«Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums»
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Annas Brigaderes triloģija «Dievs. Daba. Darbs» sākas ar tēlojumu «Gājēji». Tajā ganu Ludis Jurģu dienā Annelei prasa:
«Kas tavs tēvs, māte?»
«Gājēji.»
«Kurp viņi iet?»
«Uz otras pasaules galu.»
«Kur ir otrai pasaulei gals?»
«Aiz saules, aiz mēneša, aiz trejdeviņām jūrām,» Annele skaitīja, galvu klanīdama un pūlēdamās visiem spēkiem izrunāt grūto «r».»
Ne uz kādu pasaules galu Annas Brigaderes vecāki neaizgāja. Māte Lavīze apglabāta Rīgā, bet tēvs Krišjānis desmit minūšu gājienā no «Sprīdīšiem» — Kalnamuižas kapos. Kapa piemineklī iecirsts:
Krišjānis Brigaders 1829-1875
Darbu kas turējs tik svētu kā kalpotu Dievam.
Bet otrpus kapakmeņa varam izlasīt, kādā vecumā un kur pēdējo dusas vietu atradusi «laulāta draudzene» Lavīze, meita Līze un meita Anna.
Tā iecirsts dzejnieces tēva kapakmenī, kas uzlikts pirms diviem gadiem. Tā bijis iecirsts arī tajā, kurš te kādreiz stāvējis. Stāvējis tik ilgi, līdz kādam ievajadzējies. Ne juku, ne kara laikos, bet samērā nesen. Pazuda dzejnieces tēva kapa piemineklis, un ne gailis pakaļ nedziedāja.
Ar «Sprīdīšu» dārznieci Maiju Strazdiņu stāvam pie jaunā pieminekļa, ko kails kāds vietējais (nu labi — Rīgas) Fībljs un kas no oriģināla atšķiras ne tikai izmēros, bet arī ar kādam vispārējam mūsdienu kapu standartam atbilstošiem burtiem un nenostrādātību.
Mēs runājam par to, ka «masu kultūra» ielauzusies arī kapu kultūrā, ka te, vecajos Kalnamuižas kapos, atšķirībā no jaunajiem uzraksti uz krustiem, kapakmeņiem, pieminekļiem lielākoties ar tādu kā mīlestību kalti — it kā aizgājējs māksliniekam tuvs rads būtu bijis.
Vecajos kapos es meklēju senāko apbedījuma zīmi, un man izdodas — 1816. gads. Bet desmit gadu vēlāk miris un Kalnamuižā apglabāts kāds Joseph Torchini. Krustā iekalts, ka Torchini dzimis Itālijā, bet kādi vēji šo dienvidnieku atpūtuši līdz Kalnamuižai, par to vēsture un krusti klusē.
Iespējams, ka bijuši vēl senāki apbedījumi. Bijuši arī mācītāju kapi aiz baznīcas, bet sešdesmito gadu sākumā tie ar buldozeru nolīdzināti. Kapu kopiņas nolīdzinātas, bet kapakmeņi izvazāti.
Bet tur — aiz baznīcas — bija apglabāts arī mācītājs Cimmermanis. Tas pats, par kuru mazā Annele neapnīkdama lūdz stāstīt savam tēvam. Cimmermanis bijis latviešu zemnieku aizstāvis. Holēras epidēmijas laikā aizbraucis uz Jelgavu, kur drosmīgi devis pēdējo svētību nāvei nolemtajiem. Pats inficējies un Kalnamuižā miris. Tālāk Annas Brigaderes tēva stāstījums («Dievs, Daba. Darbs», II daļa «Skarbos vējos»):
«Tai pašā naktī izraka kapu pie baznīcas, atveda viņa miesas un ielaida tur iekšā. Trīs dienas un trīs naktis kaps stāvēja vaļā. Bija pats pļaujas laiks, bet trīs dienas un trīs naktis kapsēta bija ļaužu pilna kā mežs. Kas nevarēja pa dienu iet, tas gāja pa nakti. Un, kad kāds iegāja iekšā, kapsēta šalca un līgojās no ļaužu šņukstēšanas un elsošanas, kas vienā malā aprima un otrā atkal no jauna cēlās. Apbēra viņu ar asarām, apbēra viņu ar puķēm.»
Apbēra viņu ar puķēm latviešu zemnieki pirms vairāk nekā simt gadiem, bet mūsu gadsimta sešdesmitajos gados mācītāja Cimmermaņa kapavieta tika nolīdzināta… Ja jau ar buldozeru, tad ne pašdarbniecisku vandaļu, bet pēc augstāku varasvīru iniciatīvas. Un redzēja to visu pusaugu puišeļi, un lidoja akmeņi Kalnamuižas baznīcas (republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa) logu vitrāžās, tika izvazātas ērģeļu stabules, tās pašas baznīcas, kurā latviešu zemnieki atvadījās no mācītāja Cimmermaņa trīs dienas un trīs naktis.
