1989. gada 9. aprīļa Tbilisi notikumu apstākļu izmeklēšanai izveidotās Gruzijas PSR Augstākās Padomes komisijas slēdziens (4)
|
'(Sākumu sk. 28., 31. oktobrī un 1. novembrī)
6. Lēmums par to, ka neformālo apvienību līderi saucami pie kriminālatbildības, pamatojoties uz Gruzijas KP CK sekretariātā izstrādāto pasākumu plānu, kā arī tas, ka šis jautājums tika izlemts partijas aktīva sanāksmē, ir rupjš likumības pārkāpums.
Pēc spēkā esošās likumdošanas, jautājumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības izšķir kompetents orgāns ar attiecīgām pilnvarām un nevis partijas aktīva sanāksme.
Tas, ka vairums partijas aktīva sanāksmes dalībnieku šo plāna punktu atbalstīja, parāda tikai to, cik zems ir partijas aktīva pārstāvju tiesiskās apziņas līmenis, un liecina par autoritārajam režīmam raksturīgu paņēmienu klaju izmantošanu arī mūsdienu apstākļos.
7. Ievērojot to, ka lēmums par mītiņa pārtraukšanu ir nelikumīgs akts, kā arī to, ka šī lēmuma īstenošana izraisījusi sevišķi smagas sekas, komisija Gruzijas PSR Prokuratūrai un PSRS ģenerālprokuroram ierosina izskatīt un noteiktajā kārtībā izlemt jautājumu par visu šā lēmuma pieņemšanā līdzdalīgo amatpersonu saukšanu pie atbildības.
8. Lai nepieļautu patvaļas izpausmes un PSRS Bruņoto Spēku amatpersonas nepārkāptu savas tiesības, piešķirot Padomju armijai tai neraksturīgas funkcijas valsts iekšlietu jautājumos, nepieciešams pārskatīt PSRS Konstitūcijas 5. nodaļā ietvertās deklaratīvā rakstura tēzes un precīzi noteikt Bruņoto Spēku pienākumus un to kompetences robežas.
Nepieciešams arī pārskatīt likumdošanas aktus par mītiņu un demonstrāciju rīkošanas kārtību, tāpat par iekšējā karaspēka pilnvarām, jo līdzšinējā prakse nav apliecinājusi šo aktu lietderību. Turklāt tie satur normas, kas neatbilst spēkā esošajai Konstitūcijai.
II. Par to, vai bija likumīga lēmuma par mītiņa pārtraukšanu izpilde
1. Lēmums par mītiņa pārtraukšanu tika īstenots 1989. gada 9. aprīlī pulksten 4 no rīta. Operāciju vadīja ģenerālpulkvedis I. Rodionovs. Viņam bija pakļauti visi karaspēka formējumi, kurus komandēja Aizkaukāza kara apgabala pavēlnieka vietnieks I. Kuzņecovs un Iekšējā karaspēka operatīvās pārvaldes priekšnieks I. Jefimovs. Gruzijas PSR iekšlietu ministram un viņam pakļautajai Gruzijas milicijai faktiski tika izteikta neuzticība, turklāt arī pati milicija kļuva par karaspēka apakšvienību grautiņu objektu.
I. Rodionova un viņam pakļauto karaspēka daļu darbība nebija objektīvi vērsta uz to, lai izklīdinātu mītiņu. To pierāda šādi apstākļi:
a) grautiņš mītiņā sākās tad, kad tā dalībnieku skaits pārsniedza desmit tūkstošus;
b) pirms grautiņa mītiņā valdīja dziļa miermīlība; ļaudis stāvēja ar degošām svecēm rokās, skaitīja lūgšanas un dziedāja, tas drīzāk atgādināja upurēšanu nekā aktīvu pretošanos:
c) pirms grautiņa uzsākšanas militārie varas orgāni mītiņa dalībniekiem neizvirzīja ultimatīvu prasību mītiņu pārtraukt;
d) pirms karaspēka daļu tiešas iesaistīšanās mītiņa izklīdināšanā netika pielietoti cilvēku dzīvībai un veselībai mazāk bīstami līdzekļi (ūdens strūklas un tamlīdzīgi). Tāds uzdevums ugunsdzēsības mašīnām, kas atradās Ļeņina laukumā, netika dots. Tām vajadzēja tikai braukt aiz militārās tehnikas un dzēst ugunsgrēku, ja tas izceltos;
e) pirms grautiņa visas izejas uz laukumu pie Valdības nama, izņemot vienu vienīgu šauru ieliņu gar Kašveti baznīcu, bija karaspēka un militārās tehnikas bloķētas. Faktiski visi ceļi, pa kuriem mītiņa dalībnieki varētu atkāpties, jau iepriekš bija slēgti;
f) karaspēka daļas ielenca mītiņa dalībniekus un nežēlīgi sita tos ar stekiem un sapieru lāpstiņām, kas speciāli tika izmantotas cilvēku sakropļošanai, tika lietotas aizliegtas indīgas ķīmiskās vielas, kā arī šaujamieroči. Kareivji dzinās pakaļ bēgošajiem, ielauzās telpās, kur slēpās pilsoņi, sita pakritušos, nesaudzēja ne sievietes, ne bērnus, ne sirmgalvjus. Dauzīja vitrīnas, apzināti bojāja valsts un personisko īpašumu;
g) karaspēka ievainoto un sakropļoto cilvēku vidū ir bada streika dalībnieki, medicīnas darbinieki, kuri notikuma vietā sniedza palīdzību cietušajiem, un neapbruņoti Gruzijas milicijas darbinieki, kuri pildīja savus dienesta pienākumus.
