Par savu zemi, par savu Latviju!
Neesmu jau nekāds rakstītājs, taču doma uzrakstīt atmiņas par Barikāžu laiku manī brieda jau labi sen. Tomēr ikreiz to aizgaiņāju, sak, aiziešu pensijā, tad arī uzrakstīšu, bet laiks iet, un pamazām viss notikušais sāk izbalēt. Nē, ne jau pašas Barikādes un Barikāžu trauksmainās dienas, bet konkrēti cilvēki, konkrēti notikumi konkrētā laikā.
1990. gada beigas un 1991. gada sākums bija ļoti saspringts periods. Lai gan bija pieņemta 4. maija Neatkarības deklarācija, Tautas fronte bija uzvarējusi LPSR Augstākās Padomes vēlēšanās un Ministru Padomes priekšgalā atradās Ivars Godmanis, taču reāli Latvija neatkarīga bija tikai deklarāciju līmenī. Un nu arī pār to sāka vilkties draudoši mākoņi. Maskavā M. Gorbačovs paziņoja par jaunā Savienības līguma projekta sagatavošanu, līdztekus paredzot ieviest prezidenta pārvaldi. A. Rubiks kopā ar A. Kaulu un A. Klaucēnu izveidoja Vislatvijas glābšanas komiteju. LTF izsludināja parakstu vākšanu pret jaunā Savienības līguma noslēgšanu. Tika savākti vairāk nekā 1 000 000 parakstu. Tāda bija tautas griba. Ivars Redisons izstrādāja X stundas plānu. Latvijas neatkarībai naidīgie spēki decembrī Latvijā organizēja sērijveida sprādzienus. Interfrontiešu kongress pieņēma aicinājumu PSRS Tautas deputātu kongresam ieviest Latvijā prezidenta pārvaldi. 1991. gada 2. janvārī OMON okupēja Preses namu, Viļņā tika ieņemta Lietuvas Demokrātiskās strādnieku partijas mītne. Latvijas republikāniskā streika komiteja pieprasīja Latvijas valdības atkāpšanos. Latvijā un Lietuvā no Pleskavas un citurienes ieradās gaisa desanta karaspēka u.c. specvienības. Lietuvā atkāpās K. Prunskienes valdība, Lietuvas televīziju aplenca padomju armijas bruņumašīnas, Viļņā tika ieņemts preses nams. Baltijas Kara apgabala virspavēlnieks F. Kuzmins un Baltijas Kara apgabala gaisa spēku ģenerālis Timčenko draudēja ar ieroču lietošanu.
Pēdējo dienu notikumi arī bija Tautas frontes Domes sēdes, kas notika Latvijas Valsts universitātes Lielajā aulā 1991. gada 12. janvārī, galvenie apspriežamie jautājumi. Tajā laikā arī es aktīvi darbojos LTF Domē. Tika izspriests un secināts, ka Latvijai draud lielas briesmas un jānodrošina stratēģiski svarīgo objektu apsardze. Rīgā tādi objekti bija Augstākā Padome, Ministru Padome, Latvijas televīzijas komplekss Zaķusalā, Latvijas Radio, tālsarunu centrāle Dzirnavu ielā, Ulbrokas radiostacija, telegrāfs u.c. Sagatavoja un pieņēma Aicinājumu pasaules tautām, nolēma rīt, 13. janvārī, pulksten divos sasaukt Vislatvijas Tautas manifestāciju Daugavmalā. Sēde beidzās ap pieciem pēcpusdienā. Pēc sēdes vēl un vēl ar citiem domniekiem pārrunājām situāciju Latvijā, kaimiņu republikās, notikumus Maskavā un visā Savienībā. Vakarā aizbraucu uz īpašo vienību štābu Hospitāļu ielā. Noskaidrojās, ka rīt būs sanāksme un vajadzēs saņemt pilnvaru un uzdevumus dažādu stratēģiski svarīgu vietu apsardzei Rīgā. Tad arī braucu mājās, tomēr diena ar to vēl nebeidzās.
Ap deviņiem vakarā atskanēja zvans no īpašo vienību štāba — man steidzīgi bija jāierodas, un es devos atpakaļ uz Rīgu. Štābā bija pulcējušies visi Rīgas pilsētas un tuvākās apkārtnes īpašo vienību (ĪV) priekšnieki. Tolaik pats biju Rīgas rajona ĪV priekšnieks un strādāju Rīgas rajona Izpildu komitejā par rajona kārtības sargu štāba vadītāju.
IV štābā tika izvirzīti konkrēti uzdevumi Rīgas stratēģiski svarīgāko punktu apsardzei. Bez konkrēto objektu apsardzes bija jāveic arī nepārtraukta OMON bāzes, Centrālkomitejas un omoniešu pārvietošanās novērošana. Vēl liela uzmanība bija jāpievērš tiltiem pār Daugavu, pastam, bankai un citiem objektiem. Man tika dots uzdevums organizēt Zaķusalas televīzijas kompleksa aizsardzību. Tātad — Rīgas rajona ĪV dalībniekiem — uz Zaķusalu. Nākošās dienas rītā bija jāierodas ar transportu ĪV štābā, lai automašīnai uzstādītu rāciju un dotos uz Zaķusalu. Uzdevums bija ārkārtīgi nopietns un, jau braucot mājup, pārdomāju, kā šo uzdevumu godam izpildīt. Vēl tajā pašā vakarā Inčukalna MRS sarunāju busiņu "Latvija", vienojos ar šoferi Uldi Mūrnieku par izbraukšanas laiku, kā arī sazvanījos ar Rīgas rajona ĪV cīņas treneri Gunāru Kurcenbaumu.
1991. gada 13. janvāris. Ap pusdeviņiem no rīta ieradāmies Rīgā, Hospitāļu ielā ĪV štābā, kur mūsu "Latvijai" uzstādīja rāciju, lai varētu sazināties ar ĪV štābu, saņēmu pilnvaru, ar kuru kļuvu par Zaķusalas televīzijas kompleksa aizsardzības štāba priekšnieku. Un tā ap desmitiem ieradāmies Zaķusalā. Ar mani kopā bija Uldis Mūrnieks, Gunārs Kurcenbaums un TV dalībnieks Valters Gobiņš.
