Novēlējums LKP 25. kongresam
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
ALEKSANDRS KUDIŅŠ ir PSKP biedrs kopš 1949. gada, un viņu pamatoti var nosaukt par komunistu ļeņinieti, par komunistiskās pārliecības cilvēku.
Šodien, kad darbu sāk LKP 25. kongress, šķiet, lasītājiem būtu lietderīgi lepazīties arī ar pedagoģiskā darba veterāna, komunista Aleksandra Kudiņa viedokli. Publicējam fragmentu no A. Kudiņa sagatavotā raksta.
PSKP ir neglābjami sakompromitējusies, un kosmētiskais remonts tai nelīdzēs.
PSKP autoritātes krišanās un LTF prestiža pamatotais kāpums vienā daļā komunistu radīja nepieciešamību iztapt plašās masās valdošajai noskaņai, atteikties no komunisma ideāliem, sākt «labas» kompartijas izveidošanas projektu izstrādi. Šie biedri rīkojas līdzīgi M. Saltikova-Sčedrina varonei, kas pati sevi izpēra. Šādu komunistu grupai pieskaitāmi «39 biedru», kā arī «27. februāra» programmu autori. Nosaukdami komunisma ideju par utopiju, viņi sevi nostādījuši ārpus KP. Komunistiem ļeņiniešiem ar komunisma ideālu nodevējiem nav pa ceļam!
Komunistiem ļeņiniešiem nav pa ceļam arī ar konservatīvajiem komunistiem — A. Klaucēnu, A. Rubiku, V. Alksni un citiem. Minētajiem komunistiem ir raksturīgs karjerisms — iztopot Maskavai, viņi iet pa A. Pelšes un A. Vosa iemīto taku. Konservatīvo nelaime ir tā, ka viņi nesaprot: arī Maskavā notiek pārmaiņas. Agrāk vai vēlāk konservatīvie savu vietu atradīs vēstures izgāztuvē (kopā ar visiem saviem interfrontiešiem).
Daudzi godīgi biedri, kas patlaban zaudējuši politisko orientāciju, no partijas izstājas. Dažiem no viņiem to nevajadzētu darīt. Vēl sliktāk ir ar tiem biedriem, kas no partijas izstājas tādēļ, lai līdzšinējos amata krēslus apmainītu pret augstākiem ...
Manā skatījumā vispieņemamākās ir LKP CK un «Trešā ceļa» platformas — abu platformu autori neatsakās no komunisma ideāliem. LKP CK platformā ļoti neskaidri formulēts jautājums par LKP statusu, savukārt «Trešā ceļa» iniciatori partijas statusa nosacīšanu saista ar republikas atrašanos federācijā un paredz PSKP pārveidi par Komunistisko partiju savienību, kuras centrālie orgāni tiktu veidoti uz paritātes pamatiem, un to lēmumiem būtu tikai ieteikuma raksturs.
Nevar piekrist abu platformu autoriem sakarā ar izteikumu «demokrātiskais sociālisms», «humānais sociālisms» lietošanu. Nav sociālisma ar dažādam nokrāsām! Ir tikai viens sociālisms — tāds, kādu to definē zinātniskā komunisma mācība.
Kas aizsargās darbaļaužu intereses?
To spēs tikai komunistiskā partija, jo tā ir darbaļaužu avangards! Arī jēdziens «vispārcilvēciskās vērtības» ir plašs un nenoteikts. Ja «vispārcilvēciskās vērtības» ietver arī ekspluatatoru intereses, tad tām no darbaļaužu viedokļa ir nulles vērtība. Tā ir sociāldemokrātu, nevis komunistu pozīcija.
Komunistiem ļeņiniešiem pieņemama ir tikai tādu vispārcilvēcisko vērtību un tādas morāles prioritāte, kas kalpo darbaļaužu interesēm.
Vērību saista starpnacionālo attiecību problēma — Ļeņins pat ieteica mazliet ierobežot lielkrievu tiesības par labu nacionāļiem, lai kaut daļēji kompensētu tās daudzās netaisnības, kas pagātnē pastrādātas attiecībā pret nacionāļiem.
Lai savaldītu šovinismu, LKP programmā jāparedz, ka LKP iestājas par to, lai LPSR likumdošanā prioritāte piederētu latviešu tautai.
Nešaubos, ka šāds priekšlikums no konservatīvo puses izraisīs kritiku, taču domāju, ka visi progresīvie komunisti to atbalstīs. Ierosinājums ne tikai nav pretrunā ar ļeņinisko nacionālo politiku, bet pat tieši izriet no tās.
