Vai jābūt tādam institūtam?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Ja manī kaut vai vismazākā mērā būtu jaušams žurnālistes talants, savam rakstu darbam jau apriori izvēlētos skumja feļetona žanru. Bet. tā kā ar to dievišķo dzirksti tā nu ir, kā ir, rakstīšu, kā iznāks.
11. oktobra laikrakstu «Cīņa», kā ierasts, sāku lasīt ar pēdējo lappusi, kur uzzināju: tā kā šo informācijas līdzekli esmu pasūtījusi arī nākamajam gadam. Ikkatrā numurā varu gaidīt kādu pārsteigumu. Lieliski! Bet pārsteigums nebija jāgaida līdz nākamajam gadam, tas mani skāra jau otrajā lappusē un greznojās ar nosaukumu «RHI — jauna tipa augstskola?».
Izrādās, ka mūsu augstākās izglītības sistēmai, kurai līdzekļu trūkuma ziņā civilizētajā pasaulē nav daudz līdzinieku, īstenībā trūkst vēl tikai vienas augstskolas! Un, protams, tādas, kurā varētu mācīties, interfrontes terminos izsakoties — krievu valodā runājošie. Taisnības labad uzsvērsim, ka visās Latvijas augstskolas, kurās mācības notiek latviešu valoda, līdztekus profesionālās iemaņas var gūt arī krieviski. Taču ir augstākās mācību iestādes, kurās mācību process ir tikai krievu valodā, tagad tām cer pievienoties arī «RHI». Ir jau skaidrs: ko mūsu nabadzībā iedos vienam, to atraus otram, tāpēc acīmredzot, lai pašreizējās augstskolas nolemtu progresējošai un stagnantai nabadzībai, jaunas mācību iestādes izveidošanas motīviem jābūt ārkārtīgi svarīgiem.
Kad pirmoreiz saskāros ar krievu humanitārā institūta dibināšanas ideju (tieši tā šo iestādi sākotnēji dēvēja interfrontes dibināšanas kongresā, piemēram, viens no institūta iniciatoriem —- ekonomists M. Gavrilovs), biju neizpratnē — kāpēc tieši krievu un nevis ukraiņu vai baltkrievu? Vēlāk, kad idejas skelets «apauga ar miesu», atkal radās jautājums — kāpēc citām tautībām Latvijā būtu lemts uz mūžu palikt tikai krievu valoda runājošām un saliedēties ap krievu nacionālo grupu? Neizpratne auga, kad presē izlasīju ziņu par to, ka ar Augstākās Padomes Prezidija ziņu izveidota darba grupa institūta izveidošanas idejas studēšanai, kurā iekļauti nevis neitrāli eksperti, bet gan visi galvenie idejas autori.
RHI, kā to tagad entuziasti nosaukuši, izveide pašreizējos apstākļos ir absurda un, raugoties no augstskolu pašreizējās materiālās bāzes un starpnacionālo attiecību uzlabošanas viedokļa, pat kaitīga. Kāpēc gan tik trūcīgos apstākļos pasliktināt citu Jau tā daudzo republikas augstskolu materiālo bāzi? Kāpēc gan turpināt un nostiprināt Interfrontes uzsākto republikas iedzīvotāju pretnostatīšanu un dalīšanu latviešos un krievu valodā runājošos? Institūta dibināšanas ideja pamatīgi aplūkota un atspēkota LVU profesores Ž. Ilmetes argumentētajā publikācijā «Vēlreiz par Rīgas humanitārā institūta lietderību» 10. oktobra «Rīgas Balsī». Šiem argumentiem grūti ko iebilst un tomēr šķiet, ka absurdais priekšlikums ir guvis savus redzamus un tikai vēl no liela tāluma jūtamus atbalstītājus.
