«...neļaut stūrēt uz grāvja pusi»

No Barikadopēdija

Kopš esam publicējuši informāciju par Tautas frontes koordinācijas centra izveidošanu, vēstules ar pārdomām un ierosinājumiem TF saņemam arvien mazāk. Tāpēc īpašs paldies tiem lasītājiem, kas palikuši uzticīgi savam laikrakstam. Skaidrības labad — visas vēstules, ko esam saņēmuši, esam nodevuši TF koordinācijas centra rīcībā. Šoreiz pārlaposim pēdējo nedēļu pastu.

Rīdzinieks V. Kavacis: «Domāju, ka laikraksta lappusēs varētu tikt atvēlēts vairāk vietas un izteikti visdažādākie viedokļi par šīs kustības virzību, mērķiem un organizatoriskajiem principiem. Manos priekšstatos tā ir tautas kustība, kuru nevajadzētu strikti reglamentēt un pārvērst par organizāciju. Šobrīd svarīgāka ir virzības skaidrība, tuvāko un tālāko mērķu un uzdevumu noskaidrošana.

«Frontinieki» ir visai dažādi gan ievirzes, gan intelektuālā bruņojuma ziņā, un, kas zina, vai dažs nav izšāvis vienkārši aiz bailēm vai apmulsuma. Un tomēr — tā ir kustība uz noteiktu mērķi — sakārtotāku sabiedrību, nepiesārņotu apkārtni, neizniekotu darbu… Šajā kustībā bez īpašas piepūles un sevišķas pieteikšanās darbojas katrs apzinīgs sava darba darītājs. Tieši darba darītājs, nevis sīks ražotājs vai rīkojumu un pavēļu izpildītājs.»

Rudens dvašu jūtot un šīs pēdējās vēstules lasot, nāk prātā pirmās — karstasinīgās un kvēlās, dažkārt pat tik lakoniskas, cik iespējams, lai vispār varētu saprast domu — TF jādibina. Kā? Nezinu, bet vajag! Paies vasara, iedegums būs, bet TF nebūs. Pamazām viens otru esam mēģinājuši pārliecināt ar visdažādākajiem argumentiem. Kas tad mums šobrīd ir? Pirmkārt, Programmas projekts. Otrkārt, Statūtu projekts. Treškārt, zināms, ka Tautas frontes dibināšanas kongress notiks 8. un 9. oktobrī.

Jā, tas viss izskatās diezgan optimistiski. Bet — te rindas no kazdandznieka H. Strūberga vēstules: «Lasmanis un Strupišs (atgādināšu, ka «PJ» 10. augusta numurā tika publicēts šo LVU Juridiskās fakultātes studentu TF iespējamās darbības projekts — aut. piez.) uzskata, ka «galavārds šai jautājumā paliek tautai». Tauta nepasacīs, jo tautai nav orgāna domāšanai un «runāšanai». Tas, ko pašreiz nosauc par sabiedrisko domu, ir sabiedrības niecīgas, aktīvākās daļas ieskati. Stāvokli neuzlabojot, TF varēs veikt vienīgi ielāpa funkcijas. Sabiedriskās domas radīšanu, veidošanu, pētīšanu un arī izteikšanu var veikt vienīgi labi organizēta un visu tautu aptveroša organizācija. Šāda organizācija ir arodbiedrības. Pildot šo uzdevumu, arodbiedrības veiktu visu būtisko, ko tām (it kā) jāveic pašreiz.»

Jāteic, pirmajā brīdī šāds viedoklis šķita visai neparasts. Jo droši vien ne tikai man vienai līdz šim vārdi «arodbiedrība» un «vietējā komiteja» asociējušies ar ceļazīmju un pabalstu piešķiršanu, «dārziņa» vai kooperatīvo dzīvokļu rindu. Te varētu atcerēties Ļeņina sacīto, ka arodbiedrības ir komunisma skola. Jā, tikai — diez vai iemācīsimies komunismu, dalot ceļazīmes…

P. Slavinskis no Daugavpils rajona ir ne mazāk kritisks: «Ja pareizi saprotu, TF cīnīsies par pārkārtošanos un pret birokrātismu. Tieši tādi paši mērķi ir kompartijai, komjaunatnei un citām organizācijām, tad kāpēc ir vajadzīga vēl viena organizācija? Kur ir garantija, ka šeit neiekļūs birokrāti? Nevienam uz pieres tas nav rakstīts, un paši viņi nepieteiksies, tad kur viņus atrast?

