Lai lietas nebūtu lielākas par vārdiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Tas, kas pašlaik notiek, vedina domāt par tādu kā svaru un mēru darbnīcu. Visi meklējam īstos vārdus. Pat vēl vairāk — uz paša ādas piedzīvojot, cik sāpīgi atkožas vārdu un darbu nesaskaņa, mērām un salīdzinām, vai patiesīgi runājam, aizstāvam un apsūdzam. Vai godīgi strādājam un savu veikumu objektīvi novērtējam? Atšķirībā no pārējiem, kuri šo analīzi izdara paša patikas un iespēju robežās, žurnālistiem tas aizpilda visu nenormēto (?) darba laiku, un par to viņi nopelna iztikas minimumu un papildus saņem — bieži kritiku un dažreiz arī uzslavu.
Par spīti visam, patiesīguma meklējumiem jākļūst un jāpaliek par vienu no svarīgākajiem žurnālista ikdienas darba pamatuzdevumiem. To apzinoties, kļūst saprotams, kāpēc tieši patlaban vairākās vietās vienlaikus atskanējuši priekšlikumi mainīt rajonu laikrakstu nosaukumus. Tukuma rajona iedzīvotāji, piemēram, kopš šā gada sākuma saņem avīzi «Tukuma Ziņotājs» (iepriekšējais nosaukums bija «Komunisma Rīts»). Līdzīgs process norisinājies arī Bauskā, vienīgi rezultāts vēl nav gribētais. Kāpēc tas sācies un kāpēc iestrēdzis pusceļā, lūdzu, lai izskaidro Bauskas rajona laikraksta «Komunisma Ceļš» vēstuļu nodaļas vadītāja Anita Rozentāle (viņa, starp citu, ir viena no tiem nedaudzajiem «vienkāršajiem» žurnālistiem, kuri savos kolektīvos izvirzīti par republikas ŽS valdes prezidija locekļu kandidātiem) un redaktors Gunārs Šimkevics.
ANITA ROZENTĀLE:
— Viss sākās ar kādu vēstuli. Tās autore D. Ziemele dalījās pārdomās par mūsu avīzītes nosaukumu, pareizāk sakot, par tā neatbilstību īstenībai. Citēšu: «1962. gadā, kad «Bauskas Darbu» nomainīja tagadējais «Komunisma Ceļš» ar tādu kā urrā pieskaņu, tas it kā iederējās tālaika kontekstā, jo pat mums, trīsdesmitgadīgajiem, toreiz tika paziņots, ka mūsu paaudze jau dzīvos komunismā. Pie kā galu galā nonācām, atklāja PSKP XXVII kongress. Izrādās, ka pat demokrātisku sociālismu vēl neesam uzcēluši. Tāpēc mūsu rajona avīzes nosaukums šķiet stipri vien par skaļu. (..) Domāju, ka ir pienācis laiks rajona avīzei pielaikot citu, vienkāršāku «cepuri», kas derētu gan pārveides posmā, gan tajā sabiedriskajā iekārtā, uz kuru tiecamies.» Vēstules autore bija apjautājusies paziņām, kā, viņuprāt, vajadzētu saukt rajona laikrakstu, un domu apmaiņai piedāvāja kādus desmit variantus. Pēc šīs vēstules publicēšanas jau nākamās dienas rītā atskanēja pirmie telefona zvani ar atbalstu nosaukuma maiņai. Turpmākajās dienās sākām saņemt rakstveida ierosinājumus.
— Šķiet, veiksmīgi bijāt izdomājuši formu, kā mudināt lasītājus izteikties zem vārdiem «Jūsu ierosinājums» — vairākas tukšas līnijas priekšlikumam un vēl vietiņa ziņām par pašu ierosinātāju. Apakšā — «Paldies par atsaucību! Redakcijas kolektīvs». Te bija gan cieņas parādīšana saviem lasītājiem, gan arī viņu laika respektēšana. Taču droši vien naivi būtu tikai ar šo formālo pusi izskaidrot atsaucību un aktivitāti?
A. R.: — Manuprāt, mēs šai nosaukuma maiņai jau bijām «nobrieduši». Tā bija kļuvusi par nepieciešamību, ko apzinājāmies. Taču vislielākie nopelni šai ziņā pienākas mūsu redaktoram — par reālu uzdrīkstēšanos. Viņš, protams, arī labāk par citiem apzinājās, kādos grēkos var sākt mūs vainot...
G. ŠIMKEVICS: — Tikai viens piemērs. Atbildīgs darbinieks man piedraudēja: kā, tev nepatīk komunisma ceļš?! Ja nomainīsi nosaukumu, vari rēķināties ar to, ka tevi pašu nomaina.
— Jūs visi tomēr palikāt savās vietās un vadījāt tālāk šo nelielo, bet, pēc žurnālistikas teorijas, klasiski «tīro» avīzes kampaņu. Kā tas notika?
A. ROZENTĀLE: — Vairākos numuros ar kopīgu no saukumu «Kā mūsu avīzīti dēvēsim?» ļoti īsi lasītājus informējām par saņemto ierosinājumu saturu. Jau pašā sākumā daudzi ieteica atgriezties pie iepriekšējā nosaukuma «Bauskas Darbs». Tā, piemēram, I. Baltgalve rakstīja: «Ne mazākā mērā negribu apšaubīt komunisma jēdziena dziļo un nozīmīgo saturu, tomēr domāju, ka vecais nosaukums labāk atbilst tam, ko un kā mēs šodien darām. Ideja jau tāpēc necietīs, ja atgriezīsimies pie dzīvei tuvākām tā nosaukšanas formām.» Citi, gluži pretēji, iebilda pret to, jo nosaukums «Bauskas Darbs» avīzei bijis stagnācijas gados un tāpēc vien tas neiederoties «jaunajos laikos». Kopā saņēmām ap piecdesmit variantu. Ar visbiežāk minēto nosaukumu sarakstu uzsākām nākamo posmu — lasītāju balsošanu.