Apstājāmies stāvlaukumā pie dzeltenas divstāvu mājas studijas priekšā, kurā bija iekārtotas sardzes pulka miliču atpūtas telpas, televīzijas remonta un celtniecības iecirknis. Mūs sagaidīja ar automātiem bruņoti apsardzes miliči, kuriem uzrādīju savu pilnvaru un teicu, ka turpmāk kopīgi apsargāsim televīzijas kompleksu. Sagaidītāji smīnēdami noklausījās un, sazinoties ar savu priekšniecību, teica, lai gaidām tās ierašanos. Pēc pāris stundām arī ieradās sardzes pulka komandieris un, apskatījis manu pilnvaru, visai neapmierināts apvaicājās, ko tad es no viņa gribot un kā es no savas puses stādoties priekšā šo Zaķusalas kompleksa aizsardzību. Jā, viņa attieksme bija gan izsmejoša, gan noraidoša. Un kas tad bija no mūsu puses — viens bārdainis ar papīru, kas nosaukts par pilnvaru, vēl trīs vīri un "Latvija" ar rāciju. Un tomēr augstprātīgais sardzes pulka komandieris Sabirovs ierādīja mums telpas caurstaigājamā istabā tajā pašā dzeltenajā mājā. Un cauri staigātāji bija tie paši apsardzes miliči. Turpmāk savu štābu sarunās saucām par "Dzelteno māju".
No rīta uzzināju par traģiskajiem nakts notikumiem Viļņā, kur padomju armijas tanki un bruņumašīnas aplenca Lietuvas Augstāko Padomi un triecienā ieņēma televīzijas ēku. Bija 14 kritušie un vairāk nekā 100 ievainotie. Šis notikums vēlreiz parādīja, ka padomju armijas specvienības izceļas ar īpašu nežēlību un cinismu pret neapbruņotiem mierīgajiem iedzīvotājiem.
Pa radio jau bija izskanējis Daiņa Īvāna aicinājums Latvijas tautai doties uz Rīgu, lai aizsargātu stratēģiski svarīgos objektus. Ap vienpadsmitiem arī ieradās pirmā automašīna "ZIL-133" un apstājās netālu no Dzeltenās mājas. Šoferis teica, ka esot atsūtīts Zaķusalas aizsardzībai.
Kopā ar Gunāru Kurcenbaumu apstaigājām Zaķusalas teritoriju, rūpīgi izpētījām ieejas durvis un logus gan televīzijas studijas ēkai, gan arī televīzijas tornim. Tāpat rūpīgi izpētījām arī Salu tilta nobrauktuves un gājēju ejas. Kā to visu nosegt? Kā nosargāt?
Un tad ap pulksten četriem sāka plūst ļaužu masas, arī pa kādai automašīnai. Tā kā jau bijām salu papētījuši, sākām cilvēku izvietošanu. Ap sešiem septiņiem sāka ierasties smagā tehnika: lielie traktori ar un bez piekabēm, smagās automašīnas, baļķu vedēji. Smagais transports ieradās tādā daudzumā, ka radās problēmas ar tā izvietošanu.
No Ādažiem ieradās Kārlis Bērziņš ar kundzi, no Salas pagasta Modris Kalliss, no Rumbulas Andrejs Mauriņš. Sākām reģistrēt cilvēkus — grupas vecāko un cilvēku skaitu, kas bija kopā ar viņu. Kaut gan bija plānots, ka televīzijas komplekss būs jāsargā Rīgas rajonam, taču pēc lielās manifestācijas viss bija sajucis. Varbūt, ka tā arī bija labāk, kas to lai zina.
Smagais transports nāca klāt visu nakti. Ap četriem pieciem smagais transports bija principā izvietots. Katrā Salu tilta pusē tika izveidotas divas "slūžas", tādā veidā nobloķējot tiltu no katras puses dubultīgi, bez tam pa vidu vēl izvietojot pietiekami daudz transporta, lai vajadzības gadījumā vēl vairākās vietās tiltu noslēgtu. Abās nobrauktuvēs no tilta uz salu vienā rindā arī tika izkārtota smagā tehnika, tāpat tika bloķēti abi salas krasti. Daļa ļaužu dežurēja salas daudzajos posteņos, pārējie teritorijā pie ugunskuriem. No daudzām mežrūpniecību saimniecībām bija savesti baļķi, šoferiem bija līdzi motorzāģi. Un viss tika likts lietā. Ap pusnakti jau visa Zaķusala bija vienos ugunskuros. Lai gan ļaudis bija satraukti, tomēr garastāvoklis bija možs un visi bija apņēmības pilni stāvēt līdz galam. Tādu fantastisku tautas vienotību savā mūžā redzēju pirmo reizi un laikam arī pēdējo... Visa studijas plašā halle bija ļaužu pilna, studijas hallē un uz studijas pirmā balkona uzstājās gan ansambļi, gan atsevišķi dziedātāji un mūziķi. Arī pie ugunskuriem skanēja dziesmas, sprēgāja joki.
Otrajā dienā Zaķusalā parādījās Latvijas Tautas frontes Domes valdes pārstāvis Ainārs Bašķis, kurš nodibināja koordinācijas štābu. Šis štābs izvietojās TV somu pirtī, kura atradās atsevišķā sarkanā mājā pretim studijas ēkai. Kopā ar A. Bašķi darbojās kinorežisors Varis Krūmiņš, Aivars Stārasts, Vladislavs Bratkus, Māris Ivkins un vairāki citi. A. Bašķis noorganizēja medpunktu TV ēkā, no Ministru Padomes Lietu pārvaldes dabūja rācijas, no zvejnieku kolhoza "Auda" — pārnēsājamās rācijas un zvejnieku tīklus, tika sarunāti arī trīs zvejas kuģīši, troses, degviela. Koordinācijas centrs nodarbojās ar apgādes jautājumiem.
Aizsardzības organizācija bija ļoti nopietns un sarežģīts darbs, jo gan ļaudis, gan tehnika mainījās dažādos laikos. Citi atbrauca uz 12 stundām, citi uz visu diennakti, vēl citi uz nenoteiktu laiku. Regulāras instruktāžas un nepārtrauktas posteņu pārbaudes. Jebkādas automašīnas ielaišanu starp slūžām un vēl tālāk — uz studiju vai torni bija jāiet pārbaudīt.
Ļaudis bija ļoti dažādi, no visas Latvijas. Arī dzīves pieredze bija dažāda. Ar vīriem, kuri bija dienējuši Afganistānā, "specnazā", jūras kājniekos vai arī kā īpaši apmācīti, kopīgi izstrādājām jau samērā nopietnu Zaķusalas aizsardzības plānu. Tas paredzēja TV studijas ēku apvilkt ar tīkliem, brīvajos laukumos izvietot tā sauktos trijkājus, lai nepieļautu helikopteru nolaišanos, pāri Daugavai naktī nostiept troses, lai naktī slepus pie salas nepiekļūtu ar laivām vai kuteriem, apkārtni novērot visā salas teritorijā (arī no TV torņa un studijas 20. stāva), nepārtraukti patrulēt. Bija nepieciešams nodrošināt regulāru sardzes maiņu un nepārtrauktu sakaru uzturēšanu starp posteņiem un aizsardzības štābu, starp aizsardzības štābu un Koordinācijas štābu, kā arī ĪV štābu.
