«Esmu pārliecināts, ka starpreģionālā grupa izturēs...»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Dienās, kad notika PSRS tautas deputātu 2. kongress, mūsu ārštata korespondents Mihails Skļars tikās ar juridisko zinātņu kandidātu, Omskas Valsts universitātes docentu, PSRS tautas deputātu A. Kazaņņiku un lūdza viņu atbildēt uz dažiem jautājumiem.
***
— Biedri Kazaņņik, jūsu popularitāti visbiežāk saista ar PSRS tautas deputātu pirmā kongresa dramatisko epizodi, kad jūs valsts Augstākajā Padomē savu vietu atdevāt Borisam Jeļcinam. Bet man, godīgi runājot, palicis atmiņā cits ar tautas deputātu Kazaņņiku saistīts brīdis.
— Interesanti…
— Atcerieties T. Gdļana izmeklētāju grupas darbības pārbaudes komisijas sastāva apspriešanu? Jūs atteicāties tajā piedalīties, teikdams, ka neesat pietiekami kompetents. Bet jūs taču esat jurists?
— Jā, esmu jurists gan pēc izglītības, gan pēc nodarbošanās veida. Bet mans profesionālais «profils» ir darba, ekoloģiskās, lauksaimniecības tiesības. Kriminālprocesuālos jautājumos es nejūtos pietiekami drošs…
Starp citu, šobrīd nožēloju, ka atteicos. Pēc manis tribīnē kāpa jauns cilvēks, kas pieprasīja, lai komisijā būtu kāds no VĻKJS. Tad cits deputāts sagribēja, lai sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja darbu «izanalizētu» kolhozu zemniecības pārstāvis… Šis gadījums man lieku reizi pierādīja, ka politikā pārlieks kautrīgums var lietai kaitēt.
— Lai nu šā vai tā, bet parlamenta komisija Gdļana un Ivanova izmeklēšanas grupas pārbaudei tomēr zināmu darbu veica, par ko liecina noklausīšanās šajā kongresā.
— Jā, bet kādos apstākļos šai komisijai vajadzēja strādāt, kāds psiholoģisks spiediens uz to tika izdarīts! Jūs taču saprotat, ka ne velti vajadzēja vienu komisijas priekšsēdētāju (Roju Medvedevu) nomainīt pret trim līdzpriekšsēdētājiem. Parlamentārieši tādējādi mēģināja kaut kā mazināt to personu iebiedēšanas (bet varbūt arī uzpirkšanas) briesmas, no kā atkarīgs šās daudzslāņainās, samudžinātās lietas liktenis.
Vai zināt, kā notika komisijas sēdes? Atveda jau notiesātos vai izmeklēšanā esošos. Tie, dabiski, aizgūtnēm stāstīja, ka Gdļana grupā attiecībā pret viņiem izmantotas nelikumīgas izmeklēšanas metodes, ka viņiem draudēts izrēķināties ar radiniekiem utt.
Bet ir taču pavisam viegli saprast, ka šīs liecības nevar uzskatīt par objektīvām! Liecinieki ir vitāli ieinteresēti izmeklētājus sakompromitēt: ja tas izdosies, viņiem piespriestie spriedumi nonāks zem lielas jautājuma zīmes.
— Un tomēr jāatzīst, ka arī izmeklēšanas grupas rīcība nebūt nebija nevainojama…
— Man svarīgs liekas kas cits. Gdļanam un Ivanovam ir taisnība pēc būtības, lai gan tas nekādā ziņā neizslēdz kaut kādas procesuālas kļūdas. Viņi meta izaicinājumu nevis atsevišķiem «pagrīdes miljonieriem» un pat ne kādam mafiozu klanam, bet tai sociālajai videi, kas rada korupciju. Bet šajā vidē, kā redzams, ļoti cieši savijušās «ēnu» ekonomikas darboņu un dažu valsts elites pārstāvju intereses. Nav brīnums, ka ielaušanās tik delikātā sfērā radīja tūlītējus pretpasākumus pret Gdļana grupu…
— Jūs enerģiski piedalījāties starpreģionālās deputātu grupas darbā. Pēc Andreja Saharova nāves radās pieņēmumi, ka, vadītāju zaudējusi, starpreģionālā grupa neizbēgami sadalīsies vairākās sastāvdaļās. Ko jūs varat teikt šajā sakarā?
