Tikai patiesību
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pēc ilgāka laika sakārojās notēlot vienkāršu grāmatvedi — vispirms skaitīt. (Paturot prātā paziņas draudzīgi kritisko brīnīšanos: kā jums pašām tas vēl nav apnicis — salasīt daudzos mazos «dvēseles kliedzienus», lai otrdienās izpaustu savu lielo? Un patiesības aina arī tāda mazticama, jo kāds nu kuru reizi rakstītājai noskaņojums...)
Īsā pēcsvētku nedēļa redakcijas pastkastīti Nr. 4 kā bāztin piebāza ar gandrīz tūkstoš sūtījumiem. Precizitātes labad: 501 aploksni saņēmām pirmajā darbadienā — 9. martā.
Lai cik ļoti dažiem runas vīriem nepatīk vēstules, jo tajās esot tikai emocijas un tās nepaužot sabiedrisko domu, krietni vairāk nekā deviņi simti aplokšņu ar «PJ» adresi ir fakts. Protams, ne visās tajās bija vēstules. Taču arī aizpildītas aptaujas anketas liecina par attieksmi, par ieinteresētību. Un vēl viens gaišs mirklis: līdzdalības apliecinājums kļūst par sociālās vienaldzības noliegumu.
Pie skaitļu patiesības atgriežoties — kvantitatīvi vislielāko atbalsi ir radusi aptauja «Jaunatnes mode». Līdz šim saņemtas 482 anketas, tas ir, mazliet vairāk nekā puse no visa pasta. Manuprāt, ļoti loģisks apstiprinājums atziņai, ka krietnu daļu jauno cilvēku ārējais izskats šobrīd interesē vairāk par visu. Vēl to varētu izskaidrot kā zināmu protesta veidu pret «pēkšņo» garīgo vērtību pārvērtēšanas bumu un ieilgušo neskaidrību jaunatnes vidū, sev uzticības cilvēkus izraugoties.
Savu tiesu balsu kopīgajam vēstuļu skaitam ir devis «Ekonomikas erudītu konkurss» (36 anketas), aptauja par populārāko žurnālistu (35 anketas), 14 iemaksas ideju bankā un 6 reklāmvēstules par «Manu sapņu tērpu».
Kvalitatīvi nozīmīgākās un rakstītāju pilsonisko apziņu vispārliecinošāk raksturojošās joprojām ir vēstules ar atzīmi «Metro». Aizvadītajā nedēļā tāda bija 61 vēstule, deviņas no tām — kolektīvas, ar parakstiem latviešu un arī krievu valodā. Kopīgā noskaņa? Šķiet, viss labākais, kas cilvēkos ir, patlaban tiek ierakstīts vēstulēs «pret» metro būvi Rīgā. Daudz neviltota patriotisma, stāvokļa izpratnes, prasmes rēķināt un salīdzināt. Vienu otru sacerējumu lasot, kļūst pat fiziski sāpīgi. Cauri rindām spiežas autora izmisīga vēlēšanās noticēt. Vēl reizi noticēt, ka demokratizācijas apstākļos padomju vara patiesi ir tautas vara, tautas balss un tautas sirdsapziņas vara, ka atklātums nav īslaicīga sensācija. Tam noticēt un nevilties.
Ja nebūtu izvērsusies šī diskusija, iespējams, daudzi rīdzinieki un pārējie republikas iedzīvotāji nemaz neuzzinātu, ka ir tādi Rīgas patrioti, kuriem Rīga nozīmē krietni vairāk par «lielu pilsētu ar daudziem veikaliem un vecām smukām mājām».
Skaitliski ne tik daudzas, taču negaidīti iespaidīgas ir atsauksmes neklātienes atturības klubam. Atšķirībā no metro pretiniekiem, kuri ilggadējus sarežģījumus un nekārtības tikai paredz, par alkohola iznīcinātājdabu raksta jauni cilvēki, kas jau paguvuši to iepazīt savās vai citu ģimenēs.
Daiga: «Man ir 20 gadu. Nedzeru jau gadu. Esmu viena.»
Aija P., 18 gadi: «Smēķējusi neesmu nekad, dzērusi — trīs reizes. Par sevi esmu droša, ka noturēšos. Bet man riebj, ka cilvēki dzer un smēķē. Un man būtu liels gandarījums kaut ko šajā ziņā darīt sabiedrības labā.»
Pieci rakstītāji iesaistās domu apmaiņā par iecerēto likumu par jaunatni.
Interesanta, taču loģiska likumsakarība: krasi pieaudzis vēstuļu daudzums, un tikpat manāmi samazinājies klasisko «tīro» sūdzību skaits. Viņnedēļ — trīs.
Savukārt uz agrāk izvirzītajiem lasītāju jautājumiem un lūgumiem noskaidrot ir pienākušas piecas atbildes no vairākām ministrijām un pilsētu izpildkomitejām.
«Paldies par patiesību!» Šādas atzīmes pasta sadalē gan vēl nav, taču vairākās atsauksmēs par «PJ» izlasīto ir tieši tādi vārdi.
Divas reizes tie izteikti, atsaucoties uz M. Medņa fotoaprakstu «24 kap. par tetrapakā iesaiņotu dzīvi» («PJ», 08.03.88.).
Rūgts ir paldies, kas skan bijušās slaucējas I. V. (no Dobeles rajona) vārdos:
«Man, izbaudījušai visus lauku dzīves «labumus» un brišanu pa sūdiem kopš pēckara gadiem..»
Bet L. S., rakstot par savu māti, kura savulaik strādājusi tāpat kā M. Medņa aprakstītā Vineta, līdz kļuvusi par invalīdi, aicina: «Cienīsim tos, kas vēl dzīvo laukos un ražo pārtikas produktus, un pienācīgi maksāsim tiem par darbu!»
Un, kā sabalsojot ar šā apskata sākumvārdiem un it kā pavisam «no citas operas» rādot, ka viss mūsu dzīvē ir saistīts, viņa pabeidz: «Mums pat metro nebūs vajadzīgs, ja nebūs piena un dienišķās maizes.»
Vispēdīgi — pirmais rakstveida paldies S. Amatai par viņas «Cerību pūķiem magoņzemes debesīs». To atsūtījis karavīrs L. Butlers.
Apskatu sagatavojusi
B. Brila
