Lēmums ir, jārīkojas
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Gripas vīruss (tas šogad ir sevišķi nekaunīgs) var izjaukt vislabākos plānus. Tā arī šoreiz republikas Kultūras ministrijas rīkotais apaļais galds ar daudziem jo daudziem dalībniekiem notika 26. februārī, bet ir iespēja to publicēt tikai šodien.
Vārdu sakot, esam republikas Kultūras ministrijā un mūs laipni uzņem ministrs Jāzeps Barkāns, viņa pirmais vietnieks Gunārs Pelēkais un vietnieks Ilgvars Batrags. Sarunā piedalās juridisko zinātņu doktors Juris Bojārs, Koksnes ķīmijas institūta sektora vadītājs, ķīmijas zinātņu kandidāts Juris Krols, arhitekts Vaidelotis Apsītis, V. Lāča LPSR Valsts bibliotēkas direktors Andrejs Ķeizars, LKP CK instruktore Leonora Tukāne un vēl citi viesi, no kuriem ne visi laika trūkuma dēļ varēja tikt pie vārda.
Kaut gan bija cerēts iztikt ar divām stundām, saruna ievilkās un reizēm aizgāja gluži neparedzētos līkločos. Un bija jautājumi, uz kuriem atbildēts netika. Tieši tāpēc piedāvājam jums šā apaļā galda atstāstu — koncentrētu un sakārtotu tā, lai mazāk svarīgais neaizēnotu svarīgāko un lai mēs sajustu, ka aiz gludiem vārdiem dzīvē tik gludi viss nemaz nav. Un te vēl jāpiebilst, ka mūsu sarunas mērķis nebija meklēt vainīgos un no jauna šausmināties: sak, kā tas iespējams! Redakciju toreiz visvairāk interesēja, kas konkrēti tiek darīts, lai novērstu grāmatu bojāeju un normalizētu situāciju Valsts bibliotēkas lasītavās.
Ministra uzruna
Jāzeps Barkāns. Jā, tas ir ļoti svarīgi, lai lasītāji zinātu, ka situācija iet uz labo pusi. Nekompetentiem cilvēkiem pretējā gadījumā var rasties iespaids, ka viss iet bojā. Bet tik traki taču nav. Kolektīvs turpina strādāt!
Kultūras ministrija pateicas lasītājiem par viņu ieinteresētību šajā svarīgajā — grāmatas kā nacionālas vērtības — jautājumā. Gan viņu vēstulēs, gan preses publikācijās lasījām daudz apsūdzošu vārdu, bet, domāju, tie bija izteikti pamatoti. Un tomēr par saturīgāko un kompetentāko publikāciju uzskatu biedres Sardiko rakstu «Mēs — bibliotēkai, bibliotēka — mums», kas publicēts šā gada 16. februārī «Cīņā» (tajā pašā numurā, kur publicēts Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums par V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēku — I. L. piebilde). Kāpēc tieši šo rakstu? S. Sardiko publikācija aptver problēmu kopumā un uzsver, ka daudzos aspektos bibliotēka strādā labi un pat kāpina savu darbošanos! Parasti, runājot par bāzes jautājumu, mēs it kā neredzam pārējo. Bet bibliotēkai ir izstrādāta darbības programma līdz gadsimta beigām!
16. februāra «Cīņā» ir publicēts arī republikas Ministru Padomes lēmums par Valsts bibliotēku. Tajā ir ietverti gandrīz visi Kultūras ministrijas priekšlikumi, par kuriem runāju televīzijas raidījumā «Risinājumu meklējot». Tagad atliek cerēt, ka tas viss, kas ir ierakstīts šajā dokumentā, arī tiks īstenots. Bet, cik noprotams, tas nebūs tik vienkārši.
Vēl jāsaka daži vārdi par vēstulēm Daudzās no tām, dažkārt gan ļoti nekulturālā formā, ir sacīts: runa jau nav tikai par bibliotēku. Daudzu kultūras objektu liktenis ir līdzīgs. Gadu gadiem runāts, arī nolemts, bet nekas nav iznācis… Kāpēc? Republikas Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Miervaldis Ramāns 17. februāra «Cīņā» visu ir pastāstījis, man te nav ko piebilst. Ja nu vienīgi jāuzsver, ka Kultūras ministrijai mērķprogrammas ideja ir gaužām sena, taču tā netika pieņemta. Tagad situācija ir mainījusies. Top mērķprogramma, kurā būs iekļautas gan vecās idejas, gan izteikti jauni priekšlikumi. Pēc tam ar mūsu projektu iepazīstināsim radošās savienības, Kultūras fondu, Mūzikas biedrību, arodbiedrību un komjaunatni, un vēl citus, kas atbildīgi par jaunatnes estētisko audzināšanu, lai kultūras mērķprogramma nebūtu resoriska. Bet tas droši vien jau ir temats citam rakstam.
