Ar īsto karogu
|
Kad šodien dzirdu vārdu "barikādes", atmiņu spogulī redzu ugunskura dūmos tīto Vecrīgu, daudz daudz gan jaunu, gan vecu cilvēku nopietnām, ļoti labestīgām sejām. Lieli cilvēku pūļi, un tai pašā laikā — liels miers, laipnība un iecietība vienam pret otru. Satraukuma pilni brīži, runājot par Lietuvas notikumiem, par omoniešu darbībām Rīgā, interfrontes aktivitātes. Barikādes Vecrīgas ielās, smagā tehnika, mašīnas, sanitārie posteņi, lauku cilvēki līdzās rīdziniekiem — tas likās tik nereāli, un tomēr tā bija īstenība. Atmodas laikā esmu piedalījusies daudzos saviļņojošos notikumos — tautas manifestācijā Mežaparkā, Baltijas ceļā, mītiņā Daugavmalā, Tautas frontes darbā, bet nekur ar tik lielu spēku neizjūtu šo piederību, šo līdzatbildību par savas tautas likteni kā toreiz, barikāžu dienās Rīgā. Varbūt tāpēc, ka tas laiks bija saistīts ne tikai ar emocijām, bet arī ar risku. Skeptiķi tad un arī mazliet vēlāk teica, ka barikādes bija mazliet pārspīlēta lieta, ka tās tik un tā neko nespētu pret padomju tankiem, tomēr tieši tās un aiz tām stāvošie cilvēki, bez ieročiem, vienīgi ar savu garaspēku, pasargāja mūsu valdību, Latvijas Radionamu, telecentrāli, saglabājot sakarus ar pasauli un parādot tai latviešu vēlēšanos atgūt savu valsti.
Janvāra sākumā ārstējos sanatorijā Ķemeros, dzīvoju pie radiem Kauguros. Sanatorijā bija ļoti maz cilvēku, jo ierastie pacienti no Krievijas laikam juta Baltijā briestošās pārmaiņas un baidījās iebraukt Latvijā. Latvijas Radio pārraidīja arvien satraucošākas ziņas par krievu armijas kareivjiem, par tanku iebraukšanu Lietuvā. Un tad jau arī šāvieni Viļņā un filmas fragmenti no Viļņas televīzijas ieņemšanas. Devos uz mājām, uz Viļķeni.
13. janvārī tika izsludināta tautas manifestācija Daugavmalā. Viļķenes Tautas frontes grupa organizēja braucienu uz Rīgu. Bijām ap 20 cilvēku. Nevaru teikt, ka nebija šaubīgo — braukt vai nebraukt, bīstami tas ir vai ne. Bet tie, kas braucām, zinājām, ka nebraukt nevar. Rīgā autobusu sabrauca ļoti daudz. Bariņā virzījāmies aiz sava sarkanbaltsarkanā karoga, lai viens otru nepazaudētu. Maza atkāpe par karogu — mūsējais bija "īsts", Latvijas brīvvalsts laika karogs, kuru garus gadus bija glabājusi viļķeniešu Ādamsonu ģimene. To saku tāpēc, ka karogu jūrā daudz bija steigā gatavotu, pielāgotu, bet mūsējais — īsts.
Tūkstošgalvains cilvēku pūlis, sarkanbaltsarkano karogu jūra, Daiņa Īvāna runa, asaras cilvēku acīs. Pār galvām pārlidoja helikopters, un izbira lapiņas, ko izplatīja interfrontes vadība. Daži tās pacēla, izlasīja un saburzīja, bet lielākā daļa tika sabradātas zem kājām. Tad no aizmugurējām rindām atskanēja čuksti, it kā pa Ļeņina (Brīvības) ielu tuvojoties tanki. Sakustēšanās pūlī, bet visi palika uz vietas. Pēc mītiņa tā dalībnieki izklīda, devās mājup, tomēr nemiers pilsētā bija jūtams. Paliku Rīgā, braucu uz Pārdaugavu pie radiem. Jau tramvajā dzirdēju runas, ka jābrauc vakarā uz Doma laukumu, uz Zaķusalu, ka var atkārtoties Viļņas notikumi.
