Sēru stundā
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vakar vēlā stundā laukumā pie LKP CK Politiskās izglītības nama notika plašs Rīgas sabiedrības mītiņš, kas bija veltīts Staļina terora upuru piemiņai. To atklājot, laikraksta «Padomju Jaunatne» redaktors Andrejs Cīrulis atgādināja šī atceres brīža devīzi — atbalstu Mihaila Gorbačova politikai un gaidāmajai Vissavienības partijas XIX konferencei, iestāšanos par mūsu sabiedrības pilnīgu destaļinizāciju.
Pagātne ir barga un nepielūdzama. No mūsu tautas vēstures nevar un nedrīkst izmest faktus par Staļina, Berijas un viņu līdzgaitnieku noziegumiem, nedrīkst aizmirst gan trīsdesmito gadu, gan masu deportāciju, kas notika 1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju, gan arī vēlākās nelikumības un teroru, kura rezultātā cieta daudzi desmiti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Šos un vēl neskaitāmus citus faktus atgādināja runātāji. Televīzijas žurnālists Edvīns Inkēns uzsvēra, ka savās darba gaitās sakrājis daudzas epizodes un faktus, kas tagad ceļami gaismā. Viņš teica:
— Upuri — tie esam mēs visi.
Citi meta skatienu uz gaidāmo partijas konferenci, kur runās gan par mūsu valsts ekonomikas samilzumiem, gan arī par tautas sāpi. Vairāki uzsvēra, ka no runāšanas mums derētu pāriet pie konkrētiem darbiem. Tika akcentēta doma, ka šajā sēru un augošas trauksmes stundā mums ikvienam nepieciešams apzināties, cik ļoti svarīgi ir nosargāt Mihaila Gorbačova politikas kursu. Tāpēc nedrīkstam atkāpties ne soli. Latvijas KP CK sekretārs Gorbunovs teica:
— Mūsu rīcību nosaka laiks, kurā dzīvojam. Tagad mums daudzās nozarēs dotas izvēles iespējas. Bet, jo lielākas šīs izvēles iespējas, jo lielāka arī atbildība. Grūts ir atveseļošanās process. Nedrīkstam dzīvot pēc principa, kad vieni lemj, bet citi par to atbild.
Mītiņā runāja arī Latvijas PSR Jaunatnes organizāciju komitejas priekšsēdētājs Māris Baidekalns, Vides aizsardzības kluba pārstāvis Valdis Turins, mācītājs Juris Rubenis, pensionārs Indriķis Pinksis, žurnāliste Irīna Ļitvinova un vairāki citi, pavisam 17 cilvēki. Tika izteikti dažādi viedokļi. Taisnība, mītiņa norise vēlreiz apliecināja, cik ļoti mums nepieciešams mācīties demokrātiju, kas nav iedomājama bez dažādu viedokļu un koncepciju mierīgas līdzāspastāvēšanas. Un diemžēl vēl līdz šim neesam iemācījušies elementāru patiesību, ka uzskatus, kurus mēs nepieņemam, jāprot noraidīt ar taktu.
Mītiņā daudzi atcerējās ne tikai Staļina upurus, bet arī runāja par aktuālām mūsdienu tautas saimniecības, sociālās dzīves, kultūras un ideoloģijas problēmām, kas gaida neatliekamu risinājumu.
Skanēja sēru mūzika. Koris dziedāja dziesmas. Virs mītiņa dalībnieku galvām parādījās daudzi plakāti ar visdažādāko saturu — gan konstruktīvu un lietišķu, gan arī pārsteidzīgu, nepārdomātu, laika garam neatbilstošu un pat ļaunu.
Mītiņa dalībnieki nolika ziedus pie Brīvības un Raiņa pieminekļiem, kā arī Komunāru parkā pie Jēkaba Alkšņa, Roberta Eidemaņa un Jāņa Rudzutaka krūšutēliem, kā arī citās Staļina terora upuru piemiņas vietās.
K. Pakalns
