Piedāvāja naktsmājas
|
Uz barikādēm devos labprātīgi. Visi brauca, un es nevarēju palikt malā, bija jādodas tur, kur mēs bijām vajadzīgi. Biju kopā ar visiem ļaudoniešiem un sāvieniešiem pie Vecmīlgrāvja tilta.
1991. gada barikādes pēc Afganistānā pārdzīvotā manā skatījumā nekas tāds briesmīgs nebija. Afganistānā mums mācīja, ka ir jācīnās par savu izdzīvošanu, un tāpēc es nemaz nedomāju pakļauties omoniešu pavēlēm, kad viņi sāka mūs ielenkt. Skaidrs — bija jāmūk, un es to arī darīju. Ar mani kopā bēga Jānis Birnītis. Pārskrējām pāri uzbērumam, pārlēcām augstajai sētai un bijām kuģu remonta rūpnīcas teritorijā, kur lodes vairs pakaļ mums neskrēja. Izejot no teritorijas, sastapām vienu sieviņu, kura mums piedāvāja naktsmājas. Atpakaļ negājām, jo nezinājām, kas tur notiek. Pārgulējām pie viņas un otrā dienā ar vilcienu aizbraucām līdz Aizkrauklei, tālāk gājām kājām. Netālu no Pļaviņām mūs paņēma Madonas autobuss, kurš mūs aizveda līdz Kalsnavai, tad atkal kājām. Tā beidzās manas barikādes.
Šodien esmu bezdarbnieks, dzīvoju kopā ar savu brāli — kā dzīvoju, to jau jūs redzat. Bet, ja šodien būtu jādodas aizstāvēt Latviju, es noteikti atkal būtu tur, kur vajadzētu.
Pierakstījusi I. Vizāne
