Apsardzē vai goda sardzē?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Ar lielu sašutumu šā gada 28. janvāra «Literatūrā un Mākslā» lasījām rakstu par Brīvības piemineklim izdarītajiem postījumiem un tā apgānīšanu. Mēs šo faktu uzskatām par latviešu nacionālo jūtu aizskaršanu un izvirzām prasību, lai Brīvības piemineklis tiktu aizsargāts pret neapzinīgu pilsoņu uzbrukumiem,»
tā LTF Dobeles rajona Auces nodaļas vārdā mums raksta L. Starikova un H. Cābelis.
Lasot šo un citas jūsu vēstules, bija jādomā par sargāšanu vispār. Kādreiz pie Brīvības pieminekļa taču stāvēja goda sardze. Svinīgi un lepni tika atdota cieņa dārgākajam, kas tautai pieder. Tagad šaubāmies, vai svinīgums un lepnums spētu disciplinēt nekauņas! Taustāmas un netaustāmas tautas kultūras vērtības joprojām jāaizstāv modri un «pilnā bruņojumā». Tāpēc top un redakcijā krājas jūsu protesti, viedokļi, aicinājumi, rūgtums un neizpratne. Šonedēļ visvairāk tās ir bijis pēc Latvijas PSR Valodu likuma projekta parādīšanās presē.
LKP CK izdevniecības TF grupa vēršas gan pie redakcijas, gan republikas vadītājiem:
«Cienījamie A. Gorbunov un J. Vagri! Jūs esat mūsu republikas galva un mugurkauls. Turiet galvu skaidru un mugurkaulu stingru! Pašlaik latviešu tauta tiek morāli spīdzināta, mēs jūtamies novesti stresa stāvoklī, pazemoti. Cik reizes vēl jāapspriež pieņemtais lēmums par latviešu valodu? Cik reizes būs jāapspriež joslu laika atjaunošana Latvijā? Kad tiks pielikts punkts migrācijai? Cik ilgi varēs nesodīti ar necieņu izturēties pret latviešu nacionālo karogu un kultūras vērtībām? Vai mums jāgaida, kad šos jautājumus atrisinās kāds cits, varbūt, ierīkojot radioaktīvo vielu izgāztuves Latvijas teritorijā? Tad, protams, visi jautājumi atmirs kopā ar to uzdevējiem.
Mūsuprāt, nevar taču bezgalīgi atlikt kāda jautājuma izlemšanu, nav vērts arī pieņemt nekonkrētus kompromislēmumus. Prasām stingru administratīvu rīcību migrācijas pārtraukšanai. Kāpēc netiek saukti pie atbildības tie, kas pārkāpj dažādos lēmumus kopmītņu celtniecībā?
Mūsu tautas liktenis uzticēts jums. Neļaujiet mūsu nākotni iemīdīt bezcerības dubļos! Esiet kopā ar tautu! Mēs šos jautājumus septiņreiz nomērījām, bet grieziens ir jāizdara jums.»
Andra Līgotņa (jurists no Balviem) viedoklis:
«Iepazinies ar lēmuma projektu par Valodu likuma stāšanos spēkā, uzskatu, ka tā 3. punkts ir nepieņemams — tas ir apkaunojošs Latgalē dzīvojošai krievu tautai. Mēs visi zinām, ka afrikāņiem, arābiem un citiem cittautiešiem — Rīgas Civilās aviācijas institūta studentiem pilnīgi pietiek ar gadu, lai līdz šim sev svešo — krievu — valodu iemācītos tādā līmenī, kāds nepieciešams lidmašīnas uzbūves detalizētai studēšanai. Vai tad Daugavpilī, Ludzā un Rēzeknē dzīvojošie krievi ir mazāk attīstīti, ja viņiem elementāras latviešu valodas apguvei vajag 6 gadus — t. i., sešas reizes ilgāku posmu?
Ierosinu — likuma ieviešanas laiku noteikt visā republikā vienotu un tādu, kas nelatviešus nenostādītu «trešā tēvadēla» lomā. Bet, ja šajos četros rajonos dzīvojošajiem pilsoņiem ir sevišķi grūtas galvas, tad kā skolā — atstāsim tos uz «otru gadu» — lai tie, kas nav spējīgi ātrāk, šajos rajonos pēc jaunā likuma sāk dzīvot VIENU gadu vēlāk.»
Anastasija Ruskule no Ludzas rajona papildina teikto:
«Pateicos par GARANTĒTU latviešu valodas atpalicību šajos Latgales rajonos uz veseliem četriem gadiem.»
Būtiskas gan mūsu, žurnālistu, darbā, gan visā tautas gaitā, ir tās vēstules, kurās jūs meklējat atbildi: kādiem, cik gudriem un nosvērtiem šajā nemierīgajā laikā būt mums pašiem. Lai tad, kad varēs netraucēti stāt atkaroto vērtību goda sardzē, mēs paši būtu šā goda vērti. Tieši šīs vēstules dod cerību, ka stingrība un neatkarība uzskatos tiks vērtēta arvien augstāk un nāks par labu vienotībai.
No Eiženijas Vikles vēstules:
«Mēs tiekam aicināti cīnīties! Cīnīties par labu darbgaldu izlaidi no brāķa metāla, cīnīties par labu izslaukumu, dodot govīm sapelējušu sienu, cīnīties par piena kvalitāti, kad fermā nav ūdens...
Cilvēkiem nav ļauts strādāt kvalitatīvi, radoši un lietderīgi. «Strādāsim labāk — labāk dzīvosim!» Jā, strādāsim labāk, neraugoties uz darba apstākļiem — strādāsim, lai nostiprinātu važas, ar kurām esam piesieti, nostiprināsim to stagnātu labklājību, kuriem jau tā ir labi. — Cilvēkiem ir grūti, un viņi rej viens uz otru un vaino priekšniekus. Cēloņus nesaprot. Par sekām neviens neatbild.»
Jurists V. Kicis atgādina, ka katra jauna diena ir arī jauna iespēja pieņemt progresīvāku likumu:
«Likums jau nav drosmīgs raksts avīzē, kurš var būt vērtīgs tieši ar to, ka tajā izteiktas priekšlaicīgas idejas, līdz kuru izpratnei sabiedrība vai tās oficiālie līderi vēl nav nonākuši. Iedomāsimies, kāds būtu bijis, piemēram, Valodu likums, ja tas jau būtu pieņemts, teiksim, 1985. gadā. Liekas, ka līdz pilsonības jautājuma loģiskai un konsekventai risināšanai mūsu sabiedrība vēl pilnībā nav «nobriedusi».»
Saņemam arī vēstules, kurās vērtēti I. Poikāna zīmējumi. Mēs pie šīm vēstulēm laikrakstā neatgriezīsimies. Tās atdotas «Zīlītes» redakcijas darbiniekiem.
Apskatāmajā posmā bija arī konkrētas idejas konkrētiem darbiem, piemēram, kā skolās sporta svētkus saistīt ar ekoloģisku problēmu risināšanu. Tiek atbalstīta Augstākās amatu skolas izveidošanas ideja. Zvejnieku kolhozi un TF grupas aicinātas palīdzēt Ventspilij un rast iespēju jauniešiem apgūt jūrniecības specialitātes latviešu valodā. Visus jūsu ieteikumus diemžēl nav iespējams uzskaitīt. Ar tiem redakcijā strādā attiecīgo nodaļu darbinieki. Šī un turpmākās nedēļas būs tikpat nospriegotas. Joprojām — gan apsardzē, gan goda sardzē.
Ar cieņu
Z. BRIEDE