Tomēr vēl viena piebilde
Ilgvars Batrags: Mēs šodien grasāmies runāt par turpmāk veicamo, un tomēr esmu tik ilgus gadus strādājis te, Kultūras ministrijā, un tik daudz bijis jādomā par visām šīm materiālās bāzes problēmām, ka gribas sacīt kādus vārdus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, spriežot pēc lasītāju vēstulēm, viņiem nav priekšstata par kultūras materiālās bāzes plānošanas, attīstības un finansēšanas principiem. Protams, nu jau ir nosodīts šis pirmais pārpalikuma princips, kas tik ilgi valdījis ne tikai mūsu republikā, bet visā Padomju Savienībā, un tomēr lasītāji, piemēram, ierosina: esam gatavi ziedot, celiet! Daudzos gadījumos ne jau naudas trūkums ir tas galvenais. Biedra Ramāna rakstā jau bija nosaukta tā milzīgā summa, kāda palikusi uz papīra, jo tā netika apgūta. Nepietiek materiālās un celtniecības jaudas. Bet cilvēki atkal saka: kā tad igauņi un lietuvieši daudz ko var uzcelt un panākt, kāpēc mēs nevaram? Un te nu jāmin vēl viena nelaime. Šī valdošā attieksme pret kultūras objektiem. Šī attieksme no augšas līdz pat apakšai. Minēšu tikai vienu piemēru. Kultūras ministrija ir izstrādājusi īpašu apakšprogrammu par neatliekamajiem darbiem, lai uzlabotu valsts teātru stāvokli. Šo mūsu rīcības programmu izsūtījām visām attiecīgajām iestādēm un ministrijām, kas saistītas ar teātru problēmām, un visas iestādes, izņemot Rīgas pilsētas izpildkomiteju, bija pret jebkuriem mūsu priekšlikumiem… Jā, šī attieksme pret kultūru joprojām ir tā pati, it kā kultūra būtu nepieciešama vienīgi ministrijai. Tas tad arī sāp un satrauc visvairāk.
Bet tagad parunāsim par «Kaiju»
Ilgvars Batrags: Lasītāju vēstulēs «Kaijai» veltīta milzīga uzmanība, un sevišķi visus interesē tas, kurš bija tas muļķis, kas piekrita uz šejieni grāmatas pārvākt. Gribu paskaidrot: divas piecgades pēc kārtas tika atteikta jaunās bibliotēkas celtniecība, atrazdamies pilnīgā bezizejā, bijām spiesti «Kaiju» pieņemt. Citas izejas nebija, lai gan jau tūlīt sapratām, ka tādējādi stāvoklis priecīgāks nekļūs.
Šobrīd, kad ieejam «Kaijā», nevaram nejust satraukumu — tik nožēlojams skats paveras acu priekšā, bet pēc kapitālā remonta telpas būs pieņemamas. Tur varēs būt normālas grāmatu krātuves un darba telpas — tas ir skaidrs.
Bet, ja runājam par konkrēto darbu Stučkas ielā 75, tad, man liekas, redakcijai nevajadzētu šo jautājumu tagad kustināt, lai tas labais, kas ir iesācies, netiktu zaudēts un nekļūtu vien sliktāk. Ir panākta vienošanās gan ar biedru Rubiku, gan ar Rīgas 1. remonta un celtniecības trestu, ka pārcirtīsim to virvi, kas līdz šim liegusi paveikt paredzēto.
Bez jebkādām pretenzijām pret Kultūras ministriju celtnieki strādās ar saviem materiāliem, kurus pēc tam mēs savu iespēju robežās celtniekiem atdosim. Manuprāt, celtnieki ir sapratuši lietas nopietnību.
«PJ» žurnāliste Ligita Liepa: Priecājos dzirdēt, ka tāda vienošanās ir panākta, tomēr mani jūsu optimisms diez kā nepārliecina. Saprotu: celtniekus atkal sauks pie atbildības, bet viņi, piemēram, apgalvo, ka jūs vispār neko nedarāt. Kāpēc šajā sarunā nav aicināti piedalīties celtnieki?
Jāzeps Barkāns: Varēja jau aicināt, bet kāpēc jūs neaicinājāt?
Ligita Liepa: Un kāpēc celtniekiem būtu «Kaijā» jāstrādā ar saviem materiāliem?
Ilgvars Batrags: Izlasiet instrukcijas — kam ir jānodrošina ar materiāliem. Celtniecības organizācijas ieplānoto gada apjomu ar materiāliem nodrošina valsts plāns. Ja nu ir ieinteresēts pasūtītājs, tad viņš celtniekiem piepalīdz ar materiāliem.
Ligita Liepa: Tas nozīmē, ka Kultūras ministrija nav ieinteresēts pasūtītājs, vai tā?
Gunārs Pelēkais: Pagājušajā vasarā celtniekiem tika nodots skārds un cements…
Ilgvars Batrags: Domāju, nav mūsu mērķis par to šodien runāt, atnāciet pie manis rīt vai kādu citu dienu, un tad noskaidrosim visu. Bet arī biedrs Apsītis, kas še atrodas, jums varēs pateikt, ka celtnieki vienmēr atradīs ieganstu, lai nebūtu nekas jādara.
«PJ» žurnāliste Inta Lehmusa: Kāpēc celtniekiem būtu jāmeklē iegansts? Vai tad viņi negrib strādāt?
