Lietuvas kārts (2)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kas stāv aiz notikumiem Viļņā?
(1. turpinājums. Sākumu sk. «LJ» 16. jūlija numurā)
Atceros PSRS Augstākās Padomes sēdi janvārī, nākamajā dienā pēc traģiskajiem notikumiem, un neizpratni manu kolēģu deputātu sejās, kad aizsardzības ministrs D. Jazovs traģēdiju izskaidroja ar to, ka Viļņas garnizona priekšniekam neesot patikusi televīzijas pārraide un viņš sūtījis uz telecentru tankus un desantniekus, bet PSRS iekšlietu ministrs B. Pugo pūlējās pierādīt, ka viņam neesot zināms, kas ir «nacionālās glābšanas komitejā». Tad mēs sapratām, ka divi ministri spēlē ar mums paslēpes. Ko tad īsti slēpa?
Manā priekšā ir 12 lappuses bez intervāla nodrukāta teksta — naktī no 12. uz 13. janvāri noklausītās karavīru radiosarunas — , kas tagad pievienotas Lietuvas Republikas Prokuratūras ierosinātajai krimināllietai. Lūk, par ko tur ir runa.
«Apmēram trīs tūkstoši cilvēku, pieņemu…» — «Jūs sapratu, pieņemu…» — «Darbojos pēc plāna, pieņemu…» — «Ierados pie objekta, pārvaru pirmo aizsprostu no personālsastāva un automašīnām, pieņemu…» — «Gurzufa, kategoriski jāpārtrauc šaut no lielajām kārbām…»
Un tā tālāk — pamīšus ar lamām ziņas kā no kaujaslauka, un pat piektās klases zeņķim ir saprotami termini «lielās kārbas» — tanki, «gurķi» — visticamāk, patronas, «tomāti» — spridzekļi utt.
Pēkšņi lasu:
«Jūsu raibie palīgi lūdz palīdzību, kas tur viņiem ir? Pieņemu.» Atbilde: «Kādi palīgi? Pieņemu…» Cilvēks vēl nesaprot: «Kas lūdz palīdzību…» Un dzird atbildi: «Tur pie tevis 200. parādījusies, noskaidro man.» — «Kas jānoskaidro? Pieņemu.» — Sarunbiedrs vēl nesajēdz, viņam pūlas atšifrēt: «Es saku, ziņo tie, kas ieradās reizē ar tevi ķiverēs, ka ir 200., vai mani saprati? Divsimtais!» Bet atkal jautājums: «Kas ir 200.?» Un tālāk: «Atkārtoju: 200. piekomandētajiem, piekomandētajiem…» Pēc tam: «Granīt-82, es — Parkets-38, vecākais jautā, kas esot tie plankumainie. Kas tie tādi, paskaidro mums? Pieņemu.» — «Tie, kas ķiverēs. Pieņemu.»
«Raibie», «plankumainie», «ķiverēs» — noslēpumaini cilvēki ir līdzās, un, šķiet, daudziem nav zināms, kas tie tādi. No pārrunām ir skaidrs, ka parādījusies kāda «divsimtā».
200-ā. Ko tas nozīmē?
Un beidzot, pēc kārtējā jautājuma «kas tā tāda 200-ā» atbilde: «200-ā, krava 200… Tulpe. Melnā tulpe, vai aizmirsi?» Viņam: «Mēs visus cilvēkus pārbaudījām. Pie mums kravas 200 nav.» Atbilde: «Precizē pie kaimiņiem».
Kas ir «melnā tulpe», labi zināms kopš Afganistānas laikiem. Bet kaimiņi? Jau tiek apkopoti operācijas rezultāti. «131. kaimiņš — viens…» Atcerēsimies: tika nogalināta viena militārpersona, VDK leitnants V. Šatskihs. «131» — tie laikam ir viņa specgrupas biedri. Jo tālāk seko «Personālsastāva 167 mūsējie.» Tā, acīmredzot ir armijas grupa.
Jā, nogalināta tika viena militārpersona, taču atcerēsimies, kā vairākas dienas neviens nevarēja īsti atbildēt, no kurienes šis cilvēks ir.
Kādā Pleskavas «Arodbiedrības avīzes» februāra numurā no Viļņas pārbraukušais garnizona avīzes «Saldatskaja pravda» redaktors Pāvels Dmitrijuks kavējas svaigās atmiņas. Viņam jautā: «Kurš no pleskaviešiem gājis bojā?» «Neviens. Televīzija rādīja kareivi jūrnieku kreklā, un visi nosprieda, ka tas ir mūsējais, desantnieks. Vispār mūsu forma ir ļoti līdzīga iekšlietu karaspēka formai…» viņš paziņoja, vai nu nezinādams vai negribēdams teikt patiesību.
Pārlūkoju avīzes «Izvestija» janvāra komplektu.
14. janvārī avīze ziņo, ka nogalināta militārpersona. Piecpadsmitajā Baltijas kara apgabala prokurors: «Viļņā radušās jau trīs versijas par leitnanta Viktora Sitnoviča bojāeju…. 17. janvārī no gaisa desanta karaspēka štāba avīze saņēmusi vēsti, ka «desantnieku rindās zaudējumu nav». Tajā pašā septiņpadsmitajā uz «Izvestiju» piezvanīja ģenerālmajors V. Kupcs un paziņoja, ka leitnanta īstais uzvārds ir «Satskihs V. V. Viņš dzimis 1969. gadā, vada komandieris, pēc kara prokuratūras ziņām dienējis Pleskavas desantnieku divīzijas sastāvā». Turpat informācija: IeM un specvienību sarakstos V. Satskiha nav. Un tikai nākamajā dienā — 18. janvārī — «Izvestija» ziņo no PSRS VDK sabiedrisko sakaru centra: leitnants V. Satskihs — «PSRS VDK darbinieks, kurš nelielas grupas sastāvā tika nosūtīts uz Viļņu, lai savas kompetences ietvaros līdzētu stāvokļa stabilizācijai pilsētā.»
