Brauca jauni un veci
|
1991. gada janvāra barikādes. Atmiņas par tām ir jau kā tāla pārdzīvojumu blāzma, ko tomēr neizdzēš gadi...
14. janvāra agrā rītā vedu mājup no Stradiņa slimnīcas vīru. Atpakaļceļā ieskrēju Latvijas Tautas frontes mītnē Vecpilsētas ielā nodot atbalsta naudiņu. Tur dzirdēju, kā nāca vīri no Ulbrokas un stāstīja, kāda palīdzība nepieciešama, redzēju, kā nesa pārtiku tiem, kuri cauru diennakti atradās LTF mītnē. Ar sirdi jutu, ka man jābūt tur, kur risinās mūsu tautai tik izšķirīgi notikumi. Es taču jutos tautfrontiete kopš 1988. gada rudens!
Saņēmu vīra piekrišanu un apgalvojumu, ka viņš nejūtas slikti, un tas izšķīra visu. Tā kā mūsu pagasta aizstāvji jau bija izbraukuši, tad mēs ar Andreju Saušu izbraucām 14. janvāra vakarā, vedām arī pārtiku.
Braucām pa Lietuvas ceļiem, kas bija dīvaini klusi un pamesti, retumis mūs apsteidza vai pretim brauca kāda mašīna. Nekāda nevēlama kontrole mūs neapturēja. Pašiem sarunas arī lāga neraisījās, laikam abi bijām satraukti par Viļņā notikušo asinsizliešanu un to, kas sagaida mūsu tautu...
Pie TV centra, kas bija mūsu apsargājamais objekts, piebraucām jau lielā tumsā, sastapām pārējos bebreniešus. Tā kā mūsu tehnikuma saimnieces bija sarūpējušas lielu grozu ar speķa pīrādziņiem un smalkmaizītēm un arī divas lielās piena kannas bija ar karstu kafiju un tēju, tad es iekārtojos kopīgā ugunskura tuvumā un uzņēmos saimnieces pienākumus. Domāju, ka šie karstie malki sasildīja daudzus. Arī man silti ap sirdi, jo pienāca vairāki bijušie tehnikuma un vidusskolas skolnieki, kas tagad no savām augstskolām atnākuši uz barikādēm, un tajos dažos vārdos, ko pārmijām, skanēja ticība un apņēmība.
Gribējās apsveikt arī televīzijas ļaudis, kuri tobrīd tautu uzmundrināja un informēja, un es devos telpu iekšienē. Protams, netiku laista tālāk par liftu. Milicis aizdomīgi lūkojās uz nesamo un gribēja zināt tā saturu. Par laimi, no lifta iznāca Vera Gribača un laipni apvaicājās, kā var palīdzēt. Sacīju, ka atnesu nedaudz "munīcijas". Tā viss beidzās laimīgi.
Nedaudz pavēroju gaisotni foajē, ielūkojos zālē, kas izskatījās pēc lielas guļamtelpas. Tik aizkustinoša izskatījās aktrise Dina Kuple un citi mākslinieki, izdalot ēdienu!
Naktī koncertēja Olga Rajecka, bet es vairs zālē neiegriezos, staigāju gar krastmalu un skumji risināju atmiņu pavedienus par jaunekļiem, kuri nepārnāca no kara. Viņiem bija tikpat, cik tagad jauniešiem gadiņu...
Sabiju uz barikādēm vēl divas dienas, un pēc tam mājās neviens neatgājām no televizoriem un radioaparātiem.
Smagi pārdzīvojām visus slaktiņus, kas bija jau izplānoti novembrī...
No mūsu pagasta aizstāvjiem mani visvairāk aizkustināja Jānis Riekstiņš, kurš, neraugoties uz cienījamo vecumu (70 gadi), vairākas reizes gandrīz visu nedēļu brauca uz barikādēm.
Kas tas bija par svētu vienotības laiku, kas sasauca tautu kopā! Domās bieži visiem aizstāvjiem novēlu veselību. Sevišķi jau tiem, kuri, nedomājot ne mirkli par sevi, riskēja ar savām dzīvībām. Par šīm dienām nespēju domāt bez aizkustinājuma.
Pierakstījis I. Rubļevskis