Nevaru vairs precīzi pateikt — 14. vai 15. janvārī ieradās trīs zvejas kuģīši. Divi zvejas kuģīši tika izvietoti abpus TV studijas ēkai un trešais — pie Salu tilta TV torņa pusē. Kuģīši bija paredzēti trošu nostiepšanai pār Daugavu, kā arī iespējamo ievainoto transportēšanai uz Rīgas pilsētas slimnīcām. Sākumā doma bija tāda, ka gan pilsētas pusē, gan Pārdaugavā Zaķusalai pretim stāvētu ātrās palīdzības automašīnas. Taču vēlāk šī iecere tika atmesta. Mašīnas tomēr vajadzīgas darbam pilsētā, arī apkārt braukājošie omonieši varētu tām pievērst uzmanību un tādā veidā izjaukt iespējamo ievainoto transportēšanu. Pārdaugavā ievainotos varētu uzņemt Rīgas 2. slimnīca, Stradiņa slimnīca, bet centra pusē — centrā esošās slimnīcas.
Pie katra kuģīša arī krastā bija ugunskuri un daudz cilvēku, tomēr starp šiem daudzajiem bija tikai daži noteikti cilvēki, kuri bija atbildīgi par konkrētajiem posteņiem. Tieši tāpat bija arī visos citos posteņos. Cilvēku bija ļoti daudz, bet katrā postenī bija posteņa vecākais, kurš rūpējās par kārtību, par maiņām, lai nekur nebūtu tā, ka visi ir ar kaut ko aizņemti vai atpūšas, bet posteņa īstais uzdevums palicis novārtā. Sakaru līdzekļi tomēr nebija pietiekošā vairumā, tādēļ visi posteņi tika regulāri apstaigāti. Vairākiem posteņiem bija arī specifiski nosaukumi. Postenis "Elle" atradās starp TV studiju un dzelzceļa tiltu. Tā pastāvīgais priekšnieks bija Ainis Engelands, kurš tika iesaukts par "čukču", ņemot vērā Aiņa izskatu — gari tumši mati, melna bārda un ūsas. Pēc izskata tai laikā — nu īsts čukča. Ceru, ka viņš uz mani neapvainosies par šo aprakstu, bet tais tālajos laikos tā bija. Postenis "Plaušas" — TV studijas apgādes vieta ar svaigu gaisu — tik tiešām bija TV studijas plaušas. Postenis "Jūra" — nobrauktuve no Salu tilta uz TV studiju, postenis "Balodis" — nobrauktuve uz TV torni. Apmēram 14.–16. janvārī pie mums ieradās bijušais padomju armijas pulkvedis Voldemārs Jaronis kopā ar vairākiem vīriem. Spriedām par nopietnu aizsargbūvju izveidošanu no dzelzsbetona blokiem. Šie vaļņi tiktu izveidoti ap TV studijas ēku, tāpat arī starp TV torni un Salu tiltu. Daži bloki būtu nepieciešami uz nobrauktuvēm no Salu tilta. Un dažas stundas vēlāk no dzelzsbetona rūpnīcām uz Zaķusalu sāka plūst automašīnas ar blokiem. Ieradās arī autoceltņi, un nu jau īstas barikādes auga augumā.
Pa šo laiku gan omonieši, gan citas padomju armijas specvienības veica daudzus uzbrukumus dažādiem objektiem pilsētā, izprovocēja sadursmes, lai destabilizētu stāvokli valstī.
Katra automašīna, kura brauca lejā uz TV studiju vai TV torni, tika pārbaudīta — vai netiek ievesti ieroči, aizdomīgas personas, arī alkohols. Pārbaudīja arī braucēju dokumentus. Televīzijā strādājošajiem problēmu principā nebija, taču par citiem tika rūpīgi noskaidrots, pie kā viņš brauc, un tikai pēc saskaņošanas ar attiecīgo TV centra amatpersonu apmeklētājs tika ielaists TV centra teritorijā un tālāk — studijā vai tornī. Uz nakti Salu tilts tika pilnībā nobloķēts, un satiksme starp Pārdaugavu un Rīgas centru pa šo tiltu tika pārtraukta.
Atceros, ka vienā no instruktāžām par tilta slēgšanu kāds cilvēks garā, tumšā mētelī centās iejaukties un stāstīja par 2. autokombināta automašīnu pārkļūšanu tiltam agri no rīta nākamajā dienā. Cilvēks likās kaut kur redzēts, taču pēc pāris viņa mēģinājumiem kaut ko iebilst samērā nikni viņu aizraidīju, lai netraucē jaunās maiņas instruktāžu. Pēc instruktāžas atgriezos savā štābā Dzeltenajā mājā. Pēc brītiņa štābā ienāca toreizējais satiksmes ministrs Jānis Janovskis un atvainodamies stādījās priekšā. Tad arī viņu atpazinu un arī atvainojos par savu pirmītējo nekorekto attieksmi uz tilta. Savstarpēja atvainošanās tika abpusēji pieņemta un noskaidrojās, ka automašīnām agri no rīta jābrauc uz piena, gaļas kombinātiem un maizes ceptuvēm, lai pilsētas veikalus apgādātu ar pārtiku, taču arī šeit mana atbilde bija ļoti strikta — ja situācija pilsētā būs normāla, viena tilta josla tiks atvērta savlaicīgi, ja ne — jāizmanto citi tilti. Un ministrs to ļoti labi izprata. Viņš taču ar visu sirdi un dvēseli bija ar mums. Rīts pilsētā bija salīdzinoši mierīgs, un 2. autokombināta mašīnas brauca pa Salu tiltu.
Runājot par tilta bloķēšanu, jāteic, ka bija arī tāds moments: tika atvests uz Augstākās Padomes veidlapas rakstīts rīkojums par Salu tilta blokādes pārtraukšanu. Rīkojums bija ar Odiseja Kostandas parakstu. Tomēr tilta blokāde pārtraukta netika. Un mans lēmums bija pareizs, jo nākamajā dienā, skaidrodams šā rīkojuma identitāti, sazinājos gan ar O. Kostandu, gan I. Godmani. Abi man apgalvoja, ka viņi par šādu rīkojumu neko nezinot, taču tāds rīkojums tajā laikā bija. Un par tā izcelsmi vēl šodien neko nezinu. Droši vien par to šodien neviens neinteresējas, bet vai, kā vajadzētu. Varbūt vēl šodien šis vai šie cilvēki sēž atbildīgos amatos un kārto lietas Latvijai nelabvēlīgā virzienā.