Jāzeps Barkāns: Redziet, ir piecgades vidus. «Kaija» ir smags objekts, un tas parādījās ārpus visiem plānotajiem darbiem, kuru celtniekiem jau tā ir ļoti daudz. Jā, «Kaija» ir uzspiests objekts, un cik mīļš tad tas var būt?
Ilgvars Batrags: «Kaija» ir uzdota celtniecības pārvaldei, kas remontē dzīvokļus, skolas un bērnudārzus — par šiem objektiem celtnieki ir atbildīgi un tādējādi par tiem arī saņem prēmijas. Par darbu «Kaijā» viņiem nekādas prēmijas nav paredzētas.
Inta Lehmusa: Vai tagad Stučkas ielā 75 kāds strādā?
Ilgvars Batrags: Es tur biju aizvakar — nestrādāja.
Apaļā galda dalībnieki vēl mijās replikām, bet pie vienprātības netika. Gan tāpēc, ka sarunā noteikti bija nepieciešama arī «otras ieinteresētās puses» piedalīšanās — vai nu tresta pārvaldnieka Jefima Šnaidermaņa, vai galvenā inženiera Kārļa Kvieša klātbūtne (redakcija viņus nevarēja aicināt, jo ne jau redakcija rīkoja apaļo galdu). Vienprātības nebija arī tāpēc, ka mēs, kā saka, runājām dažādās balsīs. Viens viedoklis bija: nav pamata izvirzīt pretenzijas celtniekiem, ja pasūtītājs nav ticis galā ar dokumentāciju (elektrotīkla dokumentācijas nebija vēl tajā dienā). Otrs viedoklis apgalvoja: lai uzliktu jumtu, elektrotīkla dokumentācija nav vajadzīga…
Šis sarunas posms beidzās ar daudzpunkti, jo var jau sacīt — celtniekiem ir jāstrādā ar saviem materiāliem. Bet ir taču jāapzinās, ka tie materiāli tāpēc tiks atņemti kādam citam objektam. Kādai slimnīcai vai bērnudārzam, vai kam citam. Vai tas būtu apsveicams manevrs, kuru atbalstīt?
Optimisma — vairāk
Jau minētajā republikas Ministru Padomes lēmumā lasām: «Uzdot Latvijas PSR Valsts plāna komitejai (b. A. Lazdiņš) rast iespēju 1988. — 1989. gadā piešķirt divas siltinātas metāla saliekamās ēkas, lai uz laiku izvietotu bibliotēkas grāmatu fondu. Latvijas PSR Kultūras ministrijai (b. I. Batrags) organizēt noteiktā kārtībā minēto ēku montāžu.»
Ilgvars Batrags: Ir jau dzirdēti iebildumi, kāpēc esot vajadzīgas šīs metāla ēkas, kam turpmāk nebūšot lietderības. Tā ir izeja no bezizejas. Saskaņā ar lēmumu, «Kaijas» komplekss kopumā jānodod ekspluatācijā līdz 1992. gada 1. janvārim, bet grāmatas tik ilgi gaidīt nevar. Un, kā zināms, jauno bibliotēku sola uzcelt līdz 1996. gadam — tas ir vēl tālāks termiņš. Šīs divas metāla konstrukcijas, kuras izmaksā visai dārgi — 300 tūkstošus katra, lieti noderēs. Uz tām pirmām kārtām tiks evakuētas grāmatas no Jaunielas — gan tāpēc, lai poļu restauratoru darbu neaizkavētu, gan tāpēc, ka tur fondam klājas ļoti grūti. Katra saliekamā ēka dod 900 tūkstošus kvadrātmetru. Vienu ēku uzsliesim šogad, otru — nākamgad. Valsts plāna komiteja mums bijusi ļoti pretimnākoša, ir stipra cerība, ka šis uzdevums tiks izpildīts paredzētajā laikā.
Pasludināsim projektu konkursu, bet…
Jā, ap šo konkursu ir ļoti daudz dažādu «bet». Lēmumā rakstīts tā: «Piekrist Latvijas PSR Kultūras ministrijas (b. J. Barkāns) un Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas (b. A. Rubiks) priekšlikumam sarīkot kopīgi ar Latvijas PSR Valsts Celtniecības lietu komiteju un Latvijas PSR Arhitektu savienību līdz 1988. gada 1. septembrim pasūtījumkonkursu par minētā bibliotēkas kompleksa labāko projekta risinājumu. Piešķirt Latvijas PSR Kultūras ministrijai no Latvijas PSR Ministru Padomes rezerves fonda 1988. gada pirmajā pusgadā 30 tūkstošus rubļu konkursa sarīkošanai.»
Vaidelotis Apsītis: Esmu nobažījies par konkursa termiņiem. Lai sagatavotu konkursu, ir jāiegulda milzīgs darbs. Pieņemsim, ka bibliotēkas vadība tiks galā ar programmu, par ko gan es šaubos…
Andrejs Ķeizars: Darām, ko varam. Pa galvu, pa kaklu.
