Lietuvas kārts (3)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Kas stāv aiz notikumiem Viļņā?
(Nobeigums. Sākumu sk. «LJ» 16. un 17. jūlija numurā)
1991. gada aprīlī Edmunds Gaņusausks nosūtīja vēstuli V. A Krjučkovam, kurā, kā tika ieteikts VDK sabiedrisko sakaru centrā, izklāstīja savus jautājumus. Starp tiem bija sekojoši:
«2. Ko jūs domājāt, vērtējot PSRS VDK specvienību darbību periodā no 1991. gada 11. līdz 14. janvārim kā «cienījamu»? (Šo terminu PSRS VDK priekšsēdētājs V. Krjučkovs bija lietojis masu informācijas līdzekļos.) (..)
4. Kāpēc specvienībai, kura darbojās Viļņā 13. janvārī, neizdevās aizturēt un uzrādīt kā reālu pierādījumu kaut vienu bruņotu «Sajūža» «kaujinieku»? (..)
6. Masu informācijas līdzekļu un Lietuvas Republikas tiesības sargājošo orgānu rīcībā ir videoieraksts, kur fiksēts PSRS VDK specvienības sastāvs. Šie cilvēki var tikt identificēti. Vai VDK piedalīsies šajā identificēšanā? (..)
8. Ko darīs PSRS VDK vadība gadījumā, ja Lietuvas Republikas Prokuratūra, kā arī cietušie pilsoņi, bojā gājušo radinieki un citas personas saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu izvirzīs PSRS VDK prasību par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.»
Atbildes uz jautājumiem žurnālists, protams, nesaņēma. Tāpat kā Lietuvas Prokuratūra, kura izmeklē traģiskos janvāra notikumus, nesagaidīja no V. A. Krjučkova nekādu reakciju uz diviem saviem pieprasījumiem.
Republikas VDK tika cauri ar parastu atrakstīšanos, motivējot to ar pašu neinformētību, arī par «nacionālās glābšanas komitejas» sastāvu. Lai arī nu ir zināms, ka šī «nejaušā» traģēdija tika rūpīgi plānota iepriekš un jau līdz 12. janvārim bija sagatavots savs desmits aicinājumu un paziņojumu par varas sagrābšanu. (Visi dokumenti ir manā rīcībā.) Zināja, gatavojās, gatavoja…
Februārī Viļņas avīze «Soglasije» publicēja vēstuli bez paraksta (nule autors man ir kļuvis zināms — J. Š.). Notikumu dalībnieks raksta: «12. janvārī (..) ap pulksten 16 mūs visus savāca vienā vietā un paziņoja, ka šodien Lietuvā tiks atjaunota padomju vara un Lietuvas PSR Konstitūcija. Pēc tam mūs sadalīja pa desmit un katram desmitam iecēla vecāko. Nezināmi ļaudis (kā mums vēlāk paskaidroja kāds no pilsētas komitejas — VDK darbinieki) izdalīja mums kaut kādu tekstu un pateica, ka mums uzticēta ļoti svarīga valstiska misija — iesniegt petīciju Lietuvas Augstākajai Padomei un Ministru Padomei. Petīcijā strādnieku vārdā tika prasīta Augstākās Padomes un valdības atkāpšanās, šie ļaudis teica, ka mums šīs prasības noteikti jāiesniedz līdz pulksten 24, jo pēc tam tiks laisti darbā tanki, un, ja mēs sadzirdētu tanku rūkoņu, tad viss jāpamet un jābēg.»
Lūk, tā gatavoja operāciju, kas vēlāk tik sāpīgi skāra ne tikai Lietuvu, — arī PSRS prestižu un prezidenta reputāciju. Klusē vienīgi tie, kas zina visu patiesību. Klusē, un viņus nemulsina tas, ka vieni melo — viņi ņirdz par citu pūlēm rast patiesību.
Kam viņi kalpo? Uz ko cer?
Vairāk nekā pirms mēneša padomju izlūks, atvaļināts VDK pulkvedis M. Ļubimovs «Ļitgazetā» rakstīja: «Pēdējā laikā Krjučkova runas arvien vairāk atgādina Polozkova bungu rībināšanu, un viņš pat deleģē VDK informatīvi analītiskās pārvaldes šefu, vēstures zinātņu doktoru, ģenerāli Ļeonovu uzstāties noteiktā «sojuza» garā.
Tas ir visai bēdīgi. Kā pilsoņi Krjučkovs un Ļeonovs var pārstāvēt jebkurus uzskatus, taču VDK priekšsēdim un nozīmīgai šī resora figūrai, kas nodrošina prezidentu un valdību ar informāciju, nav nekādu tiesību iesaistīties politiskajā cīņā…"
Spriežot pēc V. A. Krjučkova uzstāšanās slēgtajā PSRS Augstākās Padomes sēdē, kuru žurnālā «Novoje vremja» galvenais redaktors A. Pumpjanskis pirms nedēļas raksturoja kā «izaicinājumu prezidentam», mēs vēl ne reizi vien varam sadurties ar kārtējo specdienestu operāciju un, visticamāk, tai pašā Lietuvā, kā pasaules sabiedrības uztverē šobrīd vissāpīgākajā punktā. Un atkal — vainīgo nebūs. Un atkal galvenā vaina tiks prezidentam, kura pašreizējā apkārtne man arvien vairāk un vairāk atgādina veco stāstu par Trojas zirgu.
«Parket vecākais, lūgums… Es vakar vienā lapiņā izlaidu uzvārdu. Lūdzu ierakstīt un nodot Parketam vecākajam: Pančenko. Ordenis «Par kalpošanu Dzimtenei», otrā pakāpe, pieņemu.» — «Uzvārdu, uzvārdu atkārtojiet skaidrāk, pieņemu.» — «Pančenko, palīgs, vietnieks mans Pančenko.» — «Sapratu, sapratu… Tātad jūsu vietnieks tehnikas lietās, kurš, pieņemu.» — «Pareizi…»
Ar šo pierakstu tajā briesmīgajā janvāra dienā pārtvertās radiosarunas teju teju beidzas.
Vēl nav sastinguši līķi, bet šie jau dala ordeņus. Interesanti, kurš dabūs ordeni šodien? Par kārtējo skandālu, ko izraisījusi operācija telefonsakaru centrā un kuras īstos autorus mēs varam tikai nojaust? Vai par kādu jaunu pirms kārtējās, valstij ļoti nozīmīgās prezidenta tikšanās jau ieplānotu akciju?
Tikai — par ko šie ordeņi?
Par nesaņemtiem kredītiem. Par civilizētās pasaules neuzticību. Par izjauktām sarunām. Par kārtējo destabilizācijas vilni.
Bet OMON? Divas dienas es pūlējos ar viņiem tikties. Dzirdēju nemainīgu atbildi: «Neviena no priekšniecības nav.» Nolēmu pie viņiem aizbraukt. No smilšu maisu aizsega iznāca puisis ar automātu un lēnām devās man pretī. Viņš bija tērpies plankumainā kombinezonā un melnā beretē, kas padarīja viņu līdzīgu krusta vai pīķa kalpam. Nu kurš tad vēl jauc kārtis? Šodien — piektdien, 5. jūlijā, kad es rakstu šīs piezīmes?
Viļņa
«Ļiteraturnaja gazeta», (10.07.91)
Tulkojis V. Avotiņš