Uz mūsu Dzelteno māju nepārtraukti tika vesti visādi pārtikas produkti. Kolhozi, dažādi pārtikas rūpniecības uzņēmumi, ēdnīcas, kafejnīcas, kā arī daudzas privātpersonas veda maizi, gaļu, desas, sviestu, sieru, sagatavotas sviestmaizes, cepumus un bulciņas. Ar nepārtrauktiem un apjomīgiem pārtikas pievedumiem arī radās problēmas. Dažbrīd mūsu štābs bija tā piekrāmēts ar produktiem, ka tajā gandrīz nebija vietas mums pašiem. Stacionāra barošanas vieta bija iekārtota trolejbusa vagonā, kas stāvēja Zaķusalas trolejbusu līnijas galapunktā. Izveidojām vēl divas pastāvīgas ēdināšanas vietas netālu no mūsu štāba — Dzeltenās mājas. Ļoti daudzās vietās uz Salu tilta spontāni izveidojās barikāžu dalībnieku ēdināšana — apstājas kāda automašīna, bagāžnieks vaļā, un apkārtesošie tiek aicināti nākt un paēst karstu zupu, otro ēdienu vai sviestmaizes, kā arī iedzert karstu tēju, kafiju, buljonu. Atceros, ka pats karstos dzērienus izmantoju samērā bieži, jo balss piesmaka aizvien vairāk — tas taču notika janvārī, laiks bija auksts, nepārtrauktās posteņu pārbaudes un instruktāžas lielajam ļaužu skaitam darīja savu. Barošana notika arī tai Zaķusalas pusē, kur atradās televīzijas tornis. Atceros, kāda ģimene, sacepusi vairāk nekā pusi cūkas, maize klāt, karsta tēja — un ļaudis paēduši un sasildījušies. Tagadējais vienības "Vanags" komandieris ar savu kundzi uzskatīja, ka viņi šādā veidā vislabāk var atbalstīt barikādes.
Reiz, ejot pa studijas plašo foajē, ievēroju, ka atkritumu urnās samestas sviestmaizes, no kurām noņemta desa, gaļa vai siers. Tas mani šokēja, un tūdaļ, piegājis pie mikrofona, teicu, ka tik daudzi cilvēki atnes varbūt pēdējo, ko var atraut ģimenei, bet šeit jau daži tā izlaidušies, ka pat sviestmaize jau kļuvusi par prastu, ka dažs labs jau aizmirsis, kamdēļ viņš šeit ieradies — tagad dzīvo siltumā, klausās mūziķu priekšnesumus, bet pats kļuvis par nekauņu un lopu. Vēl īsti nebiju savu sakāmo pabeidzis, kad atkritumu urnas jau bija pazudušas. Pēc tam gan neko tamlīdzīgu netiku ievērojis. Arī tādas atmiņas ir svarīgas.
Bija viens brīdis, kad ļoti nopietni sastrīdējāmies ar Aināru Bašķi. Mani ārkārtīgi satrauca situācija, ka plašā TV studijas halle bija pilna ar cilvēkiem. Doma jau it kā nebija slikta — šeit bija silts, skanēja mūzika, ja pareizi atceros, bija arī televizors, un ļaudis no ugunskuriem, tāpat pēc nomainīšanās no posteņiem varēja ienākt un apsildīties. Taču ievēroju, ka jau izveidojusies viena daļa "iedzimto", kas uz iekšējām kāpnēm bija iekārtojuši guļas vietas un jutās kā mājās pie pilnas pansijas, un katrs, kurš viņu patraucēja, lai tiktu garām, tika uzskatīts gandrīz vai par tautas ienaidnieku. Otrs aspekts bija nesalīdzināmi nopietnāks. Mēs jau gan īpaši neuzticējāmies apsardzes pulka miličiem, taču, ja tomēr omonieši tiktu līdz šejienei un kāds no šiem miličiem būtu mūsējais un gribētu pildīt savu pienākumu, tad šīs ļaužu masas kavētu to darīt. Būtu neiedomājams upuru skaits. Uzskatīju, ka studijas halle pilnībā jāatbrīvo no nepiederošajiem, atstājot tur tikai dažus vīrus, kuri neuzkrītoši novērotu apsardzes miliču darbību. Bija 17. janvāra rīts — strīdējāmies ar Aināru siltajā TV studijas dežuranta telpā. Atbildot uz maniem argumentiem, Ainārs sāka izteikt savējos, taču, nesagaidot atbildi, ieraudzīja mani cieši aizmigušu. No barikāžu sākuma bija pagājušas četras diennaktis — bez atelpas un atpūtas.
Mani argumenti tomēr bija spēcīgāki, un daudzie cilvēki pamazām no studijas halles tika izraidīti. Pēc tam, jau nopietni domājot par iespējamajiem upuriem un TV studijas aizsardzību, vērsos pie ļaudīm studijas priekšā. Teicu, ka tagad katram nopietni jāpārdomā sava attieksme par šo lietu, kas var beigties ļoti traģiski. Visi bērni un pusaudži jāsūta mājās, sievietes varētu rūpēties par ēdināšanu, par ugunskuriem, bet vīriem, kuri pilnībā izpratuši stāvokļa nopietnību un ir gatavi vajadzības gadījumā ziedot arī savu dzīvību, lūdzu nostāties televīzijas studijas priekšā vienā rindā — lai varētu redzēt, ar ko varam rēķināties nopietna uzbrukuma gadījumā. Atzīšos godīgi, ka, pārrunājot ar Gunāru Kurcenbaumu šo ļoti nopietno un atbildīgo momentu, nekādas īpašās cerības nelolojām. Taču rinda ļoti ātri stiepās garumā gar visu studijas ēkas priekšu, tad tā dubultojās, tad parādījās trešā rinda, tad ceturtā. Bijām vairāk nekā ļoti pārsteigti, un sirdī ielija lepnums par šiem vīriem, par savu tautu. Ar plikām rokām pret apbruņotiem, labi apmācītiem omoniešiem un "specnaziem", pret dižo padomiju par savu zemi, par savu Latviju! Jāatzīmē, ka šai ierindā bija arī sievietes, un viņas neparko nebija pierunājamas atstāt šo ierindu. Lai piedod man tie vīri un sievas, ka sākumā šaubījos.
Šai laikā bija arī vairākas sanāksmes pie Ministru Padomes priekšsēdētāja I. Godmaņa, un jāteic, ka valdības vadītājs pilnībā atbalstīja barikādes. I. Godmanis arī pats bija ieradies Zaķusalā, lai savām acīm redzētu situāciju uz vietas.
Aizsardzības štābā pie rācijām nepārtraukti dežurēja sakarnieki, kuri atzīmēja visas ziņas, kas pienāca pa radio sakariem. Visu informāciju centāmies pārbaudīt, sazinoties gan ar Tautas pretestības štābu, gan valdības štābu, ĪV štābu, gan ar citām barikāžu vietām. Mūsu štābā bija gan parastais telefons, gan valdības telefona līnija. Par nopietnākiem paziņojumiem rūpējās TV — vajadzīgākās ziņas uzreiz tika laistas ēterā.
