Nikolajs Vladimirovs: «Ģenerālmajoram apnika ar mani strīdēties»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
— Jūs, Nikolaj, bijāt viens no tiem, kam izdevās ieiet televīzijā arī nākamajā dienā pēc tās ieņemšanas. Ko jūs tajā ieraudzījāt?
— Neko briesmīgu. Pusstundas laikā ar Dmitriju Novikovu pierunājām desantniekus, un viņu pavadībā mums atļāva apskatīt telpas. Mums pretī nāca trīs desantnieki, nesa maisiņos videokasetes. Jautājām, kur viņi tās nesīs. Atbildēja, ka gribot paskatīties. Tad gan sadusmojos, vienu maisiņu paņēmu. Viņi arī atdeva. Neko šokējošu šā apmeklējuma laikā nepiedzīvoju.
— Vai taisnība, ka jūs esat aizvests arī uz kara komandantūru?
— Jā, tajā pašā dienā ar Māri Jurgensonu gājām filmēt pilsētā, cerējām ierakstīt kādu interviju, ceļā apstājāmies pie bruņutransportiera, lai parunātu ar šiem zēniem, kas tajā atradās. Tad piebrauca armijas bobiks, no kura burtiski izlēca ģenerālmajors un pulkvedis, atņēma mikrofonus. Māri ierāva mašīnā. Es vēl centos noskaidrot šādas rīcības iemeslus. Man atbildēja: «Šeit darbojas PSRS likumi.» Tad mūs veda uz kara komandantūru, pa ceļam atņemot dokumentus, jo mums bija Latvijas Republikas TV un radio komitejas izdotas darba apliecības. Viņi sacīja, ka tās nav derīgas. Kad aizbraucām, mums atņēma arī kameru, kasetes un pratināja, cenšoties noskaidrot, kā interesēs mēs strādājot, kurš mūs ir sūtījis filmēt. Tā kā es esmu ļeņingradietis, tad viņi mani noturēja par Krievijas televīzijas aģentu. Vēlreiz tika atgādināts, ka mēs esam darbojušies pret PSRS likumiem, ko gan mēģināju apstrīdēt, jo PSRS Augstākā Padome ir pieņēmusi likumu par presi, kas ierobežo žurnālistu darbību tikai stratēģiski svarīgos objektos, par kādiem nevar uzskatīt ielas ar bruņutransportieriem. Mums centās pierādīt, ka ārkārtējā stāvokļa apstākļos filmēt drīkst tikai ar armijas augstākās priekšniecības atļauju. Kad pavaicāju, pie kā tad man jādodas pēc šīs atļaujas, ģenerālmajoram apnika strīdēties. Pēc pāris stundām tikām atbrīvoti. Kameru atdeva nākamajā dienā. Kaseti paturēja, lai vienotos, atdot vai nē.
Ināra Egle