Vaidelotis Apsītis: …Te ir ļoti daudz problēmu, lai sagādātu materiālus konkursam. Ir vajadzīgs makets, līdzīgi kā tas bija ar koncertnamu, kur «jāiesēdina» jaunā celtne. Ir vajadzīgs grafiskais plāns, kur atklājas situācija pilsētā. Tā ir ļoti atbildīga vieta (Uzvaras bulvāra, Kuģu, Akmeņu un Valguma ielu rajons — I. L. piebilde). Kāda būs jaunās ēkas novietne? Jāņem vērā arī tas, ka tur plānota metropolitēna pietura ar visām pieejām un apakšzemes urbanizāciju. Ja arī tagad metropolitēnu necels, tomēr domāju — pilsētas saimnieki būs tik piesardzīgi, ka atstās rezervi.
Konkursa termiņš ir 1. septembris. Tas ir ļoti neizdevīgs datums, īstais atvaļinājumu laiks. Mēs zinām, ar kādu slodzi tagad strādā «Pilsētprojekta» arhitekti (un konkursā jau galvenokārt piedalīsies tieši viņi) — viņiem atpūta ir gaužām nepieciešama, lai mēs varētu sagaidīt pilnvērtīgu atdevi.
Pirmajā projektēšanas stadijā noteikti vajadzīgs laiks, lai patiešām varētu iepazīties ar visu progresīvo, kas bibliotēku celtniecībā sasniegts. Lai nebūtu tā, ka pirmo ideju projekta priekšlikumam jau tūlīt sāk pārvērst par darba zīmējumiem. Ja nu esam uz jauno bibliotēku gaidījuši 50 gadus, tad, manuprāt, būtu saprātīgi pagaidīt vēl vienu gadu ilgāk, toties pretī saņemt labu un skaistu namu.
Inta Lehmusa: Vai, jūsuprāt, konkurss ir obligāts?
Vaidelotis Apsītis: Izturoties ar visu cieņu pret manu kolēģi Modri Ģelzi un viņa līdzautoriem Viktoru Valgumu un Normundu Pavāru, tomēr jāatzīst, ka viņu tehniski ekonomiskais pamatojums vairs nav izmantojams, jo ir mainījusies situācija. Šo projektu es labi atceros. Jo toreiz biju žūrijā, tas nenoliedzami bija galvas tiesu pārāks par citiem.
Inta Lehmusa: Bet vai vispareizāk nebūtu šim pašam autoru kolektīvam uzticēt jauno projektu, ja jau reiz viņi ir pierādījuši, ka spēj uzprojektēt bibliotēku visaugstākajā līmenī?
Ilgvars Batrags: Ir pieņemts Ministru Padomes lēmums, kas obligāti prasa atbildīgiem objektiem autoru noskaidrot konkursu ceļā.
Sarunas gaitā ne reizi vien izskanēja frāze: viena galva gudra, bet desmit galvas — gudrākas. Un tomēr. Vai, teiksim, zinātnē būtu iedomājama situācija, ka zinātnieks, kas vairākus gadus strādājis pie konkrētas problēmas risinājuma, pēkšņi tiktu nostādīts pie starta līnijas kopā ar citām, nekompetentām zinātnieku brigādēm (bibliotēka ir ļoti sarežģīts funkcionāls un tehnoloģisks uzdevums, kas prasa speciālu sagatavotību un zināšanas) un dotu komandu sacensties par šīs problēmas veiksmīgāko risinājumu?
Turklāt projektēšana tās sākuma posmā — izejas datu vākšanā — ir ciešas pasūtītāja un projektētāja sadarbības rezultāts. Ja tiek rīkots konkurss, šī sadarbība tiek pārtraukta vismaz līdz žūrijas lēmuma pieņemšanai. Tas nozīmē, ka pasūtītājs viens gatavos programmu un arhitekti to centīsies izpildīt. Diemžēl par konkursa programmu zemo līmeni jāpārliecinās vai katrā no pēdējo gadu konkursu sabiedriskajām skatēm. Pieaicināt programmas izstrādāšanā un žūrijā labākos arhitektus nozīmē izslēgt viņus no konkursa dalībnieku pulka. Vai mūsu spēki ir tik lieli, lai atļautos šādu dalīšanos?
Vēl turklāt. Kamēr notiek konkurss, tiek atlikta līguma slēgšana ar projektēšanas institūtu. Līdz ar to attālinās projekta izstrādāšanas un nobeiguma termiņi. Kā zināms, visam taču ir savi normatīvi un izcenojumi. Projektēšanas institūtiem ir savi plāni, kas tiek veidoti iepriekšējā gada beigās un tiek koriģēti gada vidū. Tādējādi no jauna parādās problēmas par konkrētajiem projekta izstrādātājiem.
Un vēl turklāt. Ja esam reālisti, mums jau tagad ir jārēķinās ar iespēju, ka konkurss var vēlamo rezultātu nedot. Un tad būs jārīko nākamā kārta, un varbūt vēl nākamā?…
Vai visgudrāk nebūtu tā — ka pasūtītājs, projektētāji un celtnieki jau šodien sēstos pie kopīga sarunu galda? Var, protams, sacīt, ka tās ir žurnālista emocijas, bet tās nav pagrābtas no zila gaisa. Ar žurnālista muti šeit runā ne jau viena vien arhitekta rūgtā dzīves pieredze.