Pienāca 20. janvāris. Omonieši kopā ar "specnazu" iebruka Iekšlietu ministrijā. Ēka tika ieņemta. Apšaude Bastejkalnā, bija kritušie. Un Zaķusalā pirmie ieradās japāņu žurnālisti ar videomateriālu, kurš tūlīt gāja "gaisā", un pasaule uzzināja par kārtējo padomju noziegumu. Liekas, ka vēl tai pašā vai nākošajā vakarā ieradās milicijas darbinieki no Kurzemes, un pirmo reizi redzēju, ka milicijas darbinieki ir simtprocentīgi mūsējie. Kopā ar viņiem izstaigājām visu studijas ēku un izpētījām reālas vietas, no kurienes jau ar ieročiem varētu aizstāvēt TV studijas ēku. Šai naktī varējām justies drošāk. Vēlāk noskaidrojās, ka kāds no oficiālajiem sardzes miličiem — jauns puisis, trīcēdams kā apšu lapa, atdevis automātu mūsu vīram, kurš karojis Afganistānā, un lūdzis, lai šis stājoties viņa vietā. Kopā ar Kurzemes miliču vecāko, pārbaudot posteņus, to arī konstatējām.
Brauca pie mums arī daudzi žurnālisti — gan no mūsu avīzēm, gan arī no Krievijas, pat no tālās Sibīrijas. Pat atsūtīja avīzi ar fotogrāfiju, kur biju nosaukts par "baķku Mahno". Bija pie mums arī kāds latviešu puisis no tālās Jakutijas, kas gan runāja tikai krieviski, taču par katru cenu vēlējās būt barikāžu dalībnieks un nekādā gadījumā negribēja palikt viesa vai novērotāja statusā, un regulāri gāja uz posteni "Elle".
Vēl kāds gadījums. Kopā ar G. Kurcenbaumu devāmies uz TV torni, kad ieraudzījām vienreizēju skatu. Vīrs, vēl raženāks augumā nekā Juris Vectirāns, nāca mums pretim, kaklā pakārti divi Kalašņikova automāti un katrā padusē — pa apsardzes milicim. Tiem kājas kā sapītas pinas, reizēm skar zemi, reizēm arī ne. Uz jautājumiem, kas par lietu, kas viņam padusēs un kurp dodas, vīrs lēnprātīgi, smaidīdams stāsta: esot nedaudz iedzēruši, un nevarot taču miličus ar automātiem pamest nelaimē, stiepšot uz viņu sardzes telpām. Arī tā bija.
Kādā dienā bija ieradies arī okupācijas armijas laikraksta "Za roģinu" korespondents. Vairāk vai mazāk iepazinies ar barikādēm un noklausījies atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, viņš izteica savus secinājumus: ko nu jūs kā tādi puišeļi te kariņu spēlējat. Jebkura padomju armijas vienība jūs te viens un divi sasitīs lupatās! Neatceros viņa dienesta pakāpi — vai padomju apakšpulkvedis vai pulkvedis, bet latvietis gan... Sapratu, ka mēs tiekam uzskatīti par galīgiem nejēgām un diletantiem, neskatoties uz to, ka starp mums bija arī virsnieki, kas karojuši gan Afganistānā, gan citur, kur padomju armija sniedza savu "palīdzīgo roku". Iespējams, ka viņš bija augstas klases inženiertehniskais speciālists, bet varbūt līdz augstajai dienesta pakāpei uzkalpojies kā politdarbinieks, sludinādams komunisma idejas un ideālus padomju karavīriem, un beidzot kļuvis par "Za roģinu" korespondentu. Taču kāda gan nozīme tam, kāds speciālists viņš bija, jo nekādus padomus aizsardzības uzlabošanai viņš nedeva. Barikādes taču galu galā bija pret viņa maizes tēviem un varbūt arī pret viņa paša pārliecību, ļ Pārskatot tagad tā laika saņemto ziņojumu žurnālus, konstatēju, ka 19. janvārī plkst. 19.45 saņemts ziņojums par to, ka astoņi valsts autoinspekcijas darbinieki, paņemot līdzi arī autoinspekcijas "žiguli", pārgājuši omoniešu pusē. Starp citu, šie "varonīgie" autoinspektori kunga prātā arī bija piebraukuši pie Salu tilta barikādēm. Ne vienu reizi vien uz Salu tilta pie posteņiem piebrauca omonieši — šad un tad sadzērušies, kādreiz arī skaidrā. Vienmēr viņi pieprasīja, lai viņus laiž tālāk, lai mēs aizvācoties, un draudēja, ka tā neesot problēma — ieņemt televīzijas studiju. Visi šie aicinājumi un draudi parasti tika izteikti kopā ar sulīgiem krievu lamuvārdiem. Protams, viņi netika ielaisti, taču, lai izvairītos no iespējamās ieroču lietošanas, aicinājām uz pārrunām ar atbraukušajiem "kolēģiem" TV apsardzes miličus. Svarīgi atcerēties, ka sākotnēji OMON tika dibināts cīņai ar noziedzību, taču tad, kad Latvijas PSR komunistu vadonis A. Rubiks omoniešus iesaistīja politiskajā cīņā, tad itin bieži bijušie kolēģi nostājās dažādās barikāžu pusēs. Šādi notikumi atkārtojās ik pa laikam un palielināja jau tā lielo spriedzi. Situācija dažbrīd bija ļoti tuva eksplozijai, taču vienmēr izdevās to novērst. Neesmu ticīgais, bet, paldies Dievam, Zaķusalā līdz tam nenonāca, taču Lietuvā šāda slepkavošana notika.
Kā jau minēju, posteņos stingri pārbaudīja, vai salā netiek ievesti alkoholiskie dzērieni, taču skaidrs, ka kabatas jau nevienam nepārbaudīja. Tomēr vairākas reizes naktī pieķērām alkohola tirgoņus, un tie ar kaunu un negodu tika izvadīti no Zaķusalas. Netaisos apgalvot, ka šai laikā nekas un nemaz netika lietots, taču piedzērušo nebija. Ja arī pie ugunskuriem šur tur kāds ieņēma pa "kamparam" siltumam, tad tas nenozīmēja, ka tur notika dzeršana, bet bija jau arī kādi izņēmumi. Vairs neatceros, no kura Latgales kolhoza bija ieradies pilns autobuss ar cilvēkiem, un autobusā līdzi vesels balons ar vietējām "krūmu šalkām". Ar šā autobusa pasažieriem gan nācās ļoti daudz un nopietni noņemties.