Lielus iebildumus izraisa rūpnieku atvēlētie miljoni institūta dibināšanai. No ekonomiska viedokļa šādai iestādei tā ir tikai sākuma iemaksa, kura ne tuvu nesedz nepieciešamos līdzekļus. Rūpnieku entuziasms gan saprotams, jo kas maksā, tas pasūta mūziku. Ir zināms, ka ekonomisti, kas cer stāvēt pie iecerētā institūta šūpu]a, ir aktīvi rūpnieku savienības idejas par uzņēmumu neatkarību no republikas birokrātijas (lasi: idejas par uzņēmumu bezmaksas nodošanas pašreizējo vadītāju īpašumā) popularizētāji un aizstāvji. Un, ja nu runa ir par maksāšanu, tad sapratīsim reiz, ka «rūpnieki» velk naudu nevis no sava vai savu kolektīvu maka, bet gan no visas tautas trūcīgās krājkases. Lai to apjēgtu, jāatceras, ka pie mums vēl pagaidām pastāv valsts īpašums, kas radies no nodokļu maksātāju līdzekļiem, un tas jāizmanto visas tautas interesēs. Tātad to, kā lietot valsts uzņēmumu peļņu, vajadzētu izlemt nevis vadītāju grupām, bet tautas vēlētiem deputātiem. Turklāt pašreizējos apstākļos naudas līdzekļu ir daudz, pat pārāk daudz. Ir tikai viena nelaime — tiem nav adekvāta materiālā nodrošinājuma, proti, ja jaundibināmajai iestādei gādās solus, krēslus. skaitļotājus u. tml., universitātes, RPI un citu augstskolu studenti joprojām varēs sēdēt tajos pašos aizvēsturiskajos solos un darboties ar tiem pašiem morāli novecojušajiem skaitļotājiem kā līdz šim, kaut arī budžeta naudas dotācijas nesamazinātos.
Pasaules zemēs valsts uzņēmumu peļņa ir nevis uzņēmumā strādājošo, bet visas tautas īpašums un svarīga budžeta sastāvdaļa: tieši no budžeta tiek finansēta izglītības lauvastiesa. Tikai pie mums pēc dažādām manipulācijām ir izveidojusies situācija, kad valsts Īpašums pārvērties par grupu (uzņēmumu vadības un valdošās birokrātijas) īpašumu. Tas tad arī rada plašas iespējas uzņēmumu «pašu līdzekļus» nevis iemaksāt republikas, pilsētas vai rajona budžetā visu iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai, bet rīkoties ar tiem pēc saviem ieskatiem, kas līdz šim ir izpaudušies galvenokārt kā dzīvokļu celtniecība saimnieciskā kārtā iebraucējiem, bet nu — speciālu interešu institūta radīšanai. Tāpēc valdībai jārada tādi apstākļi, lai izslēgtu patvaļīgu rīkošanos ar sev nepiederošu naudu.
Nedaudz par institūta ievirzi. Nosaukums — humanitārais — skan pievilcīgi, bet kodols, izskatās, būs menedžeru gatavošana. Vai tikai tas pastāvošajos ekonomistu kadru pārprodukcijas apstākļos nav saistīts ar idejas iniciatoru profesijām, kuras dotu iespējas institūtā ar vienu vēzienu iegūt vadošos amatus?
Skolēnu aptaujas izmantošana, runājot par institūta lietderību, jau nu ir pavisam nekorekts pasākums. Ir taču pavisam skaidrs — kurš skolēns lai iebilstu pret institūtu, kas piedāvā «augsti kvalificētus pasniedzējus, izcilus PSRS un citu valstu kultūras darbiniekus, ilgu stažēšanos citu republiku un ārzemju augstskolās»? Varbūt korektāk būtu izdarīt aptauju nacionālajās kultūras biedrībās, kurās redzam patiesi inteliģentus un tolerantus ļaudis? Varu izteikt pieņēmumu, ka krievu un citu tautu inteliģence Šādā institūtā varētu tikt ignorēta. jo tautu saprašanās idejas vietā šeit tiek popularizēta norobežošanās.
LATINFORM materiālā citēts V. Bukas izteikums, ka darba grupai «varējuši pievienoties visi, kas patiesi ieinteresēti mūsu izglītības nākotnē», kas, maigi izsakoties, ir pārspīlējums. Institūta dibināšanas ideja tiek apspriesta dziļā slepenībā, kā liecina vērojumi, pārsvarā apspriežoties ar Maskavas kolēģiem un pilnīgi ignorējot mūsu republikas vadošās augstskolas.