Un vēlreiz par konkursu Ministru Padomes lēmumā lasām šādu teikumu: «Projektējot paredzēt iespēju veikt bibliotēkas kompleksa celtniecību un nodošanu ekspluatācijā pa kārtām.»
Ilgvars Batrags: Mēs lūdzām Ministru Padomes lēmumā ierakstīt šo teikumu. Jo viss celtniecības apjoms ir ārkārtīgi liels. Ja spriežam pēc vecajām cenām, vajadzīgi apmēram 12 miljoni rubļu, mēs paši lēšam, ka bez 16 miljoniem neiztiksim. Tāds milzu apjoms labākajā gadījumā var būt gatavs tikai 1996. gadā, bet tas ir tik ilgi. Mēs gribam, lai kādu daļu jaunās celtnes mēs varētu izmantot jau 1992. vai 1993. gadā.
Vaidelotis Apsītis: Man ir bažas par šo celtniecību kārtās. Saprotu, ka tas ir finansēšanas jautājums — celtnieki nevar gaidīt, kamēr saņems visus miljonus; tomēr es neredzu, kā tehnoloģiski šo objektu var nodot pa kārtām. Bibliotēka ir tik sarežģīta celtne, ka to nevar būvēt kārtās. Projektētāji mocīsies, būs celtniecība kārtās, bet nebūs bibliotēkas…
Juris Bojārs: Celtniecība kārtās — it kā ir labi, ka būtu jau kāda telpa lasītavai, pirms viss vēl gatavs, taču vai tas nav reizē bīstami? Lai atceramies Fundamentālo bibliotēku, kuru arī cēla kārtās, un tālāk par pirmo kārtu netika!
Var jau sacīt, ka nākotnē mums jāraugās ar lielāku paļāvību un optimismu, tomēr, pirms tērējam miljonus, nezaudēsim piesardzību un apdomu. Vieta jaunās bibliotēkas celtniecībai ir lēmumā norādīta, bet sarunas dalībnieki nevarēja pie šā jautājuma nepakavēties. Dodoties uz jauno bibliotēku, taču būs jārēķinās ar veselu braucienu uz Pārdaugavu… Vai paredzētajā rajonā ir tik daudz vietas, lai pietiktu republikas nacionālajai grāmatu krātuvei? Un, ja domājam par nākotni, vajadzētu taču jauno būvi iecerēt ar perspektīvu — kā vienu no kultūras kompleksa sastāvdaļām — reiz taču būs vajadzīga republikas bērnu bibliotēka, reiz taču… Labi, nolaidīsimies uz zemes, mēs jau tā šad un tad pārlieku lidināmies pa mākoņiem. Arī tagad, izstrādājot nākamās bibliotēkas programmu, vajadzētu padomāt, cik tas viss reāli maksās. Nevis knapināsimies, bet lēsīsim kā saimnieki, kas naudu ņem nevis no kādas abstraktas, bet gan savas kabatas. Zināšanai — brīnišķīgajā Tartu bibliotēkā vienas grāmatas celtniecības izdevumi bija zemāki par vidējo summu Savienībā — 1,1 rublis.
Koncertzāle vai bibliotēka?
Šāds jautājums lasāms vēstulēs, šādu jautājumu nevarēja apiet apaļā galda sarunā.
Jāzeps Barkāns: Prioritāte noteikti pienākas bibliotēkai, bet tai jau nav projekta. Koncertzāles celtniecībai esam tikuši daudz tuvāk.
Gunārs Pelēkais: Mums jāsaprot, ka situācija ir katastrofāla — Opera, Leļļu teātris, Krievu drāmas teātris gaida rekonstrukciju, nemaz nerunājot par Valmieras teātri. Ja mācību telpas Konservatorijā un Mākslas akadēmijā atļaujamies saukt par ciešamām, tad to pašu sacīt par Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu un Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu nu nekā nav iespējams. Un tā es varētu turpināt… Tieši tāpēc, ka mūsu vajadzības ir tik nepārskatāmas, nedrīkst pretstatīt vienu objektu otram. Esmu par bibliotēku, par koncertzāli un vēl par citiem minētiem un neminētiem objektiem, kas krājušies gadu no gada. Un tāpēc ir jāmeklē un jāatrod variants, kā uzcelt abus namus. Situācija ir jāglābj kompleksi. Tas nozīmē, ka vairs nedrīkst vilcināties ar Operas un baleta teātra rekonstrukciju, kurai poļu restauratori jau ir gatavi. Operas kolektīvs — tie ir apmēram 530 cilvēki, tā ir māksla, kuras tikpat kā bojā eja jau ir piedzīvota daļēji Ļvovā un krasi Kijevā, kur operas teātri tika pārcelti no vienām telpām uz otrām. Nav mums citu iespēju, kur izvietot Operteātri — vienīgi jācer uz jauno koncertzāli.
Inta Lehmusa: Vai jūs šobrīd varat lasītājiem pateikt, kad tiks sākta jaunās koncertzāles celtniecība un kas konkrēti to darīs?
