Interfronte! Lūdzu, vieno mūs!
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Lai Rīgas pilsētas padome pieņemtu lēmumu par Rīgas autonomo apgabalu izveidošanu, klaucēniešiem šosvētdien, 11. februārī, jādabū tikai vēl divas deputātu vietas no trim. Vai tas ir reāli? Jā, ar mūsu aktīvu līdzdalību. 4. februāra «Labvakara» raidījumā pa tālruni atbildēju Edvīnam Inkēnam uz jautājumu par vēlēšanu rezultātiem. Atgādināšu sava teiktā beigu daļu: «Kamēr pilsoņu komiteju piekritēji organizē komitejas, LLS cīnās pret LTF, pārpublicēdama laikrakstā» «Sovetskaja Latvija» rakstus no «Lauku Avīzes», un sociāldemokrātu milži duelējas «Latvijas Jaunatnes» un citu laikrakstu slejās, Interfronte aktīvi pulcē ap sevi arvien jaunus piekritējus. Kāds ir rezultāts? Nu, to mēs jau redzam.»
Edvīns vēlēšanu rezultātus novērtēja par viduvējiem, taču vēlēšanu rezultāti ir slikti. Iemesli? To ir daudz. Vieni ir tādi, kas jāmeklē citos, bet otri – tādi, kas jāmeklē sevī paša. Eiforija ir radījusi ne tikai ticību un sajūsmu, bet arī vienaldzību un slinkumu. Varbūt esat ievērojuši, ka kanādiešu hokejisti ļoti spēcīgi spēlē spēles pēdējās minūtēs? Un tāpēc arī bieži vinnē. Mums gadījies ir pieredzēt arī pretējo: praktiski vinnētu spēli mēs zaudējam mača pēdējās sekundēs. Vēl trakāk – ja spēles gaitā viens spēlētājs personisku apsvērumu dēļ (sastrīdējušies!) izšķirīgajā mirklī nepiespēlē ripu partnerim. Spēlētāju savstarpējo attiecību mikroklimata uzturēšana vajadzīgajā līmenī ir ļoti svarīgs darbs. Šo labvēlīgo gaisotni ir grūti radīt, taču tās izjaukšana īpašas problēmas nesagādā.
Arī LTF vēlēšanu cīņā ir tieši tāpat. Šajā izšķirīgajā vēlēšanu laikā mēs sākam viens otram meklēt utis, un, tiklīdz kāda ir atrasta, tā atradējs to ar preses starpniecību dara zināmu citiem. Atzīstam: kritika – tas ir brīnišķīgi, tā palīdz mums kļūt labākiem. Taču nez kāpēc atbildīgā svinīgā brīdi neviens no apsveicējiem nesāk zākāt jubilāru un uzskaitīt tam trūkumus. Sadzīvē tas it kā būtu pats par sevi saprotams. Bet arī politikā, lai cik savādi tas arī būtu, darbojas šie paši likumi.
Tagad, kad uz pieciem gadiem ievēlam deputātus, būsim politiski gudrāki, atcerēsimies, ka jebkuru mūsu OBJEKTĪVU paškritiku priekšvēlēšanu periodā centīsies izmantot mūsu pretinieki. Varbūt esat pat ievērojuši, ka Interfronte vairs nemītiņo, jo interpolitiķi ir sapratuši, ka jebkura viņu darbība tikai vēl vairāk saliedē latviešu tautu, un, ka vislabāk un visvairāk mūsu vienotību var sagraut, atļaujot mums pašiem pavārīties savā sulā un netieši arī sekmējot šo procesu.
Rīga ir 70% cittautiešu. Vēl nesen interfrontieši cīnījās par vietu Latvijas televīzijā, radio, par papildu laikrakstu izdošanu. Tagad viņi to vairāk nedara. Kāpēc? Ja salīdzinām, cik daudz informācijas par Latvijas iekšējiem notikumiem saņem latviešu valodas pratēji un cittautieši, kas latviski nesaprot, tad redzam, ka, par sākuma punktu ņemot 1988. gada Latvijas radošo savienību plēnumu, notiek nepārtraukta šo informētības līkņu attālināšanās. To varētu pat nosaukt par sava veida informatīvo blokādi, ko pret mums pašiem veiksmīgi vēlēšanās izmanto pretinieki. Cittautieši skatās vissavienības centrālo TV, klausās «Majak», lasa vissavienības avīzes, laikrakstu «Sovetskaja Latvija». Pēdējā operatīvi pārpublicē no Latvijas laikrakstiem visus tos rakstus, kas vērsti pret Latvijas Tautas fronti, piemēram, V. Serdāna un A. Bērtuļa rakstus no «Lauku Avīzes». Laikraksta «Izvestija» 5. februāra numura pirmajā lapā cittautieši var lasīt:
«Šokējošu reportāžu no LTF Domes sēdes, kur tika apstiprināts deputātu kandidātu saraksts, nopublicējis republikā pats populārākais nedēļas izdevums «Lauku Avīze». «…Nav nekāds jaunums arī tas,» raksta «LA» žurnālists, «ka kungi cer bez grūtībām ar visām ērtībām iebraukt parlamentā no lauku rajoniem.» PSRS deputātiem, LTF piekritējiem, ieteica nebalotēties, tā sacīt – balsstiesības jums nodrošināsim, dodiet tikai mums varu un laiku utt.»
Tādejādi tie svārstīgie cittautieši, kas krievu valodā iznākošajos preses izdevumos tiek nepārtraukti baroti ar sagrozītu informāciju par Latvijas Tautas fronti un kam vēl līdz pēdējam brīdim bija zināmas šaubas par iespējamo informācijas vienpusīgumu, tagad ir guvuši apstiprinājumu arī no otras puses, – ka «tā tomēr ir taisnība».
Ko darīsim, kā vienosim Latvijas tautu? Strīdēsimies, cīnīsimies, zākāsim cits citu, centīsimies palikt kāju priekšā Dainim Īvānam vai Jānim Škaparam un priecāsimies, ka ir izdevies iegāzt viņus dubļos, lai pēc tam varētu skatīties, kā tie notīrīsies un sadziedēs savus pušumus? Vai tiešām, lai mūs, latviešus, saliedētu, Daugavmalā jāsarīko interfrontes mītiņš?
RAIMONDS GARENČIKS,
LTF vēlēšanu centra pārstāvis
