Milzu 14. jūnija demonstrācija Rīgā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
14. jūnijā Rīgā padomju varas deportētos un nāvē aizdzītos Latvijas iedzīvotājus pieminēja milzu ļaužu pulks, kura skaitu vērtē no 50.000 līdz 100.000 cilvēku. Oficiāli atļautajā piemiņas sanāksmē runas teica gan bij. politieslodzītie un bij. komunisti, gan pašreizējās varas pārstāvji. Brīvības pieminekļa pakājē no visām pusēm bija ziedu kalns, dziedāja Latvijas himnu un ar saukļiem nosodīja kangarus, kas izpostījuši Latviju un tās tautu. "Helsinku ‘86” pārstāvim Jurim Vidiņam neļāva runāt piemiņas sanāksmē.
Pasaules brīvo latviešu apvienība ziņo, ka, pēc aculiecinieku vērtējuma, 14. jūnija piemiņas sanāksmē un tai sekojošā gājienā uz Brīvības pieminekli piedalījās līdz pat 100.000 cilvēku. Padomju televīzija savā raidījumā šo skaitu samazinājusi uz 10.000. Katrā ziņā tik liela demonstrācija un ar tādu nacionālu noskaņu Rīgā nekad nav vēl redzēta.
Demonstrantu pulcēšanās bija pie Politiskās izglītības nama Valdemāra iela (tagad saukta Gorkija vārdā), netālu no Nacionālā teātra, 14. jūnija pievakarē, plkst. 18.30. Sanāksmē runājuši 16 dalībnieku, bet "Helsinki '86" Dr. J. Vidiņam runāt liegts, ar paskaidrojumu, ka runāt gribētāju rinda jau tā ir par garu, tajā 80 gribētāju. Runājis komjaunatnes laikraksta "Padomju Jaunatne" redaktors A. Cīrulis (komjaunatne līdz ar Vides aizsardzības klubu bija oficiālie piemiņas sarīkojuma organizētāji), Vides aizsardzības kluba vicepriekšsēdis Valdis Turins, žurnāla "Dārzs un Drava" redaktors J. Rukšāns, politiskais komentātors televīzijas raidījumos par starptautiskiem notikumiem E. Inkēns, žurnālists Ēriks Hānbergs, Rīgas pilsētas Ļeņingradas rajona 1. sekretārs Teivāns (tika izsvilpts) 1959. gadā nežēlastībā kritušais ministru prezidenta vietnieks un tagadējais nacionālists Eduards Berklavs (saņēma ovācijas un ziedus), žurnālists Mavriks Vulfsons (saņēma stiprus aplausus un puķes), bij. politieslodzītais Ints Cālītis, dzejnieks Andris Vējāns, LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs un jurists Bogdanovs. Taču "Helsinki '86" pieminēja runātāji Rukšāns un Bogdanovs. Runas bijušas patriotiskas un asas. Turins atzīmējis, ka "Helsinki '86" ierosmē un vadībā pag. gada 14. jūnijā sākušās pārmaiņas, bet valdības iestādes nav vēl pārmainījušās, tajās vēl mājo Staļina gars. Bogdanovs teicis, ka Staļina upurus cenšoties reabilitēt pa vienam, bet nenosoda visas deportācijas kā ļaunu rīcību un neatceļ Ministru padomes attiecīgo lēmumu par deportācijām. Rukšāns teicis, ka pie varas tie paši staļinisti un, kamēr tie tur — neko labu nevar sagaidīt. Tauta tiem ir zaudējusi uzticību, un tāpēc tiem jāaiziet. Hānbergs teicis, ka laukos daudzās mājās vairs nekūp no skursteņa dūmi, un aicinājis atgriezt dzīvību Latvijas laukos, ko staļinisti izpostījuši. Māc. Juris Rubenis ("Atdzimšanas un atjaunošanās" kustības dalībnieks) aicinājis cilvēkus uz morālo augsmi.