Tajā vakarā arī izskanēja Tautas frontes aicinājums lauciniekiem doties uz Rīgu. Mans radinieks devās uz Starptautisko telecentrāli, bet es — uz Doma laukumu. Jāteic, ka tajā brīdī pat neapzinājos, ka naktī sāksies tas, kas sākās... Doma laukumā ap Radio namu pulcējās cilvēki. Daudz bija vecāka gadagājuma sieviešu un vīru. Sāka braukt mašīnas, veda malku, baļķus, kastes. Šur tur iedegās pa ugunskuram. Visu nakti skanēja Latvijas Radio, satrauktas ļaužu runas. Tā bija pirmā nakts. Uz rīta pusi Vecrīga jau bija nobloķēta.
Atmiņā palikusi kāda cita barikāžu diena, kad devos uz Doma laukumu. Nu jau dalībnieki bija "iekārtojušies" — ierīkojuši savas ugunskura vietas. Laukumā pa aizbarikādētajām ieliņām plūda ļaudis. Liela daļa devās uz Doma baznīcu. Nekad neaizmirsīšu, kādu iespaidu atstāja tur redzētais. Cilvēki bija apmetušies it kā uz dzīvi, kā kara laikā. Bija sanitārie posteņi, sievietes dalīja tēju un maizītes, cilvēki uz soliem gan gulēja, gan sēdēja bariņos, gan lūdza Dievu. Tad atskanēja ērģeļu skaņas, un koris izpildīja Lūcijas Garūtas "Dievs, tava zeme deg". Tas bija neaizmirstams brīdis — es vēl tagad, pēc tik daudziem gadiem, it kā dzirdu šīs skaņas.
Satraukuma pilna bija diena, kad notika interfrontes mītiņš. Klīda runas, ka mītiņa dalībnieki dosies uz Ļeņina pieminekli. Turpat ap Ministru Padomi bija izvietojušies limbažnieki un stāvēja arī Viļķenes autobuss un viļķenieši. Liekas, ka pat vīrieši bija mazliet uztraukušies. Mēs, vairākas sievietes, iekāpām trolejbusā un braucām stadiona virzienā, kur notika mītiņš. Trolejbusā pārņēma nepatīkamas izjūtas — paskatījos apkārt un ieraudzīju drūmas, svešādas sejas, jutu tādu kā naidīgu attieksmi. Sapratu, ka ar šo trolejbusu taču brauc interfrontieši — mītiņa dalībnieki. Stadionā ieiet atturējāmies, bet iekārtojāmies kādas paziņas dzīvoklī pie loga, no kura labi varēja redzēt un arī dzirdēt mītiņā notiekošo. Dzirdot naidpilnās uzstāšanās, izsaucienus, neskanīgo dziedāšanu, sapratām, ka tas nav tas spēks, ka todien varētu stāties pretī latviešu vienotībai. Tā arī notika — mītiņa dalībnieki izklīda, netuvojoties savam elkam — Ļeņina piemineklim.
Gāja dienas, barikāžu dalībnieki mainījās, vairākas reizes mainījās arī brīvprātīgie no Viļķenes pagasta. Likās jau, ka Latvijā Viļņas notikumi neatkārtosies.
20. janvāra vakarā Viļķenes autobusa Rīgā nebija. Sēdējām mājās pie televizoriem, kad atskanēja satraucošā vēsts par uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. Kā kaleidoskopā mainījās kadri.
Pienāca ziņa, ka ieņemta Iekšlietu ministrija, ka ir kritušie. Pienāca vēsts par Andra Slapiņa nāvi, par to, ka ievainots Gvido Zvaigzne. Tā bija uztraukuma un šausmu pilna nakts pie TV un radio.
Mans barikāžu laiks noslēdzās ar braucienu uz Bastejkalnā un pie Iekšlietu ministrijas apšaudē nogalināto bērēm. Gribējās, lai mani toreizējie 8. un 9. klases skolēni izjūt un pārdzīvo tā laika notikumus klātienē. Skolotāji kopā ar bērniem izstaigāja Bastejkalnu, pastāvēja Andra Slapiņa, Edija Riekstiņa un citu kritušo piemiņas vietās. Ielas malā stāvēdami, atdevām godu zārkiem, kuri tika novietoti pie Brīvības pieminekļa, lai pēc piemiņas brīža tiktu guldīti Latvijas zemē. Arī krievu cilvēki bija atdevuši dzīvības par Latviju. Es ticu, ka manu skolēnu sirdīs iekrita tas vārds, kas tika teikts, tā līdzjūtība, kas tika izteikta, tā pleca sajūta, kas mūs todien vienoja, jo viņi aci pret aci pirmo reizi dzīvē sastapās ar nāvi brīvības vārdā.
Pierakstījusi Z. Sirmā
