Pilsonis pāri visam
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pēc Augstākās Padomes un Latvijas Komitejas kopīgā paziņojuma 13. janvārī šķita, ka var būt secinājums: esam vienoti. Šajā A. Krastiņa un A. Jirgena parakstītajā dokumentā, norādot zināmas domstarpības dažos principiālos jautājumos, abas puses paziņoja, ka «kategoriski noraida Savienības līguma noslēgšanu" un vienojas «sadarboties un saskaņot savu rīcību". Vismaz šādu tekstu izmanto Latvijas Komiteja. Publicēts šis paziņojums nav. AP priekšsēdētāja vietnieks A. Krastiņš teica, ka paziņojuma apspriešanas gaitā bijis daudz labojumu un saspringtajā situācijā, kāda valdīja svētdien, 13. janvārī, gluži dabiski nepieticis laika pilnīgi precizēt galīgo variantu, taču ne par kādu rīcības saskaņošanu tajā nevarot būt ne runas.
AP un LK pamiers bija īss. Pēc Latvijas komitejas priekšsēdētāja A. Jirgena domām, to lauza Augstākā Padome jau nākamajā dienā. 14. janvārī AP ratificēja Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas un Latvijas Republikas līgumu par starpvalstu attiecību pamatiem. Ratificēja, kaut arī Latvijas Komiteja pret to kategoriski iebilda. Taču viņi Augstākajā Padomē netika uzklausīti, tādējādi pārkāpta vienošanās par rīcības saskaņošanu. Šajos apstākļos Komiteja uzskatīja par nepieciešamu 15. janvārī pieņemt lēmumu, kurā teikts: «Pasludināt par likumīgā spēkā neesošu un tiesiskas sekas neizraisošu 1991. gada 13. janvārī Latvijas Republikas vārdā parakstīto un 1991. gadā 14. janvārī Latvijas Republikas Augstākās Padomes ratificēto līgumu ar Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku par starpvalstu attiecību pamatiem."
Varētu pret šo lēmumu izturēties kā pret jebkuras sabiedriskās organizācijas paziņojumu, BET (I. Godmaņa lielais "bet"): pēc Latvijas Komitejas uzskata, kopš 13. janvāra AP faktiski ir atzinusi Latvijas Komiteju par līdzvērtīgu varas struktūru, ar ko visas tautas demokrātiski ievēlētajam parlamentam nez kāpēc ir jāsaskaņo sava rīcība. (Tātad AP vairs nav vienīgais augstākais lēmējs Latvijā.) Un Latvijas Komiteja izplata savu lēmumu ar komentāriem, kuru «nagla" ir pilsonības jautājums, un republikas iedzīvotāji, it sevišķi cittautieši, vairs nesaprot, kam tad jātic. Ja var būt otra varas struktūra, tad kāpēc nevar būt trešā un ceturtā, utt.
Protams, nevar pēc savas darbības virziena salīdzināt Latvijas Komiteju ar Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteju, taču kā viena, tā otra neatzīst AP lēmumus un uzņemas lemt tās vietā. Tātad veidojas trīsvaldība.
Latvijas Komitejas galvenie iebildumi pret Latvijas un Krievijas līgumu ir pilsonības nulles varianta atzīšana šajā līgumā (pat divkāršs vai trīskāršs nulles variants, kā teica A. Jirgens). Bet galvenais: «Pēc neoficiālām ziņām, analoģiskus līgumus KPFSR piedāvā visām PSRS republikām. Ja tie tiks noslēgti, jauns Savienības līgums formāli nemaz nebūs vajadzīgs, jo pēc būtības tas jau būs noslēgts, tikai centrs vairs nebūs Gorbačovs, bet Jeļcins…" (Latvijas Komitejas lēmuma komentārs.) Re, kā! Mēs priecājamies, ka šajā liktenīgajā brīdī Krievija B. Jeļcina personā mums sniedz roku, bet Latvijas Komiteja bijusi acīgāka. A. Jirgens teica: «Latviešu tauta domā, ka viņi apsargā Latvijas Republiku, bet faktiski viņi apsargā nodevējus, kas tautai aiz muguras slēdz jaunu Savienības līgumu." Viņš atzina, ka LK lēmums Latvijas Republikas aizstāvju vienotību neveicinot, taču «patiesība ir tāda, kāda tā ir". Var no juridiskā viedokļa strīdēties par dažu Latvijas un Krievijas līguma pantu interpretāciju, tāpat kā par AP un LK paziņojuma formulējumiem, var atsaukties uz Ženēvas konvenciju… Patīk mums vai nepatīk Krievija un B. Jeļcins, mūsu brīvības liktenis ir saistīts ar to, nevis ar Ženēvas konvenciju. A. Krastiņš informēja, ka 3. un 4. pants, kuros ir runa par pilsonību un pilsoņtiesībām, Latvijas un Krievijas līgumā tika iekļauts pēc B. Jeļcina iniciatīvas, lai nomierinātu šeit dzīvojošos nelatviešus. Augstākā Padome jautājumu par pilsonību izskatīs pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas de facto. Tātad, pēc A. Krastiņa domām, 3. un 4. pants nebūt nav līguma smaguma centrs.
Mūsu laikraksta iepriekšējais numurs iznāca sestdien, bet todien tas vēl nenonāca ne kioskos, ne pie pasūtītājiem, tāpēc tika uzlīmēts uz žoga pie ieejas Vecrīgā no Brīvības pieminekļa puses. Nākot vakarā no darba, no mūsu avīzes, tāpat kā no «Neatkarīgās Cīņas", bija redzami tikai fragmenti. Visam pāri bija uzlīmēta avīze «Pilsonis".
Juris Margēvičs
