Domājot par galveno

No Barikadopēdija


Andrejs Cīrulis: Pēdējā laikā bieži dzird jautājumu, kāpēc Jēkabpils 305. vēlēšanu apgabalā LTF neatbalsta savu Domes locekli Juri Dobeli, bet gan valdības vadītāju Vilni Edvīnu Bresi?

Dainis Īvāns: Arī pirmajā vēlēšanu kārtā mēs kandidātus atbalstījām ne tikai pēc viņu piederības Domei vai Latvijas Tautas frontei. Mūsu mērķis ir atjaunota Latvija, un būtu naivi neredzēt, ka tieši republikas valdība Viļņa Breša vadībā šobrīd ir spērusi pirmos reālos soļus uz šo atjaunotni. Lai atceramies tikai lēmumus par imigrācijas apturēšanu, valsts valodu, zemnieku saimniecībām, pilsoņu ekonomisko aizstāvību (sūtījumu ierobežošanu ārpus Latvijas, vizītkaršu ieviešanu lauku rajonos), lai atceramies valdības nelokāmo nostāju pret LKP CK biroja prasībām izmainīt un mīkstināt likumu par migrāciju. Man šķiet, ne jau velti vēlēšanu pirmajā kārtā Vilnis Bresis ar Alfrēdu Čepāni bija vienīgie republikas vadītāji, kurus publiski neatbalstīja interfronte. Bet mēs droši vien būsim vislielākie ģeķi un vientieši, ja nespēsim šos cilvēkus vienprātīgi atbalstīt šoreiz. Zīmīgi, ka arī Igaunijā un Lietuvā tautas kustības, izsacīdamas atbalstu progresīvākajiem republiku vadītājiem, savus kandidātus pat atsauca.

Šo apsvērumu dēļ gan Jēkabpils TF Dome, gan LTF Domes valde balsoja par atbalstu V. Breša kandidatūrai.

A. C.: Tomēr J. Dobelis runā par radikālāku pārmaiņu nepieciešamību Latvijas nākotnei.

D. Ī.: Bet kurš tad par to nerunā? Mani gan šobrīd vairāk interesē bedrainais, līkumotais un smagais zemes ceļš, reizēm pat bezceļš uz rītdienas Latviju. Liekas, V. Bresis jau stāv uz tā un gluži labi saprot, ka, īsinot likumu un ejot šķietami taisnāko ceļu, mēs gluži vienkārši varam noslīkt purvā. Man personīgi nav pieņemams «radikālais» sauklis «Visu vai neko!». Mums vajag VISU, un tieši tāpēc nedrīkstam zaudēt NEKO. Mums vajag stiprināties ar milzu optimismu, pacietību, iecietību un realitātes izjūtu, kā, manuprāt, tomēr pietrūkst Jura Dobeļa priekšvēlēšanu programmā. Jauno laiku, suverēno, neatkarīgo, demokrātisko Latviju nav jēgas tikai pasludināt. Tas viss ikdienas darbā ar latviešu zemnieka sīkstumu, kopā ar citām Latvijas tautām mums jānes uz saviem pleciem:

A. C.: Asajā priekšvēlēšanu kampaņā izskanējuši pārmetumi LTF vadībai tieši no J. Dobeļa. Vai tiem ir pamats?

D. Ī.: LTF vadība nekad nav bijusi pret kritiku un dažādu uzskatu paušanu attiecībā uz savu darbību. Ja runa ir par to, kā labāk sasniegt mūsu kopējo mērķi, šāda kritika ir pat nepieciešama. Diemžēl kritika, ko priekšvēlēšanu kampaņas laikā paudis Domes loceklis Juris Dobelis, saturā un formā kļuvusi ārkārtīgi līdzīga A. Klaucēna un interfrontes pārmetumiem LTF vadībai. Bieži vien tā balstīta uz nepamatotiem un nepatiesiem personiskiem apvainojumiem.

A. C.: Vai būtu jāņem vērā tas, ka J. Dobelis ir ne tikai LTF Domes loceklis, bet arī LNNK līderis?

D. Ī.: Es domāju, ka to pirmām kārtām vajadzētu ņemt vērā pašam J. Dobelim. Viņš reizēm aizmirst, ka runa ir ne tikai par viņa personisko, bet arī par divu sabiedrisko organizāciju autoritāti. Runa ir par Latviju un Latvijas tautas vienotību, kuru LTF Domes locekļa un LNNK līdera priekšvēlēšanu aģitācija nebūt nav sekmējusi. Te visupirms jāpatur prātā galvenais: nespējot vienoties par kopēju mērķi un rīcību, šķeļot mūsu vienību, mēs nododam savas tautas intereses.

 

P. S. Tā kā Jura Dobeļa priekšvēlēšanu runās asai kritikai tiek pakļauts arī LTF vēlēšanu koordinācijas centrs, lūdzām tā vadītāju Māri Steinu novērtēt notikumus Jēkabpils 305. vēlēšanu apgabalā.

– Jura Dobeļa priekšvēlēšanu kampaņa ir viena no interesantākajām, kādu man izdevies novērot. Nav jābrīnās, ka tiek kritizēta LTF vadība, vēlēšanu koordinācijas centrs, kā arī Jēkabpils TF «zemais līmenis», jo visi augšminētie Jura Dobeļa kandidatūru neatbalsta. Iemeslus Dainis Īvāns izskaidroja, un es viņa viedoklim pilnīgi pievienojos. Man tikai ir grūti saprast, kā cīņu par Latvijas neatkarību var savienot ar sekojošu rīcību: 4. maijā Aknīstē pēc tikšanās ar saviem vēlētājiem, kurā piedalījos arī es, Juris Dobelis izvirzīja noteikumu, ka nedrīkstu «bāzt degunu» Jēkabpils rajonā, arī runāt ar vēlētājiem. Pretējā gadījumā viņš noorganizēšot, ka «vietējie puiši man sados pa purnu». Lielā nepacietībā turpat uz vietas, vēlētāju acu priekšā, Juris Dobelis savus draudus sāka realizēt pats. Klātesošajiem tomēr izdevās viņu nomierināt, un viss beidzās laimīgi.

Ja Jēkabpils rajona iedzīvotāji ar visu savu «smagnējo domāšanu» (kā intervijā «Atmodai» konstatējis Juris Dobelis šī gada 6. maijā), viņu tomēr ievēlēs, man ļoti gribas cerēt, ka deputāts Dobelis, nokļuvis Maskavā, pārstāvot Latviju, šādus «argumentus» tomēr nelietos.