Miermīlīgās demonstrācijas dalībnieku vidū sarīkotajā grautiņā gāja bojā 19 cilvēki, no tiem 16 sievietes (divas no viņām nepilngadīgas un viena grūtniece). Militārpersonu vidū bojā gājušo nav. Jāatzīmē, ka joprojām turpinās meklējumi, lai precizētu bojā gājušo skaitu, jo sabiedrībā valda uzskats, ka nogalināto ir vairāk.
Tādējādi I. Rodionova solījums Dž. Patiašvili, ka mītiņa un bada streika dalībnieki necietīs, bija caurcaurēm melīgs.
2. Operācija, kas ģenerālpulkveža I. Rodionova vadībā notika Tbilisi, ir rupjš Konstitūcijas normu, kā arī citu spēkā esošās likumdošanas normu pārkāpums:
Saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 119. panta 14. punktu «PSRS Augstākās Padomes Prezidijs .. PSRS aizsardzības un tās pilsoņu drošības interesēs izsludina karastāvokli vai ārkārtēju stāvokli visā valstī, kā arī atsevišķos apvidos, obligāti izskatot šo jautājumu kopīgi ar attiecīgās savienotās republikas Augstākās Padomes Prezidiju».
Izsludināt karastāvokli vai ārkārtējo stāvokli ir tiesīga tikai un vienīgi PSRS. Savienotajai republikai šādu patstāvīgu tiesību nav.
Tātad vienīgais tiesiskais pamatojums karaspēka ievešanai PSRS Konstitūcijas 119. panta 14. punktā paredzētajā nolūkā ir PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par karastāvokļa vai ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu. Un tomēr pēc PSRS Aizsardzības ministrijas rīkojuma pilsētā tika ievests karaspēks un sarīkots grautiņš mītiņā, kaut arī PSRS Augstākās Padomes Prezidijs dekrētu par karastāvokļa vai ārkārtēja stāvokļa izsludināšanu nebija pieņēmis un tālab šādai rīcībai nebija tiesiska pamatojuma.
Tas nozīmē, ka rupji tika pārkāptas valsts Pamatlikuma prasības, un šim pārkāpumam bija ārkārtīgi smagas sekas.
PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1988. gada 28. jūlija dekrētā «Par PSRS Iekšlietu ministrijas iekšējā kara spēka pienākumiem un tiesībām sabiedriskās kārtības sargāšanā» izsmeļoši uzskaitīti visi gadījumi, kad iekšējais karaspēks drīkst lietot ieročus. Šāds uzskaitījums paredzēts tālab, lai stingri ierobežotu ieroču lietošanu un pilnīgi izslēgtu iespēju lietot ieročus pēc karaspēka apakšvienību komandieru ieskatiem.
Saskaņā ar dekrēta 6. pantu: «Lai nodrošinātu dienesta pienākumu izpildi sabiedriskās kārtības sargāšanā, iekšējā karaspēka personālsastāvam uzlikto pienākumu pildīšanā dotas tiesības izņēmuma gadījumos kā galējo līdzekli lietot ieroci:
a) lai aizsargātu pilsoņus pret uzbrukumu, kas apdraud viņu dzīvību vai veselību, ja citādi un ar citiem līdzekļiem viņus aizsargāt nav iespējams;
b) lai atvairītu uzbrukumu sevišķa režīma un citiem svarīgiem objektiem, kā arī lai atvairītu bruņotu uzbrukumu apsargājamiem objektiem;
c) lai atvairītu uzbrukumu milicijas darbiniekiem, tautas brīvprātīgajiem kārtības sargiem un karavīriem, kad tieši apdraudēta viņu dzīvība;
d) lai aizturētu noziegumu izdarījušo personu, kas izrāda bruņotu pretošanos, vai personu, kas pārsteigta sevišķi bīstama nozieguma izdarīšanas brīdī, ja citādi un ar citiem līdzekļiem aizturēt šīs personas nav iespējams.»
Tikai šādos gadījumos pieļaujama ieroču lietošana, visos pārējos gadījumos iekšējam karaspēkam sabiedriskās kārtības aizsardzība jānodrošina, nelietojot ieročus.
Neviens no iepriekšminētajiem gadījumiem 1989. gada 9. aprīlī Tbilisi nenotika.
Tātad tika pārkāpts viens no vissvarīgākajiem iepriekš citētā dekrēta priekšrakstiem — ieroči tika lietoti gadījumos, kuros šis dekrēts ieroču lietošanu aizliedz.
Konkrēti par uzbrukuma ieročiem tika izmantotas:
a) uzasinātas lāpstiņas. Uzasinātas lāpstiņas ir aukstais ierocis, ja tās speciāli tiek izmantotas cilvēku kropļošanai. Izdevumā «Mācību līdzeklis nodarbībām apakšvienībās» nepārprotami norādīts: «Lāpstiņa ir drošs ierocis prasmīga karavīra rokās, ja tas bez karabīnes vai automāta stājas tuvcīņā .. Ar lāpstiņas šķautni tiek izdarīti cirtieni pa pretinieka galvu, kaklu vai rokām.»
Konstatēts, ka ir gadījumi, kad pilsoņi noslepkavoti un smagi ievainoti tieši šādu cirtienu rezultātā.
(Turpinājums sekos)