Gunārs Pelēkais: Tas būs zināms tikai pēc 15. aprīļa. Ja PSRS Ministru Padomes attiecīgās ārzemju tirdzniecības un sakaru organizācijas būs akceptējušas visus jautājumus par celtniecības procesiem, tad varēšu pasacīt kaut ko konkrēti. Nesen desmit dienas pavadīju Dienvidslāvijā — tas bija ļoti produktīvs laiks, un jāatzīstas, bija jāslavē dienvidslāvi un jākaunas par mums. Viņu celtnieki spēj strādāt trijās maiņās, arī sestdienās un svētdienās, brīvdienas saņemot pēc slīdošā grafika Kvalitāte — laba. Termiņi — apbrīnojami. Ja mēs šodien varētu parakstīt līgumu, viņi visu koncertzāles kompleksu apņemtos uzcelt 24 mēnešos!
Jāzeps Barkāns: Operu rekonstruēs poļu restauratori, koncertzāli cels dienvidslāvi, mūsu celtnieku ziņā paliks bibliotēka. Ja visi trīs objekti būtu jāuztic mūsu celtniekiem, tad mēs nedebatētu par trim būvēm reizē.
Ar laiku gan jau viss būs, taču…
Taču jādzīvo ir jau šodien.
Juris Bojārs: Gluži atklāti pateikšu — tikai pateicoties Valsts bibliotēkai, varēju uzrakstīt savu kandidāta un doktora disertāciju. Lai kāda būtu bijusi vajadzība, vienmēr no bibliotēkas darbinieku puses esmu sagaidījis vislielāko pretimnākšanu. Bet šobrīd situācija ir nenormāla un, es atļaušos teikt, tas kaitīgi iedarbojas uz mūsu zinātni. Tagad, kad iegriežos bibliotēkā, katru trešo grāmatu nav iespējams dabūt. Bet vajag! Un šī nespēja piekļūt fondiem jau skar 60. un 70. gadu izdevumus. Šausmīgi! Tas pat vairs nav jautājums par zinātnes attīstību, bet nu jau studenti nevar normāli mācīties. Tiek gan prasīts, lai studenti strādātu patstāvīgi, tiek saīsinātas lekcijas (divu stundu vietā aprobežojoties ar 75 minūtēm), bet kā gan tas patstāvīgais darbs lai noris? Nezinu, kā tas ir Rīgas Politehniskajā institūtā, bet Universitātes studentu mācīšanās iespējas bibliotēkā ir nožēlojamas. Viņiem nav vietas ne Studentu, ne arī Valsts bibliotēkā.
Andrejs Ķeizars: Valsts bibliotēku ik dienas vidēji apmeklē 800 vai 900 cilvēku. Bet lasītavās ir 280 vietu. Sastrēgumstundās jau tagad pie garderobes stiepjas rinda. Ņemsim vērā, ka šāda situācija ir pašreiz, kad slēgti apmēram 2 miljoni vienību — tas ir, apmēram trešā daļa grāmatu fonda. Sagaidīsim Kislovodskas rūpnīcas metāla ēkas, sagaidīsim «Kaiju», būs iespēja atvērt slēgtos fondus, bet lasītavas klāt nebūs nākušas…
Gunārs Pelēkais: Tieši tāpēc nevaru un negribu piekrist Ministru Padomes lēmumam par 12 dzīvokļu izbrīvēšanu Krišjāņa Barona ielā. To paredzēts veikt 1990., 1991. gadā. Saprotu — dzīvokļu programma ir gauži saspringta, un tomēr vai gan 12 komunālie dzīvokļi ir tāda problēma! Atbrīvotajās telpās būtu jāizdara remonts (tas prasītu pusgadu vai deviņus mēnešus), bet mēs iegūtu vismaz 1000 kvadrātmetru, lai ierīkotu lasītavas ar vismaz 200 vietām. 200 vietas — tas ir atspaids pašreizējā trūkumā!
Inta Lehmusa: Es atvainojos, bet laikrakstā «Ciņa», kur publicēts Ministru Padomes lēmums, nav ne rindiņas par to, ka šie dzīvokļi vispār tiks atbrīvoti bibliotēkas vajadzībām.
Jāzeps Barkāns: Lēmuma protokolā tas ir rakstīts, diemžēl avīzē nav nodrukāts.
Gandrīz visi priekšlikumi, kurus izteicām, ir Ministru Padomes lēmumā ietverti. Ja nu vienīgi termiņi nav tie, uz kuriem cerējām, taču viens priekšlikums nav uzklausīts nemaz.
Jau televīzijas raidījumā «Risinājumu meklējot» es izteicu domu, ka bibliotēkas vajadzībām varētu izmantot bijušo politiskās izglītības namu Andreja Upīša ielā 6. Arī presē ir izskanējis viedoklis, ka par šo namu neesot vērts runāt, jo tas apsolīts Leļļu teātrim. Tas tiešām ir teātra nams, taču bez rekonstrukcijas, turklāt itin pamatīgas, teātris tur nesanāk.
