Slepenie protokoli – šantāžas līdzeklis?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Svarīgi ir noskaidrot, kā 23. augusta un 28. septembra slepeno papildprotokolu saturs tika izmantots PSRS un Baltijas valstu (Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) sarunās par savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu. Šīs sarunas, kā zināms, notika 1939. gada septembrī un oktobrī.
No kādām pozīcijām PSRS valdība uzsāka sarunas?
Laikā, kad sākās pirmskara starptautiskā krīze, sociālisma aizmetņus PSRS jau gandrīz pilnīgi bija samīdījis Staļina totalitārais režīms, kas pret savu tautu bieži vien lietoja fašistiskas metodes, Padomes bija zaudējušas reālo varu vissvarīgākajos jautājumos. Šādas iekšpolitiskās pārmaiņas nevarēja neradīt attiecīgas pārmaiņas arī valsts ārpolitikā. Melīgās un absurdās apsūdzības pret daudziem savas valsts labākajiem dēliem un meitām, nežēlīga izrēķināšanās uz šo apsūdzību pamata un citas nesodītas Staļina režīma izdarības kļuva par labvēlīgu augsni, lai atkāptos no ļeņiniskajiem sociālisma principiem PSRS ārpolitikā.
Visā pilnībā tas izpaudās arī PSRS attiecībās ar Baltijas valstīm, PSRS ārpolitiskajās akcijās strauji pieauga nekompetence, avantūristus, amorālisms, tika izmantotas spēka metodes līdz pat ieroču lietošanai. Tas nevarēja nenovest pie jauniem upuriem un PSRS tautu nelaimēm.
Tā, piemēram, Lielā Tēvijas kara sākumā vairāki miljoni padomju karavīru krita gūstā galvenokārt tāpēc, ka valsts vadība daudzos jautājumos pārrēķinājās. Daudzu cilvēces attīstības gaitā izstrādāto tiesisko normu masveida pārkāpumi staļinisma gadu iekšpolitikā neapšaubāmi noveda pie tā, ka PSRS pārkāpa arī vispāratzītas starptautisko tiesību normas.
Kā liecina daudzi dokumenti, Baltijas valstu diplomātiem un vadītājiem 23. augusta un 28. septembra slepeno papildprotokolu saturs gandrīz jau no paša sākuma bija zināms pietiekami labi. Tolaik arī PSRS vadība sevišķi necentās noslēpt ar Vāciju panāktās vienošanās būtību. Drīzāk gan otrādi. Rodas iespaids, ka slepenās vienošanās bija ne tikai imperiālistiska sazvērestība pret neatkarīgām valstīm, bet arī savdabīgs impēriskas šantāžas līdzeklis.
Konkrēti par to liecina ārzemēs publicētie PSRS un Baltijas valstu sarunu protokoli jautājumā par Padomju Savienības ierosināto savstarpējās palīdzības līgumu slēgšanu. Tā, piemēram, jau pirmajā sarunā ar Igaunijas ārlietu ministru K. Selteru 1939. gada 24. septembrī Maskavā Molotovs gandrīz burtiski teica šādus vārdus: Ja jūs uztrauc pretruna starp Igaunijas un Vācijas neuzbrukšanas līgumu un Padomju Savienības prasībām, varu jums apgalvot, ka Vācija piekritīs Igaunijas un Padomju Savienības savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanai. Ja vēlaties, varu personiski nodrošināt šo piekrišanu. Pēc tam viņš turpināja: iesaku jums piekrist Padomju Savienības priekšlikumiem, lai izvairītos no vēl ļaunākām sekām. Nelieciet Padomju Savienībai savu mērķu sasniegšanai lietot spēku!
Spiedienu uz Igauniju šai jautājumā izdarīja arī Vācija.
Atgriezušies Tallinā, igauņu vadītāji ar vācu sūtņa Igaunijā Froveina starpniecību iesniedza pieprasījumu, lai noskaidrotu, kāda ir Vācijas nostāja pret PSRS priekšlikumu noslēgt savstarpējas palīdzības līgumu starp PSRS un Igauniju. Froveins, konsultējies ar Berlīni, paziņoja: «Igaunijas valdība zina, kas tai darāms. Taču šoreiz, kad tā vēlas uzklausīt Berlīnes padomu, tas ir šāds: jo drīzāk Padomju Savienības piedāvātais līgums tiks noslēgts, jo labāk. Tas ir vienīgais Igaunijas glābiņš.»
Piekrituši PSRS priekšlikumam sākt sarunas par savstarpējas palīdzības līguma slēgšanu, Igaunijas vadītāji nolēma kopā ar ārlietu ministru sūtīt uz Maskavu divus pieredzējušus politiķus — speciālistus tiesību jautājumos — Antsu Pīpu un Jiri Uluotsu.