Turpat pie baznīcas apglabāts pasaulslavenais zinātnieks Kristaps Helmanis, kas strādājis kopā ar Pastēru Parīzē. 1886. gadā atklāja trakumsērgas vīrusu. Latvijas veterinārārstu biedrība 1937. gadā vīnam uzlikusi pieminekli, kurā lasāmi Helmana labie darbi — ļaunie ienāši 1884., malleīns 1891., tuberkulins 1891. Arī jau minētā trakumsērga.
Stāvu pie slavenā zinātnieka kapa un domāju, ka tā varētu kļūt par kopjamu kapu kultūrtradīciju — piemineklī pateikt aizgājušā labos darbus. Tā kā Helmanim, tā kā Krišjānim Brigaderam. Es iedomājos arī tādus kapu uzrakstus: «Viņa bija skaista», «Viņš bija godīgs». «Viņa bija Māte»…
Bet tur. Kalnamuižas kapos pie pieminekļa Helmaņa labajiem darbiem, atcerējos kādu citu uzrakstu Lēdmanes kapos, kurš tapis sešdesmitajos gados: «Daudz dzīvē skrēji, darīji, par to vien kapu mantoji. Pateicībā bērni.» Tikpat kā no Blaumaņa humoreskas «Jocīgi kapu uzraksti».
Var jau arī tā pieminēt aizgājušo. Galvenais, ka esam patiesi.
Ejam pa kapsētu un — atkal viens Brigaders. Šoreiz Kristaps — Dzejnieces tēvabrālis. Un sieva Anna arī viņam līdzās. Vēl dēls Jānis — 1882. g. 1. februāris — 1905. g. 16. decembris. Skolotājs. Netālu no kapiem melnās sotņas nošauts tajā tūkstoš deviņi simti piektajā. Ik reizi, iedama pie tēva. Anna Brigadere savam brālēnam nolikusi sarkanu neļķi.
Ir kapsētā vēl trīs pieminekļi ar uzrakstiem «1905, 1919». Uz vienu no tiem ved talcinieku sakopta aleja, bet vārdu pieminekļos nav. Kas viņi tādi un cik viņu tur — zemzemē? Ir tikai pieminekļi, kurus laiku pa laikam nopervē ar sudraba krāsu, bet akmenī lietos karogus iekrāso sarkanus. Kāda tāla atblāzma no sudraboto pionieru laikiem ceļmalas un mazpilsētiņu skvēros. Kur nu mazpilsētiņu, tepat Rīgā, skvērā Kokles ielā, vēl šodien dižojas automātists, kuru arī laiku pa laikam krāso ar eļļas krāsu zaļu . . .
Var jau arī tā pieminēt kritušos. Galvenais, vai esam patiesi…
Vēl Maija mani pieved pie Teodora Lenerta kapa (uzraksts uz pieminekļa gan padzisis). Viņš dzīvojis no 1805. līdz 1831. gadam. Vietējais atraitnes dēls — braucis mācīties, saslimis ar tuberkulozi, atgriezies Tērvetē nomirt. Arī par viņu man gribas kaut ko uzzināt, bet kur — kādā piemiņas muzejā, kādā novadpētnieku kartotēka?
Aizejam pie skolotāja Ģederta Forstmaņa kapa, un Maija lasa no 1924. gadā izdotas grāmatiņas «Ģederts Forstmanis. Kalnamuižas pagasta skolotājs». Lasa Annas Brigaderes rakstīto:
«Tā tad kāda aizgājušā piemiņas godinājums nav nekas cita kā izcilus darba godinājums. To labi ir sapratusi Kalnamuižas draudzes locekļi, pārvezdami guldīt dzimtenes smiltīs sava dārgā, vecā skolotāja mirstīgās atliekas un apbedīdami tās zem tagad visiem draudzes locekļiem kopēji saudzējamas un kopjamas kapu kopiņas. Viņi gribējusi arī aicināt pie tās savas nākošās paaudzes un viņām likt pie sirds: «Lūk, še atdusas vīrs ar goda sirdi, ar cēlu raksturu, kas bija aicināts būt par īstu cilvēces dārznieku un kas ir piepildījis savu mūzu sadegdams pašaizliedzīgā darbā un palicis līdz nāvei uzticīgs savam ideālam. Ejiet un sekojiet viņa priekšzīmei.””
