Kā atgūt valodu vilcienā?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pēc maniem novērojumiem, gandrīz katram Latvijā strādājošajam vilciena mašīnista palīgam, kuram pa mikrofonu jāpiesaka pieturvietas, ir runas traucējumi. Vismaz vagonā sēžot, tā šķiet.
Kaut gan aprunājoties ar dažiem no viņiem aci pret aci, konstatēju, ka puiši runā normāli. Vai tiešām valodu viņi zaudē, iekāpjot mašīnista kabīnē?
Atbildi uz šo jautājumu devos meklēt uz vairākām, manuprāt, ieinteresētām instancēm. Vispirms jau uz Zasulauka depo, kur ir šo slikti runājošo vīru darbavieta. Skaidro galvenais inženieris Viktors Ruhļevs:
— Man jāpiekrīt jums, ka vilcienu mašīnistu palīgi patiešām kādreiz neizpilda šo savu pienākumu — mikrofonā skaidri nosaukt pieturas, vēl sliktāk — daži to vispār nedara. Ko mēs darām, lai uzlabotu šo situāciju? Organizējam reidus. Vispirms jau, lai pārliecinātos, ka tehnika, skaļruņi kārtībā. Klausāmies, kā tiek pieteiktas stacijas. Grēkāžiem atvelkam prēmijas.
— Maskavas metro jau sen ieviesta pieturu pieteikšana ar magnetofona ierakstu palīdzību. Iespējams taču, ka mašīnistam tiešām ir slikta dikcija. Ko mēs?
— Pie mums šī Maskavas pieredze vēl ir pārbaudes stadijā.
— Kas tur daudz ko pārbaudīt?
— Mēs pārejam uz jaunu saimniekošanas formu, pašfinansēšanu. Iespējams, ka daudz kas mainās. Bet, atklāti sakot, mums vienkārši nav līdzekļu, lai to izdarītu..
Paškritika ir laba lieta, bet vai tā ir reāla bez konkrētiem darbiem? Ja no visiem vilcienu mašīnistiem, kuri absolūti nevēlas vai nesaprotami izrunā pieturu nosaukumus, piedzītu soda naudu vai atvilktu prēmijas? Par «ietaupījumiem» varētu ieviest automātiku.
Bet nu esmu Baltijas dzelzceļa pārvaldē pie lokomotīvju dienesta priekšnieka Anatolija Aļepina. Gribu uzzināt, vai šī lieta tik neatrisināma. Varbūt tikai Zasulaukam nav naudas?
— Ar automātikas ieviešanu šis pieturu paziņošanas jautājums, protams, tiktu atrisināts, bet Baltijas dzelzceļš nav viens vienīgs vagona vai pat vilciena sastāvs, — A. Aļepins atbildēja. — Ļoti sarežģīta sistēma. Tāpēc arī vienai no Maskavas specializētajām apvienībām uzdevām izstrādāt projektu automātisku pieturu pieteicēju ieviešanai uz dzelzceļa. Diemžēl apvienība strādā diezgan gausi. Jau gads apkārt, bet vēl nekādus konkrētus ierosinājumus un priekšlikumus neesam saņēmuši.
Bet naudiņa turpina plūst kabatās... Savādi. Izrādās, ka mums ir vieglāk maksāt rubļus kaut kādai Maskavas apvienībai nekā pašiem par šiem līdzekļiem izgudrot, nudien, samērā vienkāršo magnetofonu sistēmu. Diez vai nu šoreiz būs spēkā teiciens, ka no tālienes viss labāk saredzams? Bet varbūt tieši Baltijas dzelzceļnieki slimo ar tuvredzību?
Tātad ar automātiku vēl tuvākajā laikā mēs lepoties nevarēsim. Jāpadomā, ko lietas labā varētu darīt pašu mājās.
Paskatīsimies uz mašīnista palīgu, viņa profesionālo sagatavotību! Varbūt tur kaut ko var mainīt? Mašīnista palīgus mūsu republikā gatavo 11. PTV. Skolas direktors Jānis Reigass teic, ka viņš gan strādājot ilgus gadus, taču nekad neesot pat dzirdējis par dikcijas kursa nepieciešamību. Un šobrīd nudien viņš neredzot spraudziņu mācību plānā, kur «iegrūst» šādu mācību priekšmetu. Ļoti blīva programma esot. Nākamajā gadā (šogad jau par vēlu) šajā ziņā kaut kas tikšot darīts, direktors apsolīja.
Gribētos, lai solītais makā iekrīt. Ja jau augsti stāvošie biedri vēl aizvien ir tik bezspēcīgi, varbūt arodu kalve uzņemsies šo vajadzīgo misiju. Jo pagaidām mašīnistu palīgi ir tik apmulsuši, ka, ieslēdzot mikrofonu, zina vien to, ka tas jātur 30 centimetru attālumā no mutes...
ARMANDS PUČE