Šai sakarā «Manchester Guardian» 1939. gada 9. oktobrī publicēja šādas, visai pamatotas rindas: «Kad Selters izbrauca no Tallinas, lai dotos savā otrajā ceļojumā uz Maskavu, viņu pavadīja divi speciālisti starptautisko tiesību jautājumos. «Tam nav gluži nekādas nozīmes,» teica kāds no igauņu diplomātiem, «Jo nu jau vairs nekādu starptautisko tiesību nav. Ja mums, igauņiem, būtu pārsimts tanku, tas atvieglotu mūsu likteni konfliktā ar krieviem.»
Pēc padomju puses pieprasījuma savstarpējās palīdzības līgumu apstiprināja tikai Igaunijas prezidents, bet tas netika iesniegts apspriešanai parlamentā. Padomju puse acīmredzot ļoti labi saprata, ka pat līguma ierobežota apspriešana varētu izraisīt publisku spēka paņēmienu nosodījumu.
Šķiet, ka spiediena izdarīšanai uz Latviju Staļina valdība slepenajos papildprotokolos fiksētās vienošanās izmantoja vēl atklātāk. Molotovs 2. oktobrī Kremlī Latvijas ārlietu ministram V. Munteram un Latvijas sūtnim Kociņam paziņoja, ka starp PSRS un Vāciju panākta vienošanās visos galvenajos jautājumos un «tagad ne tikai nav problēmu, kas varētu izraisīt cīņu starp PSRS un Vāciju, bet nav pat domstarpību». Molotovs pieprasīja, lai Latvija piekrīt savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanai ar PSRS. Staļins gāja vēl tālāk. Viņš Latvijas pārstāvjiem paziņoja: «Sacīšu jums atklāti — interešu sfēras jau sadalītas. Es teicu, ka mums jāievēro mūsu neuzbrukšanas līgums (. .) ar Vāciju, tas nozīmē: ja runa ir par Vāciju, mēs varam jūs (Latviju) okupēt.» Tātad Staļins skaidri un gaiši paziņoja, ka Vācija neiebildīs, ja PSRS okupēs Latviju.
Sarunu turpinājumā 3. oktobrī padomju puse informēja, ka 1939. gada augustā vācieši, apspriežot interešu sfēru sadalīšanu, norādījuši uz Daugavu, kas Latviju sadala divās daļās: padomju puse tam nav piekritusi, norādīdama, ka tā pret nācijām nedrīkst izturēties (proti, sadalīt to teritoriju divās daļās — J. P.). Latvijas pārstāvjiem arī paziņots, ka šai situācijā padomju puse pieteikusi savu ieinteresētību attiecībā uz Liepāju. Tāpēc, kā zināms, visa Latvijas teritorija tika iekļauta PSRS interešu sfērā, nevis tikai tā teritorijas daļa, kas atrodas uz ziemeļiem no Daugavas.
Jāteic, ka vairākumam PSRS tautu, kā arī tās sabiedrotajiem, izmantojot informācijas blokādi, kas tika īstenota šais zemēs, slepenie protokoli un starptautisko tiesību pārkāpumi attiecībā uz Baltijas valstīm. Poliju un citām zemēm daudzos jautājumos palika nezināmi un nesaprasti.
Pirmie šo blokādi pārrāva Dienvidslāvijas valsts vadītāji un prese, kad Tīto un citi ievērojami Dienvidslāvijas politiķi savos strīdos ar Staļinu atgādināja Baltijas tautu bēdīgo likteni.
1964. gadā tādā pašā garā izteicās Mao Dzeduns, un tas izraisīja daudzu publikāciju parādīšanos Ķīnas presē. Taču tas tika darīts sakarā ar polemiku citos jautājumos.
Svarīgs pavērsiens, kas ievadīja objektīvu un vispusīgu starp PSRS un Vāciju noslēgto līgumu slepeno protokolu nozīmes izvērtēšanu, bija progresīvo spēku un plašas sabiedrības aktivitātes uzplaiksnījums Baltijas un citās PSRS republikās 1987. un 1988. gadā.
Nopietns šķērslis ir tas, ka joprojām nav brīvi pieejami daudzi svarīgi dokumenti, kas glabājas PSRS arhīvos.
Pārvarot visus šķēršļus, mums neatlaidīgi jāiet uz priekšu, lai noskaidrotu patiesību visos virzienos. Domājot par pagātni un to izvērtējot, mums galvenie spēki jākoncentrē uz nākotni, uz to, lai visus jautājumus atrisinātu īsta sociālistiskā taisnīguma garā, ievērojot nāciju pašnoteikšanās tiesības. Tikai tas var nodrošināt humānistisku sabiedrības un starptautisko attiecību atjaunotni.