Varbūt varētu organizēt TF komjaunatnes vietā, jo pagaidām šī masveidīgā organizācija vienkārši dublē kompartiju un atkārto tās pašas kļūdas. Arī atbrīvoto darbinieku aparāts ir diezgan iespaidīgs, turpretī atdeve — minimāla. Padomāsim!»

Padomāsim gan! Var būt, ka tieši komjaunatne savu darbu varētu organizēt tā, lai Tautas frontei kāda rūpe būtu mazāk?

Rīdzinieka E. Kalnarāja vēstule gan pienākusi jau jūlijā, taču redakcijas vēstuļu bagātībā savu kārtu uz «lasīšanu» sagaidījusi tikai tagad. «Tāpat kā savā laikā buržuāzija nebija ieinteresēta atbalstīt strādniecības kustību par taisnīgāku dzīvi, tā šodien birokrātijai nav pa prātam pārbūve. Ja buržuāziju varēja pazīt pēc biezā maka, tad birokrātu atklāt daudz grūtāk. No otras puses — buržuāziju atbalstīja valdošā partija. Pie mums, lai arī birokrātisms vērojams pašā partijā, partija tam pieteikusi nesaudzīgu cīņu.

Savā laikā viens no buržuāzijas efektīvākajiem mehānismiem cīņā pret strādniecību bija nacionālās nesaskaņas, t. i. — «skaldi un valdi». Nav izslēgts, ka arī birokrātija šo efektīvo līdzekli uzņems savā bruņojumā, ja jau nav uzņēmusi. Tāpēc jaunajai kustībai, kura pašlaik veidojas, vajadzētu ļoti pārdomāti pieiet nacionalitāšu jautājumam. Tautu vienotības principu vajadzētu paust jau pašā kustības nosaukumā, lai tai nevarētu piekārt nacionālistiskas birkas. Ka to centīsies darīt — varat nešaubīties.»

Savās vēstulēs rakstāt, ka izteikt domas jūs pamudinājušas gan «PJ», gan arī citos izdevumos publicētās vēstules, pa radio vai televīzijā dzirdētas un redzētas intervijas. Rīdziniekā U. Vērsī pārdomas izraisījusi raidījumā «Labvakar!» izskanējusī Ojāra Rubeņa saruna ar LKP Liepājas rajona komitejas pirmo sekretāru A. Čepāni: «Biju izbrīnīts par tautā ļoti iecienītā liepājnieka A. Čepāņa jautājumu: vai TF ļaudīm dos cukuru, gaļu un citus produktus? Vēl vairāk biju pārsteigts, ka no klātesošajiem neviens nespēja uz šo «āķīgo» jautājumu dot kaut vai nosacītu atbildi.

Nē! Tautas fronte nedos ne cukuru, ne desas. Ne jaciņas, ne veļas pulveri. To visu jādod un dos tautsaimniecība ar atbildīgu vadību priekšgalā. TF vistiešākais pienākums ir — neļaut stūrēt uz grāvja pusi. Bremzēt aplamību riteņus.»

Atceros, tūlīt pēc TF pagaidu grupas iniciatīvas «Aicinājuma» publicēšanas «PJ» 19. jūlija numurā, redakcijā ieradās puiši no Balvu puses. Sataisījušies dibināt atbalsta grupu, bet neesot ticības, vai gūšot atsaucību, un vispirms jau — vietējā laikraksta redakcijā. Tāpēc vēl jo patīkamāk bija lasīt V. Bukša, Balvu rajona koordinācijas centra dalībnieka, vēstuli. «.. iniciatīvas grupas aicinājums laikrakstā «Vaduguns» .. guva reālu atbalstu..» Un tālāk seko lietišķs pārstāsts par lietišķi notikušo diskusiju: «Izskanēja doma, ka pienācis laiks reabilitēt stagnācijas periodā «iesaldēto» latgaļu kultūru un valodu. Jāizdod avīze latgaļu valodā. Jāatdzīvina latgaļu valoda kā mātes valoda, un tā būtu jāuzrāda arī tautas skaitīšanas anketās. Aktuālas rajonā ir arī migrācijas problēmas. Jācīnās par to, lai rajonā un, it īpaši, Balvu pilsētā ierobežotu iedzīvotāju mehānisko pieaugumu un tajā pašā laikā samazinātu «prātu» aizplūšanu no rajona. Stagnācijas periodā republikā par mūsu rajonu bija izveidojies priekšstats: Latvijā ir 25 rajoni un vēl Balvu rajons. Kā atzīmēja daži diskusijas dalībnieki, tajos gados rajonā neviens nenodarbojās ar kadru audzināšanas problēmām.

