gadā, kad mācījos Rīgas Medicīnas institūtā, es kritizēju Hruščova politiku un pateicu, ka tā ved pie kraha ekonomikā un lauksaimniecībā. Es tiku izslēgts no Rīgas Medicīnas institūta par pretpadomju propagandu. Tālāk mans ceļš turpinājās dienestā, es dienēju netālu no tās vietas, kur prezidenta Kaļiņina sieva izcieta savu desmit gadu ilgo sodu, blakām bija tas lāģeris. Pēc tam es aizbraucu uz Maskavu un iestājos 1. Maskavas Medicīnas institūtā, neizstāstīdams visu par sevi.
1973. gadā nāca gaismā tas, par ko es biju izslēgts no Rīgas Medicīnas institūta. Valsts eksāmens sākās sestdien, bet piektdienas vakarā man tika paziņots, ka mani nepielaiž pie valsts eksāmeniem. Lielu palīdzību man sniedza Centrālkomitejas darbiniece Valentīna Pikina, kas savā laikā bija Ļeņingradas komjaunatnes trešā sekretāre, viņu bija pratinājuši personīgi Staļins un Berija, pēc tam viņa sešpadsmit gadu nosēdēja cietumā. Viņa mani saprata un daudz palīdzēja.
Pēc institūta beigšanas atgriezies Latvijā, es strādāju Dzelzceļnieku slimnīcā. Tur radās konfliktsituācija kāda nāves gadījuma dēļ. Lai gan es protestēju, mana lieta sākās no sākuma. Pienāca ziņojumi no Rīgas Medicīnas institūta un Maskavas Medicīnas institūta, un, tā kā es biju partijas biedrs, jautājums par mani tika izskatīts Centrālkomitejā. Es izteicu viedokli, ka jārada jauna tipa partija, jāņem savās rokās armija un milicija un jāgāž valdība.
Mani izslēdza no partijas, un es vairs nedrīkstēju strādāt par mediķi. Pēc tam, kad es apciemoju Amerikas vēstniecību, man izdarīja divas psihiatriskās pārbaudes nakts laikā, milicijas telpās. Pēc atgriešanās Rīgā mani vajāja Drošības komiteja, viss nonāca tik tālu, ka es baidījos no bezjēdzīgas bojāejas un mēģināju pāriet robežu, kas man neizdevās laika apstākļu dēļ. Es apmetos uz dzīvi Minskā, mani meklēja milicija, un gandrīz četrus gadus es biju bez darba. Starp citu, pavēli par manas lietas izmeklēšanu pēdējo reizi te, Rīgā, kad strādāju Dzelzceļnieku slimnīcā, bija parakstījis Pugo. Savā laikā manu likteni lēmusi Vosa administrācija, Pugo, Dzenītis, Drīzulis, Kaņeps…
Tagad gribu dažos vārdos izteikt neizpratni par biedra Jakovļeva apciemojumu mūsu republikā. Es līdz šim brīdim nevaru izprast, kas nav skaidrs nacionālajā jautājumā. Atļaušos minēt dažus piemērus.
Iepriekšējais runātājs, Imants Kalniņš, pieskārās jautājumam, ka Rīgā latviešu ir mazāk par 30%, Latvijā mazāk par 50%, un ka mēs, latvieši, vēl arvien neesam sasnieguši to skaitu, kāds bija 1930. gadā. Mūsu dabiskais pieaugums ir 0,02 procenti. Tas Padomju Savienībā ir viens procents. Tādas situācijas nav nevienā sociālistiskā valsti. Vai tiešām tā ir tā pati republika, kura savā laikā tik daudz darījusi Oktobra revolūcijas labā? Tepat, mūsu zālē, ir cilvēks, kas tēloja galveno lomu filmā «6. jūlijs». Tieši 6. jūlijs bija tas, kas glāba revolūciju, glāba Ļeņinu.
Attiecībā uz nacionālo jautājumu es nevaru izprast, kas nav skaidrs Jakovļevam. Minēšu piemēru, statistikas datus: laikā no 1970. līdz 1979. gadam — desmit gadu laikā — latviešu skaits ir pieaudzis par 230 cilvēkiem, krievu — par 116 tūkstošiem, baltkrievu — par 16 tūkstošiem, ukraiņu — par 13 tūkstošiem. Es atkārtoju — mūsu pieaugums ir 0,02%. Kā gan mūsu valdība, kā mūsu partija nevar izprast, ka mēs stāvam nācijas iznīkšanas priekšā…
Un tāpēc es ierosinu, pirmkārt, lai Latvijas Tautas frontes kongress vai nu atzīst par spēkā esošu 1920. gada Miera līgumu, ko ir parakstījis Ļeņins, vai par spēkā neesošu to līgumu, ko Hitlers un Staļins parakstīja 1939. gadā, un, otrkārt, ņemot vērā situāciju, kādā mēs atrodamies, es ierosinu, — tāpat, kā 1917. gadā, pēc revolūcijas, tika pieņemts Dekrēts par mieru un Dekrēts par zemi, izstrādāt Dekrētu par speciālu komisiju nācijas saglabāšanai. Citādā gadījumā mēs nevaram izdzīvot.
Paldies par uzmanību. (Aplausi.)
