Pirms piecpadsmitā un pēc tā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Pagājušo sestdien LTF mītnē notika Baltijas Padomes apspriede tautas kustību vadītāju līmenī. Nebija ne iepriekš izdomātas darba kārtības, ne sagatavotu lēmumu tekstu — bija tikai situācijas nopietnības apzināšanās un kārtējās sociālistiskās revolūcijas priekšnojautas. Latviju pārstāvēja R. Ražuks, I. Redisons un I. Cielava, Lietuvu — "Sajūža" priekšsēdis J. Tumēlis, vicepriekšsēdētājs A. Vaišnons, šīs kustības padomes loceklis A. Urbanovičs, Igauniju — Tautas frontes Pilnvaroto padomes loceklis K. Julo un TF valdes loceklis un AP deputāts J. Arvo. Gaidītā M. Lauristina priekšroku deva Rīgā notikušajai Baltijas sociāldemokrātu kopāsanākšanai.
Visoptimistiskāk situāciju savā republikā raksturoja igauņi. Ziemeļu kaimiņus iztraucējušas tikai četras piecas leģionu pieminekļu spridzināšanas. Igaunijā sekmīgi noris privatizācija, ir sabalansēts valsts budžets. Igauņi uztraucās vienīgi par Borisa Jeļcina neapņēmību jau izstrādātā starprepubliku ekonomiskā un politiskā līguma parakstīšanā. Krievijas vadītājs atzinies, ka tas varētu kaitēt viņa karjerai līdz pat iespējai zaudēt amatu. Vēl uzzinājām, ka Igaunijas Augstākās Padomes Prezidijs pieņēmis paziņojumu par situāciju Latvijā un Lietuvā.
Lietuvas iedzīvotājus satrauc tās ”piesātināšana" ar padomju karavīriem, kuri izvākušies no Austrumeiropas valstīm un atceļā nolēmuši uzkavēties Lietuvā. Sņečkā un Ignalinā jau „pierakstījušies" 2000 melnberetnieki, Šauļos tiek celts jauns aviācijas poligons. Viļņā visas kara pilsētiņas ir pārpildītas. Vienā ideoloģiskā ierindā ir arī tā sauktās sarkanās autonomijas — poļu nacionālo apgabalu — aizstāvji. Savu neatkarību „Lietuvas PSR” sastāvā jau pasludinājuši trīs republikas rajoni.
***
"LJ": Latvijā ir izskanējuši viedokļi, ka "X stunda" jau situsi. Domājam, tā varētu „izvērsties" pēc 15. janvāra. Uz kādu rīcību, jūsuprāt, spējīgs Kremlis, un ko katras republikas tautas kustības paredz darīt šajos ārkārtējos apstākļos?
J. Arvo (Igaunijas TF): Maskavai šajā ziņā ir liela pieredze: mūsu valstīm draud prezidenta pārvalde, jauns okupācijas režīms, iespējams, arī demokrātiski izveidoto varas orgānu izformēšana. Tas viss var radīt demokrātisko kustību apsīkumu. Šādā situācijā Tautas frontei jāmēģina saglabāt savas struktūras. Kādas varētu būt darbības formas — par to vēl nopietni jādiskutē.
J. Tumēlis ("Sajūdis"): Vēlreiz gribu atgādināt par situācijas dramatismu. Šī ir tā reize, kad beidzot ir jāgūst mācība. 1940. gadā Lietuva, Latvija un Igaunija sevi mierināja: gan jau būs ļoti labi! Tagad mēs redzam, kas no tā iznācis.
Kā pretoties — tas ir uz katra paša sirdsapziņas. Taču ir ļoti svarīgi, lai visi ievērotu nevardarbīgas pilsoniskās nepaklausības noteikumus.
Man nepatīk zīlēt kafijas, biezumos, taču, ja 15. janvārī vai vēlāk sāksies nopietns konflikts Persijas līcī, Kremlis, protams, to var izmantot, tāpat kā tas bija Ungārijā 1956. gadā, Suecas krīzes laikā.
Esam izteikuši aicinājumu Lietuvas mākslas darbiniekiem atturēties no radošas darbības brīdī, ja TAS tomēr notiks, līdz pat beigām.
R. Ražuks: Tautas fronte jau ir izteikusi pilsoniskās nepaklausības pamatprincipu centra vardarbīgā diktāta gadījumā — pakļauties tikai Latvijas Republikas Augstākās Padomes, valdības un vietējo padomju lēmumiem.
Centrālās vadības izstrādātā programma tuvojas tai bīstamajai robežai, kuru pārkāpjot, jau tiek lietoti ieroči. Kaut kas līdzīgs ir noticis Sumgaitā un Tbilisi. Ienaidnieks mēģina izmantot 1940. gada scenāriju, kad tiek lietots militārais spēks, pastāvot acīmredzamai otrās puses nespējai tam pretoties.
Ja Baltijā tiks ieviesta prezidenta pārvalde, tā būs ne vien šo republiku, bet arī PSRS un visas pasaules traģēdija. Rietumos taču labi zina, kāda Padomju Savienība bija pirms 1985. gada — milzīga ugunsnedroša impērija, no kuras varēja gaidīt visu ko. Pateicībā par to, ka šī valsts tomēr kļuva prognozējama, Gorbačovam piešķīra Nobela prēmiju. Taču, ja Baltijas valstu atmoda tiks apslāpēta, tā apdzisīs arī PSRS, un tas, bez šaubām, noteiks visas pasaules politiku.
***
Baltijas Padome, apspriežot politisko situāciju trijās Baltijas republikās un turpmākās sadarbības principus, pieņēma divus dokumentus, kurus publicējam.
Juris Laksovs