«Kopēji saudzējamas un kopjamas kapu kopiņas», «aicināt pie tās savas nākošās paaudzes»… Tagad no skolotāja piemiņas vietas palikusi tikai pieminekļa pamati. Rudeni kapos talkā strādāja Vides aizsardzības kluba biedri un Tērvetes astoņgadīgās skolas bērni. Tika attīrīta arī skolotāja kapavieta, kas bija ieaugusi krūmos. Tad arī atklājās, ka nesen izpostīti cienījamas tērvetnieku dzimtas kapi, jaunu apbedījumu izdarot, norauti divi krusti. Ap jauno apbedījumu mētājās cilvēku kauli. Uz jauno kapa vietu izlikti pakāpieni no granīta piemiņas plāksnēm. Pakāpienu galā – granīta stabiņš no skolotāja Forstmaņa pieminekļa atliekām.
Lasu dokumentu, ko Vides aizsardzības klubam adresējis Dobeles rajona prokurors, 2. klases jurists J. Salenieks:
«Pārbaudot Jūsu sūdzību par postījumiem Tērvetes ciema kapos, noskaidrots, ka Tērvetes ciema kapu pārzinis A. Mušķis nav godprātīgi pildījis savus pienākumus. Tajā vietā, lai raudzītos, lai kapos netiktu izdarīti kādi postījumi, pats piedalījies M. Dišleres kapa rakšanā un pēc tam nav nodrošinājis, lai tiktu sakopta apbedījuma vieta. (. .) A. Saulājam un A. Konam kapu pārzinis teicis, ka baznīcas apkārtnē kapi tikšot nolīdzināti, tādēļ varot izmantot no E. Lablaikas piederīgo apbedījuma vietas krusta pamatni un no Forstmaņa kapa pieminekļa pamata daļu, lai ierīkotu pieeju M. Dišleres kapam, kā arī pats piedalījies pieejas ierīkošanā…»
Tie nav ne piecdesmitie, ne sešdesmitie gadi. Dokuments datēts ar 1987. gada 24. decembri! Vēl šajā dokumentā rakstīts, ka
«Pils. A. Saulājs ir apņēmies sakārtot pils. E. Lablaikas piederīgo apbedījuma vietu līdz 1988. gada 1. maijam, kā bija lūgusi Ē. Lablaika».
Par nopostīto Ģederta Forstmaņa kapa pieminekli ne vārda, jo viņš acīmredzot «nav lūdzis».
Es biju Tērvetē aprīļa beigās, un vandaļu ierīkotā pieeja M. Dišleres kapam stāvēja kā stāvējusi. Ir radīta piemiņas vieta, apgānot piemiņu.
Citēju dokumentu tālāk:
“Rajona prokurors ir pieņēmis lēmumu par kapu pārzina A. Mušķa saukšanu pie disciplināras atbildības, stādot jautājumu par viņa atbrīvošanu no darba.
Lēmums nodots kolhoza «Tērvete» valdes priekšsēdētājam b. V. Gredzenam izpildei un Tērvetes ciema Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājam A. Vēverim zināšanai.”
Kāds paradokss — visā republikā slavenais kolhozs pamatoti lepojas ar piena izslaukumiem un zirgiem, ar sasniegumiem zemkopībā un alus darīšanā, bet piemiņas kopšana, kā izriet no šā dokumenta, atstāta novārtā. Ir jau piedalījušies kolhoza komjaunieši kapu talkās, ar Tērvetes ciema izpildkomitejas priekšsēdētāju pats esmu kopā strādājis kapsētā, bet ne tikai ar kampaņveidīgām talkām (tās, protams, vajadzīgas!) mēs parādām cieņu vairāk vai mazāk slaveniem novadniekiem. Par talkām daudz svarīgāka ir attieksme. Attieksme un piemiņas kopšana katrā. Sākot ar sevi.
Tērvetes (bijušo Kalnamuižas) kapu sakopšana sākās 1984. gadā. Piedalījos pašā pirmajā talkā. Ierosme nāca no Brigaderes muzeja darbiniekiem. Palīdzība tika meklēta Rīgā. Kāpēc ne Tērvetē un bagātajā kolhozā? Ne jau tādēļ, lai nokauninātu tērvetniekus. Vieglāk bija sasaukt talkotājus no Rīgas nekā iekustināt vietējos iedzīvotājus. No sanatorijas palīgā nāca galvenā ārsta vietnieks ar ģimeni, līdzi ņemot Ēriku Hānbergu (var būt, ka otrādi?). Strādāja ciema padomes priekšsēdētājs un mežzinis, Aija Zariņa berza Kalnamuižas baznīcas grīdu, atbrauca kādas Rīgas skolas desmitā klase, arī studenti no LLA. Tikai Tērvetes pamatiedzīvotāji, kuru piederīgie šajā kapsētā guldīti, gāja kapiem ar līkumu.
