Redzēju vīrus aizsargtērpos
|
Olaines pagasta grupa saņēma norīkojumu uz Zaķusalu. Pēc visiem tās dienas "jandāļiem" mēs, četri vīri, ieradāmies Zaķusalas štābā un saņēmām norādījumu par Olaines pagasta posteņa novietojumu. Posteņa vieta — Zaķusalā, TV torņa pusē, tilta galā.
Mums kaimiņos iekārtojās vēl divas grupas — fiziķi un melioratori. Izveidojās trīs ugunskuru grupa.
Atstāju cilvēkus postenī un pats braucu uz pagastu pēc papildinājuma. Atsaucība aicinājumam bija pārsteidzoša. Īsā laikā tapa 10 cilvēku grupa. Pēc papildinājuma ierašanās atstājām jaunpienācējus, bet paši devāmies izlūkot pilsētu.
Ceļā satikām vienu OMON BTR, kuram sākām sekot. Tā uzzinājām viņu bāzi. Atstājām mašīnu ar diviem vīriem mežā un gājām uz bāzi. Nenozīmīgi aprunājāmies ar vārtu sargu un atgriezāmies Zaķusalā. Šajā naktī ļoti salām, kurinājām vībotnes un visādu drazu, ko spējām salasīt.
Ziņu pamatavots mums bija radio, ko neizslēdzām ne mirkli.
No rīta katrs dežurants atgriezās savās ikdienas gaitās, lai vakarā sāktos viss no gala.
Pēc pirmās nakts pieredzes turpmāk jau gatavojāmies rūpīgāk.
Pie ugunskura dienā palika 2–3 cilvēki. Iedibinājās ritms un kārtība. Turpmāk katru vakaru no pulksten 16 sāka ierasties cilvēki. Ap 18.30 bijām vienmēr no 12 līdz 15 un vairāk cilvēku. Pulksten 19 devos uz Zaķusalas štābu pie Millera kunga un ziņoju par cilvēku skaitu. Regulāri postenī dežurēja divas sanitāres ar somām. Zinot notikumus Lietuvā, viņas ar lielu rūpību gatavoja savu medekipējumu.
Dežūras kļuva par ikdienu. Atveda malku, un kļuva labāk, atveda karstu tēju un ēdamo — kļuva vēl labāk.
Domīgu darīja nākotnes neziņa. Satraukumu radīja smagās tehnikas iedarbināšana un tilta noslēgšana. Nebija izslēgts arī Lietuvas variants. Lietuvieši mums parādīja labu piemēru un dara to vēl šodien.
Pārējā laikā dežūra ritēja bez starpgadījumiem. Pie koka piestiprinājām uzrakstu "Olaines pagasts". Lai būtu aizvējš, no klučiem uzcēlām sētu un uztaisījām galdu. Uzjautrināja tagadējā Kara akadēmijas pasniedzēja Valda Jurgelāna zīmētas karikatūras (A. Rubiks uz Preses nama u.c).
Pārmaiņus gājām uz TV studijas ēku pasildīties. Miega aizdzīšanai spēlēja futbolu. Patīkamas pārmaiņas ienesa ansambļu un kora priekšnesums. Iedzīvotāju atsaucība un labdarība ir neaprakstāma. Gribu pieminēt faktu, ka mūsu trīs ugunskuru rajonā krievu valodu nedzirdēju. Varbūt ekskursijām šeit nebija interesanti un par tālu no centra.
Likās, ar šo tautas gara pacēlumu pat kriminālās padibenes no pilsētas bija pazudušas.
Tā gāja dienas līdz 20. janvāra vakaram, kad vienu nakti gribēju atpūsties. Bija sarunāta tikšanās ar toreizējo Bauskas milici, bijušo darba kolēģi, kurš dežurēja IeM. Ārpus sava darba laika viņš divas naktis kuplināja mūsu posteņa vīru skaitu.
Noziņoju par posteni Zaķusalas štābā un braucu uz pilsētas centru. Pie "Saktas" noliku mašīnu un izkāpu no tās. Tūlīt arī sākās šaušana pie IeM.
No 1989. gada nodarbojos ar videofilmēšanu amatiera līmenī, un soma ar kameru man vienmēr bija līdz. Zināju, ka pulksten 21 Valerijs sāk dežūru pie IeM, paķēru videokameru un gar katedrāli un Raini skrēju uz ministriju. Starp Raiņa pieminekli un viesnīcu "Rīdzene" ir egļu puduris. Tur bija liela zemes kaudze, kuru biju noraudzījis par savu patvērumu.
Pie kaudzes jau atradās aizsargtērpos tērpti bruņoti vīri, kuriem mana kompānija nebija pieņemama, un ar krievu lamuvārdiem mani fiziski izraidīja no iekārotās vietiņas. Notika šaušana ar automātiskajiem ieročiem, dega vieglā automašīna, skanēja pistoles šāvieni no LPSR prokuratūras.
Nācās sameklēt citu patvērumu. Iekārtojos jaunajā vietā un sāku filmēšanu.
Ievēroju, ka no katedrāles puses eglītēs ieskrien vēl divi vīri aizsargtērpos.
Tā tovakar Valeriju neizdevās satikt. Tikos pēc pāris dienām, kad apmeklēju viņu hospitālī.
Tagad reti pārcilāju to dienu videomateriālu. Barikāžu fonda dibināšanā rādītais videomateriāls ir viena daļiņa. Tā laika unikālākai kolekcijai ir jābūt Raitim Valteram. Viņš ir vesela videoenciklopēdija.
Ar nodomu nepieminēju mūsu posteņa dežurantu uzvārdus, jo nevienam tagadējam biznesmenim, bijušajam "eks..." nebūs patīkami strādnieki — 1991. gada barikāžu dalībnieki; ceru uz sapratni un piedošanu.
Neesam kļuvuši lepni, miljonāri, lielas firmas nevadām, lielas mājas neceļam un neko ievērojamu neesam privatizējuši. Mūsu līderi neiztur pārbaudi ar naudu un varu.
Esam virzījušies gan pa labi, gan pa kreisi, bet ceļam uz priekšu cerību vēl galīgi neesam zaudējuši.
Lielu izturību un labu veselību, draugi — barikāžu dalībnieki!