— Tomēr interesanti būtu uzzināt, kādi varianti vēl tika piedāvāti, vismaz — kuri bija paši populārākie!
A. R.: — Ja neskaita līdzšinējo un iepriekšējo, par iespējamiem vēl nosaukti Bauskas Avīze, Vēstnesis, Pulss, Ziņas, Dzīve un Ritmi. Bet svarīgs te, manuprāt, ir arī kas cits. Kā liecināja redakcijas pasts un rūpīgi saskaitītie telefoniskie ieteikumi, neviens no līdz šim apspriešanai nodotajiem jautājumiem nebija spējis rajona iedzīvotājos izraisīt tik lielu ieinteresētību un līdzdomāšanu. Turklāt šīs lietas sakarā, argumentējot, kāpēc cilvēks ieteic tieši to, nevis citu nosaukumu, atklājās arī kas negaidīts — aptaujas dalībnieku attieksme pret savu dzimto novadu, vēstures notikumiem, patiesību un meliem, pret rajona avīzes žurnālistu darbu. Uzzinājām jaunus faktus par mūsu avīzītes vēsturi. Jaunā nosaukuma apspriešanā pavisam piedalījās vairāk nekā tūkstotis gan Bauskas rajona iedzīvotāju, gan arī mūsu lasītāju no citiem Latvijas rajoniem un pilsētām. Atrakstīja arī vairāki puiši no dienesta Padomju Armijā. Daudzi baušķenieki, kuri mani un kolēģus pazīst vaigā, nāca klāt uz ielas, veikalos, lai pateiktu arī savas domas. Salīdzinājumā ar republikas mērogu un republikānisko avīžu vēstuļu tūkstošiem, iespējams, ka mūsu divciparu un trīsciparu skaitļi šķitīs niecīgi. Taču pilsētas un rajona robežās tā patiešām bija masu aktivitāte un milzīga ieinteresētība.
Arī te, redakcijā, visi bijām iesaistījušies vēstuļu un tālruņa zvanu skaitīšanā. Viens cilvēks ar to nemaz nebūtu spējis tikt galā (tāpat kā līdz šim — esmu nodaļas vadītāja, kura vada tikai pati sevi, vienlaikus arī vēstuļu uzskaitītāja, vēstuļu pārsūtītāja, atbilžu gaidītāja un sagatavotāja — droši vien tāpat kā amata māsas citu rajonu laikrakstu redakcijās...). Kopumā visvairāk balsu «par» saņēma nosaukums «Bauskas Dzīve».
— Laikam ar šo matemātisko darbību beigšanu viss vēl nebeidzās?
A. R: — Nekādā ziņā! Mums varētu pārmest, ka samērā neliela tomēr ir bijusi visu iedzīvotāju līdzdalība jaunā nosaukuma apspriešanā. Bet decembrī notika rajona Tautas deputātu padomes kārtējā sesija, kurā izskatīja arī jautājumu par rajona laikraksta nosaukuma maiņu un apstiprināja nosaukumu «Bauskas Dzīve». Apstiprināja — tas nozīmē, ka par to balsoja deputāti, tātad arī savu vēlētāju pārstāvji un gribas paudēji.
— Aptaujas rezultātu apkopošanas rakstā lasīju, ka ar nākamo, tas ir, ar šo gadu jūsu avīzei jau būs jaunais nosaukums. 1989. gads jau pārliecinoši iesācies, bet ārēji nekas vēl neliecina, ka pie jums būtu kādas pārmaiņas…
G. ŠIMKEVICS: — Mani uz ielas aptur, ķer aiz piedurknes, zvana un visi grib zināt vienu un to pašu: kur pazudusi «Bauskas Dzīve»? Varu atbildēt tāpat, kā uzrakstīju nelielajā informācijā: ««Bauskas Dzīve» ir iestrēgusi LKP Centrālajā Komitejā, kur nosūtījām lūgumu tās birojam apstiprināt mūsu lēmumu.» Pirms tam visās nepieciešamajās iestādēs — partijas rajona komitejas birojā, rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejā, kā arī rajona Tautas deputātu padomes sesijā tika nolemts atbalstīt mūsu avīzes jauno nosaukumu. Gaidām... Gaida arī vairāki avīzes jaunās «galvas» zīmējumi, kurus mums atnesa jau tad, kad vēl spriedām, kā mūs turpmāk sauks. Ceram uz labvēlīgu rezultātu.
P. S. Kamēr raksts tika gatavots publicēšanai, Anita Rozentāle zināja teikt, ka februāra vidū paredzētajā partijas Bauskas rajona komitejas plēnumā galīgi tikšot apstiprināts rajona laikraksta jaunais nosaukums, tātad — no vārdiem par pārveidi beidzot ķeroties pie darba.
Vistuvākajā nākotnē, cerams, šīs avīzes «lieta» nokārtosies. Taču atjaunotnes tendences ļauj prognozēt, ka līdzīgas situācijas var atkārtoties. Vai tādā gadījumā nebūtu lietderīgi mūsu ārkārtas kongresā kaut īsi, taču pakavēties arī pie šā jautājuma. Vismaz noskaidrojot savu pozīciju un vienojoties par konkrētu rīcību turpmākajām reizēm?
Bauskā ciemojās
BENITA BRILA