Rezultātā — spējīgākie atstāja dzimto pusi, bet viņu vietās ieplūda iebraucēji no Pleskavas, kuriem dažās vietās sarīkoja «atvērto durvju dienas».

Uz «apsūdzēto sola» diskusijā bija nosēdināta birokrātija. Daudzviet rajonā birokrātiskais stagnātu mehānisms pārveides procesus vēl stingri tur uz bremzēm.»

V. Bukša rakstīto papildina tā paša koordinācijas centra pārstāvja J. Cibuļa domas: «Birokrātija no augšas un vesela plejāde sliņķu, slaistu, dīkdieņu, stulbeņu, konformistu, vienaldzīgo no apakšas — šī savienība ir ietekmīgs spēks. Kā nezāles — ravē, cik gribi, vienalga aug griezdamās!

Ja Tautas frontē iestātos tikai tie, kuri domā, nevis atgremo priekšā pamestu, jau safasētu barību, kuri dara un vēlas darīt, nevis rosās, atdarinot strādāšanu, kuri patiešām vēlas, lai dzīve virzītos kalnup, tad varbūt izdotos tikt galā ar birokrātiskās sistēmas radītajām nejēdzībām.»

Šķiet, ka vasaras karstumā radies lielais neskaidrības vilnis «kas tā tāda Tautas fronte un diez ko tā darīs» ir noplacis pēc Programmas un Statūtu projektu publicēšanas. Gribu uzsvērt — projektu, tātad atkal gaidām jūsu vēstules, vēlams ar pavisam konkrētiem ierosinājumiem — kurš paragrāfs jums šķiet lieks, kas svarīgs varbūt aizmirsies.

Bet, pirms ķeraties pie rakstāmā, pārdomām citāts no Kaspara Ruskas un Jāņa Pārupieša vēstules (abi puiši pašlaik atrodas dienestā): «Patlaban esam ļoti tālu no mājām, bet dzīvojam līdzi jums tur, Latvijā. Nav nemaz ilgi jāgaida līdz dienai, kad arī paši varēsim piedalīties tautas sāktajā vērienīgajā dzīves mainīšanā. Kādu atkal ieraudzīsim Latviju, kādi būs tās ļaudis? Vai labāki nekā pirms diviem gadiem? Vai redzēsim savu sirdspilsētu Rīgu skaistāku, tīrāku, rosīgāku? Atbildes uz visiem šiem jautājumiem atkarīgas no jums, mājās palikušajiem, no jūsu domām un darbiem.

Pārrodoties no ilgās prombūtnes, gribētos biežāk dzirdēt dzimto valodu, elpot tīrāku gaisu, dzert nesaindētu ūdeni, sastapt drosmīgākus, brīvdomīgākus un inteliģentākus līdzpilsoņus, apzināties — Latvija nebūt nav ne mazsvarīgākā, ne vājākā, ne nabadzīgākā pasaules sastāvdaļa.»

Tuvojoties Tautas frontes dibināšanas kongresam (tas būs jau pēc divām (!) nedēļām), ieklausoties nopietnās runās un arī baumās, kas ir neizsīkstošas, godīgi sakot, māc bažas. Nē, ne tik daudz par stagnātu un konservatoru uzbrukumiem, atklātiem vai slepeniem. Vairāk par to, kāda taisnība ir teicienā: kur divi latvieši, tur ir trīs partijas. Psiholoģiski neiznīcināmā varas kāre, iedomās siltais «frontinieka» krēsls un ambīcijas atkal daudziem neļaus saredzēt aiz kokiem mežu. Vēl jo vairāk, ja viņi sajutīs, ka augstais krēsls vispār netiks piedāvāts. Tādiem viena atbilde gatava, bez manis jau jums tur nekas nesanāks, bet es jau nu nepiedalīšos — man nevajag! Nu, ko lai saka. Tad paliksim kopā tie, kam vajag. Vai nu neiztiksim? Bet varbūt Tautas frontes izveidošana tomēr būs iespēja pierādīt citiem, ka spējam apvienoties visi — «zaļie» un ne tik zaļi?

 

INGA HELMANE


(Karte no «Berliner Zeitung»)

ULDA BRIEŽA foto