Te nu, šķiet, īsti vietā būtu uzdot pēdējā laikā īpaši iecienīto jautājumu «Kam tas ir izdevīgi?» un pirms atbildes izdarīt nelielu atkāpi.
Nav noslēpums, ka vēl nesenā pagātnē varējām vērot gadījumus, kad, piemēram, dažāda ranga funkcionāriem vai to radagabaliem situācijās, kad kaut kādu iemeslu dēļ nācās šķirties no iepriekšējām darbavietām, steigšus tika sameklēta cita, tikpat laba vai labāka vieta. Ja nu tāda neatradās, darbavietu vienkārši radīja no jauna, dažkārt kādā organizācijā izveidojot pat jaunu struktūrvienību potenciālajam vadītājam. Runājot par «humanitāro institūtu», gribas vilkt ciešas paralēles un atliek tikai apbrīnā aizelsties: tad nu gan šoreiz atvēzējušies — radīs institūtu!
Pamēģināsim tagad meklēt atbildes uz iepriekš izteikto jautājumu — kam tas ir izdevīgi?
Vai studentiem, kam dzimtā valoda nav latviešu? Kā liecina Ž. Ilmetes rakstītais, piemēram, ekonomikas specialitātēs krievu plūsmas studentu skaits ir krietni lielāks nekā latviešu. Un varbūt studenti, dzīvojot Latvijā, nemaz negrib pašizolēties, bet apgūt specialitāti un valsts valodu kopā ar pamattautības studentiem? Vismaz publikācijas «Universitātes Avīzē» par to liecina. Vai interfrontei, kuras jājamzirdziņš ir latviešu un citu tautību iedzīvotāju pretnostatījums? Kārtējais apliecinājums tam ir «Jedinstvo» pirmsvēlēšanu skrejlapa, kurā Latvijas iedzīvotāji precīzi sadalīti — latvieši un ruskojazičnije — pēdējā grupa iedalot visus cittautībniekus, kuri varbūt labprāt runā latviski.
Vai interfrontes ideologiem, kuriem šīs organizācijas zemais prestižs liek palikt «aiz kadra» vai apvienoties citās apvienībās ar pamattautai tīkamākiem nosaukumiem?
Vai birokrātiskā un partijas aparāta ierēdņiem, kuru izaugsmei sakarā ar štatu samazināšanu pašreizējās iestādēs ir labi saredzami griesti un kuriem jaunatvērtais institūts varētu sniegt ne vien docētāju, bet pat rektoru, prorektoru, dekānu un katedru vadītāju godpilnos titulus?
Vai ļaudīm, kuri savu interfrontisko uzskatu dēļ jūt diskomfortu kolektīvos, kuros pārsvarā strādā pretēju uzskatu cilvēki un kuri jaunajā darbavietā ik dienas justu domubiedru plecu?
Uz šiem un vēl citiem jautājumiem nāksies atbildēt kompetentajām personām, kurām būs jāizlemj institūta radīšanas lietderība.
Nobeigumā gribētos izteikt savu viedokli par humanitārā institūta dibināšanu mazākumtautībām. Ideja pati par sevi nav peļama, un domāju, ka neatkarīgās Latvijas apstākļos, kad būsim nedaudz ekonomiski atspērušies, varēsim padomāt arī par augstākās izglītības iespētām ukraiņu, baltkrievu, poļu, ebreju un citās valodās. Krievu valoda arī nenoliedzami spēlēs savu lomu. Arī pašreiz, ja nacionālās kultūras biedrības izteiktu nepieciešamību, Universitātes ietvaros varētu padomāt par labvēlīgākām izglītības iespējām mazākumtautību pārstāvjiem. Taču pagaidām jālemj par RHI un varu tikai izteikt cerību, ka aiz skaisti noformētajām humanitārā institūta idejām kompetentās lēmējiestādes saskatīs vienoto personisko interešu fronti.
INESE VAIDERE