Dokumenta man uz rokas vēl nav, bet solīts ir: šī māja tiks Kultūras ministrijai. Tas nozīmē, ka (pēc rekonstrukcijas) mazā zāle būs Leļļu teātrim, lielo zāli izmantos Teātra darbinieku savienības vajadzībām (lai Rīgā varētu viesoties Valmieras un Liepājas teātri), un te, manuprāt, atradīsim telpas arī mākslas literatūras lasītavām. Lai radošo savienību biedri nesūdzētos: mums nav kur lasīt! Kādreiz šajā namā bija bibliotēka — tur nav vietas lieliem fondiem, un tomēr. Turklāt Upīša ielā 6 ir apkurināmi pagrabi, arī tos varētu izmantot — daļēja atslogotība tiktu panākta. Kad būtu jaunā bibliotēka gatava, šīs lasītavas varētu atstāt bērnu republikāniskai bibliotēkai. Tas būtu tāds daudzfunkcionāls nams Andreja Upīša ielā.
Vai tas ir prātīgi, ja vienu namu uztic vairākiem saimniekiem? Pieredze liek būt piesardzīgiem. Un vienprātības par šo bijušā teātra ēku Upīša ielā nav arī pašā ministrijā. Ministra pirmais vietnieks Gunārs Pelēkais pierādīja, ka ieguvums bibliotēkai te būtu pārlieku niecīgs — tikai kādas trīs telpas ar 50 līdz 60 kvadrātmetriem — tik maz! Vārdu sakot, jautājums par vietu skaita palielināšanu lasītavās paliek atklāts.
Vārds ķīmiķim
Juris Krols: Centīšos būt lietišķs. Kad Valsts bibliotēkas darbinieki vērsās pie mums ar lūgumu izdarīt ekspertīzi Stučkas ielā 75, mēs ieradāmies «Kaijā», un mūsu priekšā pavērās briesmīgs skats. Izpētei paņēmām vairākas grāmatas — tādas, kas vidēji cietušas. Kā jau slēdzienā varējāt izlasīt, mēs secinājām: ja grāmatas Stučkas ielā 75 atradīsies vēl trīs līdz piecus gadus, tad tās sairs.
Šobrīd nevaru pateikt, vai tad, kad telpas tiks pienācīgi kondicionētas, sēnītes graujošo iedarbību izdosies apturēt. Kamēr tiks celta jauna ēka, vidēji un smagi cietušās grāmatas vajadzētu ievietot argona atmosfērā. Tas, bez šaubām, ir variatīvs risinājums, un pašreiz arī bez papildu izpētes nav iespējams pateikt, cik plaši šāda apstrāde būtu jāizmanto. Taču šāds paņēmiens ir relatīvi lēts un nav sarežģīts Dažkārt ir dzirdēts ieteikums — sēnes iznīcināt radiācijas apstākļos. Tāda iespēja varētu būt, taču mēs nezinām, kas ar šādi apstrādāto grāmatu notiks pēc tam. Kāds iespaids būs radīts uz celulozi?
Te man gribas piebilst. Domāju, sabiedrība ir jābrīdina, ka grāmatas, kuras tagad cenšamies saglabāt un pasargāt no bojā ejas, dzīvos kādus 70 vai 100 gadus. Jo viss ar laiku iet bojā. Jautājums tikai — cik ātri. Agrāk, kad grāmatas tika izgatavotas no linšķiedrām, pergamenta, turklāt ar rokas tehnoloģiju, izdevumu mūžs bija garāks.
Direktora monologs
Andrejs Ķeizars: Lai man piedod citu kultūras iestāžu vadītāji, bet jebkurā valsti nacionālā bibliotēka ir galvenā kultūras iestāde. Pusotru gadu pildu šo godpilno — bibliotēkas direktora — pienākumu. Ko esmu darījis šajā laikā? Esmu cīnījies par to, lai netecētu jumts un lai tās telpas, kuras ir iespējams apsildīt, arī tiktu apsildītas. Otrkārt, esmu nodarbojies ar kadru nostiprināšanu un pūlējies, lai mūsu bibliotēka un vispār bibliotēkas gūtu plašāku atzinību sabiedrībā.
Ja runājam par bibliotēkām kopumā republikā, tad lasītāju satraukumam ir pamats. Šī nozare ir loti bēdīgā stāvokli. Bibliotēku sistēmā strādā tikai nedaudz mazāk cilvēku nekā sadzīves pakalpojumu sfērā. Bet sadzīves pakalpojumiem ir pieklājīga materiālā bāze, atšķirībā no bibliotēkām, kuras, man gribas teikt, eksistē no zila gaisa. Te nedomāju grāmatu iegādi — tam naudas pietiek, bet ir taču vajadzīgi līdzekļi, lai grāmatas turētu pienācīgos apstākļos — tam līdzekļu aizvien trūkst. Pēdējos 30 gados Latvijā bibliotēku tīkls sašaurinājies par apmēram 1000 vienībām. Kāda daļa te ir attaisnojama ar centralizāciju un sistēmas pilnīgošanu, bet galvenokārt šāds sašaurinājums radies tāpēc, ka materiālā bāze bija nolietota līdz pēdējam.
Bibliotēku inventārs vairs nekādā mērā neatbilst prasībām, bet līdzekļu tā iegādei nav.