— Akadēmiķa Saharova nāve ir milzīgs zaudējums ne tikai mūsu deputātu grupai, bet arī visai progresīvajai cilvēcei. Mums vēl jāapzinās, ko esam zaudējuši ar šo izcilo personību. Bet es nedomāju, ka starpreģionālā grupa lemta bojāejai. Lai gan vienam otram acīmredzot to ļoti gribētos…
Kāpēc esmu pārliecināts, ka mēs izturēsim? Atgādināšu, ka starpreģionālajā grupā ir pieci līdzpriekšsēdētāji; tātad uzskatīt, kā jūs izteicāties, ka tā galīgi zaudējusi vadītāju, nav pareizi. Manuprāt, starpreģionālajā grupā koncentrēti mūsu parlamenta labākie spēki. Te ir gan pieredzējuši politiķi, gan autoritatīvi intelektuāļi, gan progresīvi domājoši karavīri. Lai gan neapšaubāmi Andrejam Saharovam līdzīgu līderi es personiski nosaukt neuzdrošinātos…
Vienīgais, kas mani satrauc, ir mūsu pārliekā aizraušanās ar diskusijām. Mēs bieži strīdamies, visumā par sīkumiem, tāpēc nekādi nevaram nonākt pie kopsaucēja.
— Jūs droši vien vēl esat daudzas stundas ilgās sēdes iespaidā, kur tika apspriestas opozicionārās parlamenta frakcijas dažādās platformas, šī frakcija veidojas uz starpreģionālās grupas pamata…
— Arī šī sēde izcēlās ar pārliecīgu daudzvārdību. Mani ļoti satrauc tas, ka platformu pieņemšanas procesu mēs ievilcinām uz nenoteiktu laiku. Saasinājusies situācijā valstī mums vienkārši laupa tiesības uz polemiskām cīņām.
— Kādu platformu jūs pats atbalstāt?
— Es pilnīgi piekrītu visradikālākās platformas tēzēm. To sagatavojis Jurijs Afanasjevs. Es neticu, ka mēs spēsim jelko panākt «mērenas diplomātijas» ceļā. Tikai radikāla programma ļaus reformas virzīt uz priekšu, tādējādi mudinot neapņēmīgos spēkus vadībā un Augstākajā Padomē.
— Kā jūs vērtējat 2. kongresa rezultātus?
— Skeptiski. Ņemsim kaut vai ekonomisko aspektu. Pieņemtā valdības programma drīzāk ir izmisuma akts, nevis drošs maršruts, kā izkļūt no strupceļa, kurā esam nonākuši. Tomēr kongresa konservatīvais vairākums atbalstīja šo programmu, pilnīgi ignorējot alternatīvos variantus, ko kongresā piedāvāja deputāti Popovs un Antanaitis.
Vilšanos radīja arī skaidri redzamā runātāju «diriģēšana» no prezidija. Piemēram, sekcijas sēdē, kur es piedalījos, pārsvarā runāja apgabalu komiteju pirmie sekretāri, un, kā mēdz teikt, citas oficiālas personas. Vieni vienīgi tukši vārdi — it kā es nejauši būtu nokļuvis kādā Brežņeva sasaukuma Augstākās Padomes sēdē.
Šai tendencei demagoģiski «aizplīvurot» mūsu dzīves visasākās problēmas pretī var likt tikai radikāli domājošu deputātu vienotību, saskaņotu cīņu par autoritāti gan parlamentā, gan ārpus tā.
— Pateicos jums.