Šajās talkās tika koptas ne tikai atsevišķas kapuvietas, bet kapsēta kopumā. Talcinieki gribēja paveikt neiespējamo — šķiet, ka pirmoreiz Latvijā sakopt senu lauku kapsētu visā pilnībā. Izdevās, bet tikai daļēji, jo kopšanas darbs vajadzīgs ikdienā. Arī uzraudzības darbs. Kāds tas ir, varam secināt no J. Salenieka atbildes Vides aizsardzības klubam.
Kas tad ir lauku kapsētas? Tajās sakoncentrēta mūsu dzīve. Jā, tieši dzīve, nevis nāve. Kapu pieminekļi — attiecīgā laika amatniecības un mākslas liecinieki. Arī vandālisma, arī bezgaumības liecinieki. Atsevišķs stāsts par vienu no lauku kapsētām nav izņēmums, kaut kas netipisks. Šo laiku varētu saukt par tautu atmodas laiku, arī par piemiņas glābšanas laiku.
Šā gada 7. un 8. maijā LPSR Kultūras fonds aicina republikas iedzīvotājus uz visas Latvijas kapu sakopšanas talkām. Arī vecajos Kalnamuižas kapos strādās. Iespējams, ka arī vietējie iedzīvotāji. Pašreiz mēs daudz runājam par ekoloģiski nepiesārņotu zonu izveidi. Vai nebūtu laiks īpašu juridisku statusu piešķirt arī atsevišķām kapsētām? Pie kapsētas vārtiem plāksnīte «Kalnamuižas kapsēta. Republikas nozīmes piemineklis. Atrodas valsts aizsardzībā». Formāli jebkuru kapsētu aizsargā likums. Tomēr šim, ar republikas vai vietējas nozīmes pieminekļa statusu, nosakāms īpašs režīms. Pirmām kārtām tām jābūt slēgtām (izņemot gadījumus, kad jāapbedī kāds no kapos jau apbedīta cilvēka tuviniekiem). Jaunu piemiņas zīmju uzlikšana jākontrolē cilvēkam ar māksliniecisku izglītību. Šādā kapsētā obligāti jābūt štata dārzniekam — kapkopim. Ne tantiņai, kura par četrdesmit rubļiem gadā aprūpē vienu kapa kopiņu, bet speciālistam, kas izpētījis mūsu kapu kopšanas kultūru, sākot ar pagājušo gadsimtu. Varbūt ar laiku Bulduru sovhoztehnikumā vai Lauksaimniecības akadēmijā var tikt lasītas lekcijas kapkopībā, kapu kultūrā?
Man šķiet, ka vecie Kalnamuižas kapi varētu būt vieni no pirmajiem ar republikas nozīmes pieminekļa statusu. Šāds statuss jau ir Kalnamuižas baznīcai, līdz ar to gandrīz visa kapsēta formāli atrodas republikas nozīmes arhitektūras pieminekļa aizsargājamajā zonā un par tās aizsardzību atbildīga ir Tērvetes ciema padome. Kapsētā ir arī aizsargājams zinātnes piemineklis — Kristapa Helmaņa kaps. Aizsargājams būtu arī Annas Brigaderes radinieku un triloģijas «Dievs, Daba, Darbs» personāža atdusas vietas. Un visbeidzot, aizsargājami ir daudzie pagājušajā gadsimtā darinātie krusti un pieminekļi, to izvietojums, pats kapsētas plānojums.
Ja skatāmies plašāk — vai nav pienācis pēdējais laiks izveidot Tērvetes parka kompleksu, jo pašreiz tam ir trīs saimnieki: «Sprīdīši» un neliela teritorija ap tiem ir Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja, visa parka teritorija — nesen nodibinātās Tērvetes mežniecības, bet kapi — ciema padomes pārziņā. Un vēlreiz Anna Brigadere:
«Piemiņa sastādās no atmiņām. Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums, ir kāda aizgājuša dzīves ceļinieka īpašību kopzuma, ir viņa mūža darba kopzuma. Tikai pie nāves noskaidrojas, cik ievērojama bijusi kāda cilvēka dzīves gaita. Izcilus stāvošas personības ar savu nāvi neizbeidz izplatīt savu iespaidu, bet dzīvo pakalpalicēju piemiņā kā vadošas zvaigznes.»
Šie vārdi teikti pirms sešdesmit četriem gadiem. Cerībā, ka nākamās paaudzes tajos ieklausīsies.
ANDRIS BERGMANIS
- Viss, kas palicis pāri no skolotāja Forstmaņa pieminekļa.
- Atjaunotais dzejnieces tēva kapa piemineklis.
«Piemiņa ir visu atmiņu kopsaplūdums»
- Pa piemiņu slampājam… (Pieeja M. Dišleres kapam šā gada 2. maijā.)
NORMUNDA STANKEVIČA foto