Kāpēc taisnība tika pateikta tikai piektajā dienā?
Atbildi uz šo jautājumu var rast tais pašās radiosarunās. Citēju: «Kas darbojās strīpaini, ķiverēs, formas ķiverēs, Sina, tu par viņiem neko nezini un neko neesi redzējis. Un neviens nav redzējis…» Tālāk: «Parketa vecākais, pieņemu.» — «Parket, es — Granīts-82. Iegaumē un paziņo visiem. Ar tevi strīpainie ķiverēs, ķiverēs, kas darbojās priekšā, strīpainīši nedarbojās. Tu par viņiem neko nezini, pieņemu.» (Izcēlums mans. — J.Š.) — «Sapratu…»
Kāpēc gan VDK grupas līdzdalība šajā operācijā ir tīta tādā noslēpumā? Tik blīvā aizsegā, ka pat nogalinātā biedra vārds ilgi netika izpausts? Tāpēc, ka VDK līdzdalība acumirkli kā kāršu namiņu sagrauj tajās dienās pausto versiju par Viļņas garnizona priekšnieka «emocionālo sprādzienu» un netveramo nacionālās glābšanas komiteju, un visa notikušā stihiskumu.
Tieši viņi — plankumainie, kam atšķirībā no desantniekiem bija īpašas ķiveres ar sejsegu («ķiveres»), kā teica Granīts-82, «darbojās priekšā». Un, pēc visa spriežot, operāciju veica tieši līdzīgām situācijām speciāli trenētā VDK grupa. Armija viņus tikai sedza gan tonakt, gan vēlāk, kad izcēlās grandiozais skandāls.
Tieši viņus ieraudzīja Viļņas radio un televīzijas centra ceha priekšnieks A. Ramanausks, kas liecina «Līdzko noklusa automāti, atnāca kaut kādi cilvēki bruņuvestēs ar tērauda sejsegiem, melnu stiklu priekšā. Vecākais atnesa rāciju un pateica: «Tornis ieņemts. Uzdevums izpildīts…»
Jā, viņus redzēju tajā pašā naktī, taču vien retais nojauta, no kurienes ir šie atnācēji neparastā ekipējumā.
Informācija par VDK specgrupas līdzdalību un pat grupas nosaukums «Alfa» pirmoreiz pavīdēja presē 1991. gada aprīlī. Atbildot uz avīzes «Argumenti i fakti» korespondenta jautājumu, PSRS VDK Sabiedrisko sakaru centra priekšnieks A. Kaibanovs teica, ka neliela VDK grupa Viļņā esot bijusi, taču Viļņā tā ieradusies ne jau nu sakarā ar šo datumu…
Taču VDK ģenerālis mānās!…
Bijušais lidotājs, tagad avīzes «Lietuvos Rytas» līdzstrādnieks E. Ganusausks, publicējis šo dienu lidojumu hroniku. «Vienpadsmitā janvāra vakarā no Vnukovas lidlauka Maskavā gaisā pacēlās divas lidmašīnas TU-134A, kas pieder pie valdības aviācijas vienības. Lidmašīna ar 65978. numuru, ko vadīja ekipāžas komandieris Paleckihs, nolaidās Viļņā pulksten 21.55, bet laineris Nr. 65994, ko komandēja Zidovs, pieskārās skrejceļam pēc deviņām minūtēm. Šie ar indekss «PK» apzīmētie specreisi pasažieru statusa ziņā krietni vien pārsniedz servisu un drošības garantijas, kādas 8. janvārī tika V. Švedam (kā teic mans kolēģis, V. Šveds, Lietuvas kompartijas otrais sekretārs, ieradies Viļņā no kara (?!) aerodroma Piemaskavā, Čkalovskā. — J. Š.), bet agrākajos laikos attiecās uz visvarenās partijas pirmajiem sekretāriem. «PK» — tā ir palielināta kontrole. Pasažieru šoreiz bija daudz, un tos sagaidīja nevis melnas volgas, bet septiņas kravas automašīnas, kas Viļņas lidostas lidojumu vadītāja A. Dubovskiha pavadībā pa rezerves vārtiem izbrauca uz Lidas šosejas. Tā 11. janvārī Viļņā ieradās specgrupa «Alfa». Tamlīdzīgus brašuļus visā pasaulē sauc par grupu. Tie atstājuši asiņainas pēdas daudzās pilsētās un valstīs, un nu ir pienākusi kārta Viļņai.
14. janvāra rītā no Vnukovas atlidoja divas TU-134A. Atkal «PK» reisi. «Alfa» pie lidmašīnām šoreiz ieradās nevis pa «sakņu dārziem», bet gan pa Darjus un Girena ielu… Tiesa, «uzvarētāji» sev līdzi veda upuri. Aviācijā visiem ir zināms termins — 200 kg krava. Šoreiz tas bija leitnants V. Satskihs.»
Un tā, padarījusi darāmo, VDK specgrupa pazuda no pilsētas, lai pēc tam izgaistu pavisam.
(Nobeigums sekos)