Apmēram trīs reizes no vajadzīgā līmeņa atpaliek kadru sagatavošanas un kvalifikācijas celšanas iestāžu jauda. Tikai deviņiem procentiem bibliotēkās strādājošo speciālistu ir augstākā izglītība. Jebkurā citā nozarē šis procents tiktu uzskatīts par nepieņemamu.
Kāpēc man šodien jāizsaka tik drūmi secinājumi? Laikam jau tāpēc, ka mūsu vadošie darbinieki nelasa grāmatas bibliotēkās — vismaz socioloģiskie pētījumi rāda: šis skaitlis ir ļoti mazs.
Un atkal jāatgriežas pie bēdīgi slavenā pārpalikuma principa. Man te ir vesela mape pilna ar saraksti, dokumentiem, noraidījumiem un solījumiem par jauno bibliotēku, un katru reizi ir ticēts, ka nu jau būs. Varbūt nevajadzēja ticēt, bet, kā saka, cauri sist?
Spriežot par kārtību Valsts bibliotēkā, gribot negribot jāatzīst, ka saimnieciskie dienesti nestrādāja vajadzīgajā kvalitātē. Esošajās telpās vairāk varēja ko panākt.
Tagad dienas kārtībā — saliekamās metāla ēkas. Tad jāizgatavo plaukti. Tie prasa daudz metāla, tomēr biedrs Ramāns solījās mums līdzēt. Jāapseko fondi, lai zinātu, kas kādā stāvoklī atrodas, ko vajadzēs veikt, kad grāmatas pārvietosim no vienām telpām uz otrām.
Būs jāveic vienkāršākā ķīmiskā apstrāde fondiem, kas atrodas Jaunielā un Arsenālā.
Daudz pūļu prasīs atbilstoša restaurācijas dienesta radīšana. Lai cik neticami tas izklausītos, Latvijā līdz šim tāda dienesta nav, ar restaurāciju nodarbojas autodidakti kādā muzejā, Fundamentālajā bibliotēkā un vēl varbūt šur tur. (Turpretim Lietuvas universitātes bibliotēka ir vesela iestāde ar trīsdesmit cilvēkiem šādam mērķim.) Jārada dienests, ar kura palīdzību varētu nodrošināt celtniecības darbu reālu organizēšanu, arī Stučkas ielā 75. Šāda dienesta līdz šim nav bijis, un pērn mēs vai no ādas līdām laukā, lai spētu stāties pretim spēcīgajai celtniecības diplomātijai. Šajā gadā, domāju, tāds dienests mums būs nodibināts.
Kad līdz 1989. gadam (to ieskaitot) būsim vissliktākos fondus pārvietojuši uz normālām telpām, daudz spēka prasīs esošo krātuvju uzlabošana, lai būtu ievērotas valsts standarta prasības. Par siltumu, cerams, galva nesāpēs, bet kondicionēšana un gaisa mitrums liks krietni raizēties.
Nobeiguma vietā
Jā, nobeiguma nav. Pašai apaļā galda sarunai nebija īsta punkta. Pārāk daudz vēl neskaidrību. Un ir jautājumi, kas joprojām gaida atbildes. Tā, piemēram, lasītāji savās vēstulēs un arī, zvanot pa tālruni, izteica vairākus priekšlikumus, kur izvietot bojā ejošās grāmatas. Bija minēti, teiksim, gāzes torņi Vagonu ielā 20. Kā apgalvoja Gunārs Pelēkais, šie torņi būtu analogs «Kaijai». Savulaik ir izdarīti aprēķini, cik varētu maksāt torņu izbūve, un secināts, ka tāds nodoms būtu nerentabls.
Kultūras ministrijai — nerentabls, vēl kādam resoram — nerentabls, bet cilvēki jau nedzīvo resoru pēc. Mums ir svarīgi, lai acu priekšā negrūtu viens un otrs daudzu cilvēku pūliņu auglis. Stāv tukšs un kluss sarkanu ķieģeļu nams Smiļģa ielā, stāv Narofominskas un Kliņģeru ielas stūrī… Nē, nobeigums sarunai nav iespējams.
Apaļo galdu atstāstīja INTA LEHMUSA
P. S. Kopš sarunas Kultūras ministrijā apritējis mēnesis. Kas šajā laikā mainījies bibliotēkas dzīvē — nu jau saskaņā ar Ministru Padomes lēmumu? Pirmdien pa tālruni sazinājos ar bibliotēkas direktoru Andreju Ķeizaru. Viņš pastāstīja:
— Lai arī bija grūtības ar darba līguma noslēgšanu, tagad līgums ir, un celtnieki «Kaijā» sākuši strādāt. Esam jau noturējuši divas darba sanāksmes objektā.
Metāla saliekamo ēku vēl nav. Tūlīt pēc Ministru Padomes lēmuma Valsts plāna komitejas darbinieki laipni solīja abas ēkas šā gada trešajā ceturksnī, tagad paredzēts šajā gadā saņemt tikai vienu ēku — ceturtajā ceturksnī. Vieta šīm konstrukcijām arī vēl nav atrasta.
Konkursa pasludināšanas termiņš bija 1. marts, bet konkurss pasludināts nav. Iemesli? Jānoskaidro.
ULDA BRIEŽA foto
