Mana izvēle ir skaidra
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pirmām kārtām gribu pateikt paldies. Paldies tiem, kas atnāca uz tikšanos, kas tic man un kas atdeva par mani savas balsis.
Vēlēšanu priekšvakarā mani satrauc atmosfēra sabiedrībā. Prasmīgi un mērķtiecīgi tiek austs baumu un baiļu tīkls, radot drūmo totālas vajāšanas ainu visiem, kas bez akcenta nevar izrunāt līdzskani «j» — no «salmu jumtiem», ar kuriem LTF iezīmēšot savu nākšanu pie varas, līdz aicinājumiem padomāt par «savu bērnu un mazbērnu nākotni». Tiem, kurus patiešām biedē šie pareģojumi, es ieteiktu vērīgi paraudzīties, no kādām mutēm tie nāk: tās ir pagātnes balsis, kas nekādi nespēj samierināties ar to, ka viņu laiks aiziet…
Nākamo neatkarīgo Latviju es redzu brīvu, plaukstošu un, galvenais, demokrātisku valsti, kas dos pajumti, maizi un aizstāvību visiem saviem pilsoņiem. Ja tā vēlas iekļauties pasaules sabiedrībā, cita ceļa tai vienkārši nav.
Jā, Tautas fronte nav ideāla organizācija. Arī tā mēdz kļūdīties, te izraujoties uz priekšu, te atpaliekot, kad vajadzētu pielikt soli. Taču es izjūtu dziļas simpātijas pret to tāpēc, ka tā aug un attīstās, atmezdama to, kas nodzīvojis savu laiku, ar to, ka tā arvien jaušamāk kļūst ne tik daudz nacionāla, cik plaši demokrātiska organizācija. Un kad jāizvēlas starp iesīkstējušām struktūrām, kas valdīja pār mums vairāk nekā pusgadsimtu, kas organiski nav spējīgas mainīties, kad uzticības kredīts tām izsmelts, mana izvēle ir skaidra. Es negribu apsolīt piena upes ķīseļa krastos. Man ir pretīgi nepiepildīto solījumu rožainie toņi — ar tiem mēs esam baroti 72 gadus un ar tiem mēs esam piebaroti līdz kaklam.
Ceļš uz neatkarīgo Latviju, uz to valsti, kurā mēs sapņojam dzīvot, būs ilgs un grūts, taču mēs ne uz mirkli nedrīkstam aizmirst, ka valstij jākalpo cilvēkam, nevis otrādi, ka nevienai ideoloģijai nav tiesību pakļaut sev personību.
Šajās īsajās rindās nav vietas un laika izklāstīt detalizētu ekonomiskās pārbūves plānu, taču tas būs pirmais, ar ko mums visticamāk vajadzēs nodarboties, jo šodienas nožēlojamā eksistence, īpaši mazturīgajiem pilsoņiem — tā ir nepārtraukta pazemojumu virkne, un uz šādas noplicinātas augsnes var izdīgt tikai niknuma un uzbudinājuma asni.
Un vēl. Mēs cēlām gaišu nākotni, bet esam uzcēluši netikumības un nekulturālības valsti. Mums vajadzēs pielikt daudz pūļu, lai radītu augstu garīgo kultūru, inteliģenci un labvēlīgumu kā esības sistēmu. Bet ar to, atkārtoju, var nodarboties tikai paēdis cilvēks…
…Tiem, kas 1. aprīlī ies pie vēlēšanu urnām, gribu pateikt dažus vārdus. Neticiet demagogiem un panikas cēlājiem, kuri grib noķert brangu lomu jūsu baiļu duļķēs, nebaidieties, kad jūs cenšas iebiedēt un nevienam nelūdziet jaunu dzīvi, jo to jūs varat veidot paši savām rokām.
Paldies tiem, kas klausījās un lasīja mani, kas tic man.
Ilans POLOCKS,
tautas deputāta kandidāts 22. vēlēšanu apgabalā
