Svētdiena,
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
21. maijs, Rīgā ir saulaina, taču sacēlies liels vējš. Nāk prātā Rainis: «Mesti ir kauliņi, brāžat uz priekšu, viesuļi!»
Tirgus laukumā ir nemīlīgi, pārņem sirreāla atstātības un pamestas caurbraucamās sētas izjūta…
Stacijas lielais pulkstenis rāda «moskovskoje vremja»: 18.50.
BET
LATVIJAS
LAIKS
IR
TIKAI
SĀCIES!
Dažam var rasties jautājums: kāpēc te, tirgus laukumā, kāpēc stacijas sētas pusē, kāpēc aizvārtē? Tā vēlāk, mūsu PSRS tautas deputātu pavadīšanas mītiņa nobeigumā, retoriski vaicāja Dainis Īvāns. Tāpēc, ka arī tauta vēl ir impērijas aizdurvē!
Ar tautas atzinības aplausiem, cerībkrāsas ceriņiem, uzticīgām lauku puķēm suminātie deputāti kāpj smagā automobiļa kravas kastē (lasi: tribīnē!), kurai nolaistas malas un no kuras skanēs tautas balss (piedodiet, mikrofons!).
Sandra Kalniete no klātesošajiem ir tā laimīgā, kas atrodas tuvu, tuvu deputātiem, jo vada mītiņu. «Latviešu Tečerei» nākas ieplūdināt balss intonācijā noteiktības toni, lai ziedu straume uz mirkli pierimtu.
Novēlējumus mūsu izredzētajiem izsaka pirmās 1988. gada rudenī LTF koordinācijas centrā reģistrētās rajona atbalsta grupas pārstāvis no Stučkas. Krimas tatārs R. Čubarovs nesen atgriezies no Taškentas un līdzi atvedis savu tautiešu lūgumu Latvijas deputātiem Maskavā — jau šajā kongresā risināt pirms 45 gadiem trimdā izdzītās tautas likteņa jautājumus. (Jādomā, ka nupat iecerētajā Interfrontes ārkārtējā saietā biedri paši izpratīs politiskās situācijas sarežģītību un no tās izrietošo pamatuzdevumu — tagad būs jāapkaro sevišķi rafinēta nacionālisma forma: internacionālisms!)
Dainis Īvāns formulē Maskavas braucēju mērķi. Pagājuši 49 gadi, kopš pirmā, nelikumīgā Latvijas delegācija devās uz Maskavu, lai nodotu, pārdotu Tēvzemes brīvību, lai jaunavu Latviju izdotu nelikumīgā laulībā. Tagad jāuzsāk šīs laulības šķiršanas process!
Latvijas KP CK sekretārs Ivars Ķezbers ir lakonisks un dinam(īt)isks: ir pierasts cīnīties visiem kopā, bet deputātu ir tik, cik maz ir! Tomēr izvēle ir viena — vai nu ar tautu, vai nekādi!
S. Kalniete piesaka mūsu visu mīluli, LTF valdes mīluli… Tālākie tituli nav sadzirdami, jo visiem tāpat ir skaidrs — vārds tiek dots Mavrikam Vulfsonam. Īsteni jaunais deputāts tāpat kā pagājušā gada 14. jūnija masu mītiņā saka: «Ne soli atpakaļ!» Un: «Mēs solāmies palikt Maskavā tik ilgi, tik ilgi…» Te nu pats «draudētājs» smej līdz ar visiem — protams, brīvība taču nevar tikt uzdāvināta un glītā iesaiņojumā atvesta no «zelta galvaspilsētas». Taču cīņas līgums ir izmērāms, pieskaitot pie 49 gadiem laika sprīdi, līdz «sarkanbaltsarkanais karogs plīvos pār brīvu, neatkarīgu, suverēnu Latviju». Igauņi un lietuvieši mums atkal ir priekšā? Nekas, saka M. Vulfsons, mēs iesim viņu ceļu!
Ir laiks! S. Kalniete pievērš uzmanību pulkstenim, bet sirma sieviete no pavadītāju vidus atjoko: sak, šito vilcienu tak neviens negrib nokavēt, nav jau lopu vāģis, kurā mūs veda uz Sibīriju.
Vēlreiz runā D. Īvāns. Tad, kad visa Baltija būs vienota ar Eiropu, tās dažādajām tautām, kas mums ir draudzīgas un nemeklē pēc ienaidnieka, Centrālā stacija būs izeja uz pasauli. Dainis aicina visus pamest «aizdurvi» un pavadīt deputātus: «Mēs tūlīt iesim pa centrālo ieeju!» (Šķiet, tā būs pirmā reize LPSR vēsturē, kad pa plaši atvērtajām Rīgas stacijas durvīm plūst enerģiska pretstraume. Un uzgaidāmo telpu «iemītnieki» caur stikla sienu ierauga ne tikai vilinošo «Eiropu» un «ekstrēmistus», kuri neļauj dzīvot, bet tautu, kas devusi šai zemei vārdu un dzīvību.)
… Sirmā sieviete, klausīdamās jaunā laika vārdos, neredz apkārtējās tirgus būdas un dežūrmiličus, skatās bezgalībā un, it kā gribēdama pārliecināt sevi, atkārto: «Tikai nenoticēt par agru!…» Viņa ir vēstures lieciniece…
Aiz Doma baznīcā iesvētītā karoga, spēcīgā un vienotā ritmā sitot plaukstas, tauta un tās deputāti dodas uz Centrālo ieeju… Cauri tunelim, kura galā spīd gaisma.
MĀRA KIOPE