Štāba rīcībā no Rīgas taksometru parka bija atsūtītas divas "Latvijas" un divas "Volgas". Sākumā domāju, ka taksometru parka vadība arī atsaukusies aicinājumam — visi uz barikādēm. Bet nē, biju alojies, jo, kā vēlāk noskaidrojās, Ministru Padomes Lietu pārvalde tekoši norēķinājās ar Rīgas taksometru parku par automašīnu izmantošanu. Mašīnas ļoti bieži tika izmantotas daudzos novērošanas braucienos, lai pārbaudītu saņemtās informācijas patiesīgumu. Tika vesti cilvēki uz tālākiem posteņiem — uz torni un salas dienvidu galu, kādreiz kāds aizgādāts uz mājām vai uz kādu ārstniecības iestādi, braucieniem uz Ministru Padomi, Rīgas rajona padomi vai kādu citu iestādi. Tomēr pats galvenais bija informācijas pārbaude. Viena automašīna regulāri atradās rezervē. Situācijai stabilizējoties, automašīnu skaits tika samazināts.
Līdz šim savās atmiņās esmu pievērsies tikai televīzijas studijas un Salu tilta aizsardzības jautājumiem, tādēļ varētu likties, ka par televīzijas torņa aizsardzību nemaz nebija domāts un tas uz mani neattiecās. Tomēr tā tas nebija. Satiekot Zaķusalā tautfrontiešus Aivaru Ērgli un Pēteri Zviedri, vienojos, ka, mainoties ik pēc diennakts, viņi atbildēs par torņa aizsardzību. Lielākā daļa brīvprātīgo Zaķusalas aizstāvju pieteicās Dzeltenajā mājā, taču bija arī tādi, kas pa taisno devās tieši uz torni. Tādēļ arī katru rītu un katru vakaru saskaņojām nepieciešamo cilvēku skaitu. Viena no taksometru parka automašīnām pastāvīgi dežurēja pie televīzijas torņa.
Traģiskie notikumi Bastejkalnā un Iekšlietu ministrijā šokēja cilvēkus, taču nesalauza viņu apņēmību un ticību Latvijas neatkarībai, tie savā ziņā kļuva par cilvēku vienotāju. Un trauksmainās barikāžu dienas turpinājās — mainījās ļaudis posteņos, mainījās ļaudis pie ugunskuriem, bet apņēmība aizsargāt Latvijas televīzijas centru palika nemainīga.
Turpmākajās dienās stāvoklis valstī vairāk vai mazāk nostabilizējās. Barikādes Rīgā bija pasaules masu mediju uzmanības centrā un tās īpaši nespēja aizēnot pat kara, kurš pazīstams kā "Tuksneša vētra", sākums un norise. Šeit milzīgu ieguldījumu deva lielais ārzemju žurnālistu skaits, kas tobrīd atradās Latvijā. Un tā Ivars Godmanis 25. janvārī sasauca kārtējo barikādēm veltīto apspriedi. Noklausījies ziņojumus par stāvokli barikāžu vietās, kā arī īsi raksturojis stāvokli valstī, Ministru Padomes priekšsēdētājs paziņoja: "Tautai no barikādēm jāatgriežas mājās, arī smagajai tehnikai jābrauc projām." Barikāžu vietās jāpaliek īpašo vienību dalībniekiem, kuriem nu būs iespēja parādīt savas spējas un lietderību. Bet kas tad bija šīs īpašās brīvprātīgās vienības? Tā bija neliela daļa no šīs pašas tautas, varbūt patriotiskāk noskaņota, kas līdz šim savu brīvo laiku bija veltījusi treniņiem ar domu, ka varbūt nāksies ziedot savu dzīvi mūsu mazās, mīļās Latvijas neatkarības atgūšanai un aizstāvēšanai. Nu it kā šis laiks būtu klāt, kad sava apņēmība jāpierāda darbos. Bet šeit radās milzīga problēma. Ja līdz šim uzņēmumu, iestāžu, kolhozu vadītāji vai nu pacieta, vai aktīvi atbalstīja savu darbinieku piedalīšanos barikādēs, tad tagad barikāžu laiki bija beigušies un visiem, tai skaitā arī ĪV dalībniekiem, bija jāatgriežas savās darba vietās.
Smagā tehnika atstāja Zaķusalu, arī lielās ļaužu masas saplaka kā pavasara palu ūdeņi. 25. vai 26. janvārī savu darbību izbeidza arī Tautas frontes Koordinācijas štābs, un Aivars Bašķis man darīja zināmu, ka tagad varam savu aizsardzības štābu pārcelt uz līdz šim viņu aizņemto ēku, tā saukto Sarkano māju. Novēlējis mums veiksmīgi turpināt iesākto, aizbrauca. Jā, nu vairs nebijām caurstaigājamā istabā, bet veselā mājā, piedevām vēl ar somu pirti un dušām. Telpas gan bija atstātas lielā nekārtībā, īpaši dušas, taču tas bija dzīves sīkums, ar kuru ātri tikām galā. Varis Krūmiņš un Aivars Stārasts palika pie mums. Nācās nopietni pārorganizēt aizsardzības štāba darbu. Tika dibināts jauns amats — maiņas vecākais. Par maiņu vecākajiem kļuva Gunārs Kurcenbaums, Aivars Stārasts, Modris Kalliss, Andris Smirnovs, Aigars Irbe, Andris Kalliss, Kārlis Bērziņš. Maiņas vecākā uzdevums bija regulāri un savlaicīgi veikt nomaiņas posteņos, regulāri pārbaudīt posteņu darbību, izsūtīt patruļas. Maiņu vecākie dežurēja katru ceturto diennakti, taču G. Kurcenbaums, tāpat kā es, uz mājām nebrauca.
Sākumā vēl stāvoklis bija normāls, bet ar laiku sāka trūkt cilvēku, lai nosegtu visus posteņus. Lai gan posteņu skaits bija samazinājies, tomēr astoņi posteņi vēl bija palikuši. Tikai divos no tiem varēja iztikt pa vienam cilvēkam — tie bija novērotāji televīzijas tornī un studijas 20. stāvā, bet pārējos vajadzēja pa 2–3 cilvēkiem. Un viņi taču nevarēja stāvēt visu diennakti. Bija nepieciešams ik pa divām trim stundām sardzi nomainīt, lai dotu iespēju cilvēkiem kaut nedaudz atpūsties. Joprojām netika atcelta arī patrulēšana. Uz savām darba vietām aizbrauca arī Aivars Ērglis un Pēteris Zviedris, tā kā arī torņa apsardze pilnībā nonāca maiņas vecākā atbildībā. Informācijas saņemšanu, tāpat kā agrāk, nodrošināja dežurants, kurš visu laiku sēdēja pie rācijām.