Vispatriotiskāko runu teicis Berklavs. Viņā runājis par krievu ieplūšanu Latvijā un rūpniecības nemorālo attīstību, un ka faktiski vēl nekas nav mainījies. — "Kamēr mēs šeit mītiņojam, migrantu simti un tūkstoši ierodas Latvijā. Vulfsons, pieminējis savu uzstāšanos rakstnieku plēnumā — padomju ienākšana Latvija bijusi okupācija, nevis i revolūcija. Viņš art pieminēja, ka par šo uzstāšanos viņš dabūjis partijas rājienu un radušās nepatikšanas. Ints Cālītis pieminēja politieslodzītos, kas ar savu pašuzupurēšanos, aizstāvot latviešu tiesības, un ciešanām Staļina nometnēs tagad noveduši pie šī mirkļa, ka šeit varam pulcēties un runāt. KP sekretārs A. Gorbunovs paskaidrojis, ka valdībā pārkārtojas un ka jāatbalsta Gorbačova pārmaiņu politika. Latvijas valdība Maskavā iesniegusi 84 priekšlikumus par Latvijas suverenitātes paplašināšanu, bet atbilde vēl neesot saņemta. Viņš esot vainīgs, ka tauta par šo neesot informēta, līdz ar ko tā domājot, ka valdība neko nedarot.
Sanāksmē bija redzami daudzi Latvijas karogi. Tur bijusi arī liela Lāčplēša pieminekļa atlieku, kas izraktas Jelgavā, fotogrāfija ar uzrakstu: „Mosties, Lāčplēsi, un aizmēz kangarus! - vairāki plakāti bija ar uzrakstu "Brīvību Latvijai!" Arī tādi kā "Nē — Drīzuļa un Karaļuna vēsturēm", "Mūsu dienu kangaram Vosam — nē!", "Mātei Latvijai sāp", "Atbalstām Vulfsonu — Jāni Peteru par Latvijas prezidentu”, „Nost ar 1940. gada Staļina okupācijas režīmu!", "Prasām Latvijas neatkarību!” u. c.
Pēc runām visi gājuši pa Valdemāra ielu gar Nacionālo (Drāmas) teātri, pa Aspazijas bulvāri uz Brīvības pieminekli, kur nolikti ziedi un bijis klusuma brīdis. Spēlēta sēru mūzika. Nolikto ziedu visapkārt piemineklim bijis kā kalns. Tur nolikti ziedi no "Helsinki '86". Dziedāta Latvijas himna. Pie pieminekļa sardze ar diviem sēru karogiem, vidu Latvijas karogs. Vākti ziedojumi aizvesto pieminekļa celšanai. Vākšanas urnas bagātīgi piepildītas ar naudu. Vākti arī paraksti pret partijas konferencei izvirzītajiem delegātiem, kas brauks uz partijas sanāksmi Maskavā. Izteikta neuzticība Vosam (bij. LKP CK 1. sekretāram, kas tagad amatā Maskavā), un tas viņam darīts zināms. Bijis redzams arī kāds uzraksts uz plakāta angļu valodā "Sarkanarmija, ej mājā". (Red Army Go Home!). — Miliči nav traucējuši demonstrāciju.
No Brīvības pieminekļa demonstranti gājuši uz Raiņa pieminekli Esplanādē (tagad Komunāru laukumā), kur arī nolikti ziedi. Pēc tam apm. 5000 cilvēki gājuši uz Brāļu kapiem. Dziedāts „Dievs, svētī Latviju!” un tautas dziesmas. Arī tur pie Mātes tēla stāvējusi goda sardze. Citi tajā pašā laikā gājuši uz Daugavmalu un kaisījuši Daugavā ziedus.
Rīgā no Latvijas malu malām bija šinī dienā saradušies tik daudz cilvēku, ka viņi vakarā visi vairs nevarēja tikt uz mājām. Viņi pavadījuši nakti kur kurais, arī uz ielas. Cittautieši nesaprašanā un neziņā brīnījušies, kas notiek, ko tas nozīmē.
Demonstrācijas un piemiņas brīži 14. jūnijā notika arī citās pilsētās. Liepājā piemiņas brīdi bija organizējusi "Helsinki '86" un nacionālo jauniešu grupa. Piemiņas brīži bijuši arī Ventspilī, Raunā, Daugavpilī, Jēkabpilī un Rēzeknē, ziņo PBLA Informācijas birojs.
rd.
