Uzmanījām, vai neesam mīnēti
|
Kādas bija tavas sajūtas, kad uzzināji par 1991. gada janvāra notikumiem, par iespēju doties aizstāvēt Latvijas neatkarības atgūšanu?
Precīzi grūti pateikt, bet noteikti dusmas, naids uz "tiem", satraukums, varbūt drusku bailes, lepnums.
Kas tevi pamudināja doties Latvijas labā uz Rīgu? Vai lēmumu bija grūti pieņemt?
Neviens nepamudināja. Tas bija pats par sevi saprotams, ka jābūt tur, kur jābūt.
Ar ko tu brauci uz Rīgu?
Ar padomju saimniecības "Viļķene" autobusu.
Kāda bija tava loma šajā pasākumā?
Vadīju viļķeniešu grupu, kura devās uz Rīgu.
Kāda bija gaisotne, kas valdīja visapkārt?
Satraukums, gaidīšana.
Vai domāji par to, kas varēja notikt, vai nebija arī mazliet bail? Mazliet bail bija, un domāju par notiekošo, bet stiprāka bija apņemšanās un skaidrais mērķis.
Bija brīži, kad nožēloji, ka atbrauci uz Rīgu?
Nē, nekad.
Kā un cik ilgi risinājās notikumi?
Hronoloģiski notikumu secību neatceros precīzi, taču bija vairāki satraucoši momenti. Atceros dienu, kad ASK stadionā notika interfrontes mītiņš. Tika gaidīts, ka mītiņotāji un, iespējams, arī kaujinieki dosies uz Ministru Padomi, Vecrīgu. Mēs tikām nostādīti apkārt Ministru Padomei starp smagajām automašīnām kādās trīs rindās. Bruņojums gan nebija nekāds dižais — dažam paziņam zem apģērba bija paslēpts duncis. Pašam tajā brīdī zem virsjakas bija parkā atrasts koka gabals. Teikts gan tika neļauties provokācijām un nekādus ieročus neņemt. Regulāri bija jāpārbauda, jāuzmana autobusi, mašīnas, vai tie nav mīnēti.
Naktis pavadījām pie ugunskuriem vai guļot autobusos. Ēdām līdzpaņemto un arī Rakstnieku savienībā gatavotās maltītes.
Ja nemaldos, mēs atbraucām 14. janvārī. 13. janvārī bijām uz manifestāciju Daugavmalā. Naktī pēc manifestācijas uz Rīgu devās traktori, bet nākamās dienas vakarā — mēs.
Vissliktākās atmiņas no 1991. gada janvāra notikumiem.
Sliktā organizētība, piemēram, neatradām rajona štābu, kam it kā bija jābūt "Draudzības" autobusā.
Vai bija brīži, kad domāji, ka nekas neizdosies vai sāksies īsta apšaude?
Par apšaudi īsti neticēju — ka šauts tiks tur, kur pulcējas tik daudz cilvēku. Par to, ka viss izdosies un mēs savu panāksim, gan šaubu nebija nekādu.
Tavas labākās, priecīgākās atmiņas.
Vienotība, prieks par to, cik mūsu ir daudz un cik apņēmīgi esam.
Tu to tagad atceries kā notikumu, kas bija bezjēdzīgs, vai atceries ar lepnumu?
Bezjēdzīgs — nē. Arī lepnuma izjūtas nav. Ir sajūta, ka tā vajadzēja, pienākuma apziņa ir.
Ja vēlreiz būtu jādara tas pats, vai tu to darītu?
Vai tieši tā būs vēl kādreiz, šaubos. Tagad jau esam spēcīgi, pretotos aktīvi. Bet, ja vajadzēs, iešu.
Pierakstījusi Z. Sirmā