Mans galvenais pienākums bija gādāt, lai Zaķusalā posteņi joprojām darbotos, tātad būtu cilvēki, kuri šos posteņus aizpildītu. Vēl bija jādomā, kā uzlabot situāciju posteņos uz abām nobrauktuvēm no tilta. Bija taču ziema, un stāvēt 2–3 stundas vējā un salā bez kārtīga kažoka bija stingri problemātiski. Lai Sarkanajā mājā brīvajām maiņām nebūtu jāguļ uz grīdas, vajadzēja kušetes. Un bija jau vēl vajadzības — binokļi, degviela. Griezos pie valdības padomnieces S. Simonjanas kundzes. Puskažokus solīja otrajā pusgadā, taču ziema bija patlaban, un izeja bija jāatrod. Vairs neatceros, no kurienes, bet dabūjām divus celtnieku vagoniņus, kuri arī tika novietoti pie nobrauktuvēm no tilta, un situācija uzlabojās.
Ministru Padomes Lietu pārvaldes priekšnieks Kārlis Līcis teica, ka par taksometru parka pakalpojumiem vairs maksāt nevarēšot. Talkā nāca Rīgas rajona padome — tās priekšsēdētājs Jānis Ruško piekrita mūsu rīcībā nodot mikroautobusu "Latvija". Tautai aizejot no barikādēm mājās, pārtikas pievedumi arī izbeidzās, taču šis jautājums atrisinājās. Pie televīzijas saimniecības pārvaldes priekšnieka Sigurda Baltā katru dienu saņēmu nepieciešamā skaitā ēdināšanas talonus, un turpmāk paēst varējām televīzijas studijas ēdnīcā. Daudz dažādus jautājumus palīdzēja risināt Ministru Padomes Sabiedrības drošības departamenta direktors Jānis Baškers.
Vēl atceros kādu nopietnu gadījumu, kurš notika, šķiet, 19. februārī. Tas vēl lieku reizi apstiprina, ka posteņi darbojas un savus uzdevumus izpilda. Pulksten 19.25 saņemam ziņojumu, ka postenī "Jūra", kurš atradās pie nobrauktuves uz televīzijas studiju, apturēta automašīna "Volga" ar okupācijas armijas virsniekiem, kuri, neuzrādot nekādus dokumentus, par katru cenu pieprasa laist viņus braukt uz televīzijas studiju. Caur atvērto logu viens no virsniekiem paziņoja, ka automašīnā atrodas Baltijas Kara apgabala pavēlnieks deputāts F. Kuzmins. Tobrīd postenī atradās arī maiņas vecākais G. Kurcenbaums, kurš pilnīgi pamatoti pieprasīja uzrādīt dokumentus. Lieta tāda, ka PSRS deputāti un LPSR Augstāko Padomju deputāti uz televīziju bija jālaiž bez jebkādiem ierobežojumiem, taču tāds neliels "sīkumiņš" — jāuzrāda deputāta apliecība, un tad nekādu problēmu ar iebraukšanu. Iepriekšējais padomju runasvīrs vēlreiz paziņoja, ka deputāts F. Kuzmins nevienam nekādus dokumentus nerādīs un tas viņam nemaz arī nav jādara. Tad arī pats F. Kuzmins pagodināja apsardzi ar savu izkāpšanu no automašīnas, un tūdaļ augstprātīgi deklarēja, ka viņš galu galā ir Baltijas Kara apgabala pavēlnieks, arī deputāts, un viena viņa pavēle — un no zemes virsas tiks noslaucīta ne tikai televīzijas studija un tornis, bet visa Zaķusalā ar visām "parpalām". Noklausījies G. Kurcenbauma noraidošo atbildi, F. Kuzmins teica, ka tieši šādi izpildīgi karavīri viņam esot vajadzīgi, un viņš labprāt ņemtu Gunāru pie sevis. Lai gan konflikts tika atrisināts un F. Kuzmina mašīna aizbrauca uz TV studiju, nākamās dienas rītā sākās milzīga ažiotāža. No Ministru Padomes tika pieprasīti paskaidrojumi — kas, kā, kāpēc, kurš, ko utt. Paskaidrojumi bija par īsiem, tad nepilnīgi, tad vēl kaut kas. Bet pret vakaru ar to visu tikām galā.
Šai sakarībā nāca prātā pārpratumi ar satiksmes ministru Jāni Janovski. Cik vienkārši viss atrisinājās! Šī latviešu mentalitāte — un augsta krievu virsnieka mentalitāte. Kuzmins uzskatīja, ka VIŅU ir jāpazīst visiem un ka mēs esam nesalīdzināmi zemākas kategorijas būtnes, kas tikai tamdēļ pasaulē radītas, lai pakļautos viņa pavēlēm. Viņa izturēšanās, viņa tonis liecināja, ka viņam nospļauties par tādu Latviju un tādiem latviešiem. Šeit lieku reizi izpaudās mūsu "atbrīvotāju un kultūras nesēju" morāle.
Bet problēmas ar cilvēkiem pamazām kļuva aizvien asākas. Pēc palīdzības griezos pie ĪV vadītājiem visā republikā, un viņi palīdzēja, kā varēja. Cilvēki brauca gan no Liepājas, Gulbenes, Balviem, Madonas, Valkas, Ogres, Rēzeknes, Bauskas, Preiļiem, Talsiem, Jēkabpils, Kuldīgas, Līvāniem, Jelgavas, Dobeles pilsētām un rajoniem, gan no Rīgas rajona, gan no Rīgas pilsētas atsevišķiem uzņēmumiem. Kopumā rēķinu, ka vispār Zaķusalā barikādēs piedalījās līdz 20 tūkstošiem cilvēku. Visu viņu uzvārdi nekur un nekad nav piefiksēti, bet aktīvāko, grupu vadītāju jeb vecāko uzvārdi ir zināmi.
Stāvoklis ar cilvēkiem palaikam kļuva katastrofāls. Likvidējām posteni "Plaušas", arī patrulēšana kļuva pavisam šķidra. Ļoti daudz šai laikā palīdzēja plašā personīgā pazīšanās Tautas frontē, tās Domē un īpašajās vienībās. Lielākā dienas daļa pagāja, zvanot pa telefonu, meklējot cilvēkus, bet reizēm nelīdzēja nekas. Un tā 13. martā uzrakstīju BV štāba priekšniekam ziņojumu, kurš vēlāk tika nodots arī MP Sabiedrības drošības departamenta direktoram Jānim Baškeram.
Vēl februārī mākslinieks Igors Dobičins, kas pats arī piedalījās Zaķusalas aizsardzībā, izteica ideju par Zaķusalas barikāžu piemiņas iemūžināšanu. Drīz tika sākti sagatavošanas darbi idejas realizācijai. Pieminekļa izbūve turpinājās visu vasaru, un vēlā rudenī piemineklis "Acis" tika atklāts. Tas simbolizēja TV kompleksa aizsardzības laiku un nākotnes vīziju — "Acis" turpina vērīgi raudzīties uz tiltu un sargāt mūsu brīvību un neatkarību.
Mana pēdējā Zaķusalas barikāžu diena bija 1991. gada 20. aprīlis, taču G. Kurcenbaums tur palika daudz ilgāk. Turpinājās problēmas ar cilvēku nodrošinājumu un droši vien arī citas. Bet ļoti zīmīgi, ka viss tika pārtraukts ar Ministru Padomes Sabiedrības drošības departamenta rīkojumu 1991. gada 18. augustā astoņos vakarā. Šo momentu ļoti labi atcerējās G. Kurcenbaums. Vai tā bija sagadīšanās? Vai Maskavas ieceres bija zināmas iepriekš? Atbilžu uz šiem jautājumiem nav, bet šādi jautājumi jau laikam nemaz nav uzdoti. Jo, kā zināms, 19. augustā četros no rīta Maskavā sākās valsts apvērsums — pučs, un varu pārņēma Valsts ārkārtēja stāvokļa komiteja, kas izsludināja ārkārtas stāvokli. Preses konferencē A. Rubiks paziņoja, ka atbalsta apvērsumu. Domāju, ka lielākā daļa latviešu tautas atceras A. Rubika augstprātīgi smīnošo ģīmi televīzijas ekrānos. Savukārt F. Kuzmins informēja, ka viņš ir nozīmēts par ārkārtējā stāvokļa galveno realizētāju Baltijā.
Tās pašas dienas vakarā ārkārtējā stāvokļa realizācija arī sākās. Latvijas TV pārraida, ka studijas ēkā iebrūk omonieši un desantnieki, un 19.30 Latvijas Televīzija pārtrauc raidīt. Domāju, ka šos skatus atceras visa Latvija. Specvienības trako — ieņem Rīgas pilsētas milicijas pārvaldi, Iekšlietu ministriju, ieņem un izdemolē LTF mītni, ieņem starptautisko telefonu centrāli, Latvijas Radio. Darbojas Latvijas Radio nelegālais raidītājs. Lai gan dzirdamība vāja, tomēr tas bija kļuvis par vienīgo informācijas avotu. Taču diemžēl puča liktenis ļoti ātri bija izlemts — tas bija izgāzies. Žēl, tas varēja turpināties kādas pāris nedēļas, lai visi īleni no maisa izlīstu laukā, taču daudzi mūsu valsts neatkarības pretinieki tā arī neizlīda no savām alām.
1991. gada 21. augusts. Latvijas Augstākā Padome pieņēma Konstitucionālo likumu par Latvijas valsts neatkarību. Šo Augstākās Padomes deputātu lēmumu gaidīja visa latviešu tauta. Atbalstot šo lēmumu, pie Arsenāla, netālu no Augstākās Padomes ēkas notika mītiņš. Visapkārt satrauktas, priecīgas sejas, visi smaida, priecājas, cits citu apsveic. Uz mītiņa beigām pie manis un G. Kurcenbauma pienāca tā laika Latvijas Televīzijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Imants Rākins un ļoti norūpējies teica, ka esot priecīgs mani šeit satikt. Lieta esot šāda — apmēram pēc stundas desantnieki atstāšot TV studijas ēku, tur esot izlauztas durvis, izsisti logi, un viņš baidoties, ka pa nakti ēka var tikt izlaupīta. Vai es varot palīdzēt šo nakti TV kompleksu apsargāt? Un tā atkal uz Zaķusalu...
Braucot pa Salu tiltu, redzējām, ka padomju specvienība bruņutransportieros atstāj Zaķusalas teritoriju. Viņi prom, mēs atpakaļ. Šoreiz bijām trīs — es, Gunārs Kurcenbaums un Valters Gobiņš. Jau pa ceļam bijām sazinājušies ar vairākiem Rīgas rajona pagastiem un lūguši palīdzību. Gaidot papildspēku ierašanos, pienākumus sadalīju ātri — pats paliku pie ieejas studijā, G. Kurcenbaums — uz tilta, bet V. Gobiņš — ziņnesis starp mums. Pagāja vēl stunda, pusotras, un sāka ierasties vīri. Vieni no pirmajiem ieradās ĪV vīri no Salas pagasta ar Juri Lambertu priekšgalā. Lielākoties viņi visi bija mednieki un bija ar visiem medību ieročiem. Savās darba vietās atgriezās studijas darbinieki. Atbrauca vēl vīri no tuvākajiem pagastiem. Parādījās arī viens no mums pazīstamajiem studijas apsardzes miličiem. Ieraudzījis ieročus manu vīru rokās, viņš iesaucās: "Tikai bez ieročiem, tikai bez šaušanas!" Es viņam pajautāju, vai tad viņam nav ieroču. Izrādījās, ka visai oficiālajai milicijas apsardzes maiņai ir viena PM pistole. Atkal tika izvietoti posteņi pie nobrauktuvēm no tilta, pie studijas ēkas un patruļas ap visu studiju. Pat tika notverts kāds omonietis, kas guļus smagās automašīnas kravas kastē gribēja aizbraukt līdz TV tornim.
Ieejot televīzijas studijas ēkā, atklājās tiešām šausmīgs skats. Visas durvis vaļā atspertas ar kāju, tātad salauztas atslēgas, sadauzīti stikli, telpas piemēslotas; ieejot tualetes telpās, šķita, ka tajās mitinājies lopu bars. Un ne jau tikai tualetes telpās... Un tā visos stāvos, visās telpās — kājām izlauztas durvis, stikli, draza. Redzot šos skatus, lieku reizi nāca atmiņā savulaik padomju skolā vēsturē mācītais par "kultūras atnešanu" 1940. gadā... Šeit šī "kultūra" bija redzama visā pilnībā. Tā viņi atnāca 1940. gadā, un tā sākās viņu aiziešanas process 1991. gada augustā.
No barikāžu toreizējiem dalībniekiem daudzi kļuva par zemessargiem, robežsargiem, karavīriem, policistiem, muitniekiem. Arī tagadējais Nacionālo Bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube nopietnu rūdījumu guva barikāžu laikā Zaķusalā. Gan īpašās brīvprātīgo vienības, gan barikādes bija nopietna kalve Latvijas Republikas Zemessardzei, kas tika dibināta 1991. gada 23. augustā, kad Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas Zemessardzi".
Atceroties gandrīz pirms desmit gadiem pieredzēto tautas vienotību, skumji, ka šobrīd daļa tā laika ideālu šķiet zuduši, tomēr Latvijas vēsture un arī barikādes rāda, ka īpaši grūtos un atbildīgos brīžos latviešu tauta spēj vienoties un mobilizēties nopietnu mērķu sasniegšanai. Taču vai jāgaida šādi izšķiroši brīži?
Domāju, ka Barikādes bija viens no pirmajiem un visnopietnākajiem soļiem ceļā uz Latvijas valsts neatkarību.
