Kas stutē barjeras pārbūves ceļā?
|
Uzmanīgi izlasot inženiera V.Iļjina divas publikācijas «Расцветка камуфляжа» un «Барьеры на пути к истине», kas ievietotas laikraksta «Sovetskaja Latvija» šā gada 6. augusta un 15. septembra numuros, mani pārņēma saviļņojums, kāds mēdz būt brīdī, kad loterijā vinnēts lielais laimests. Tūliņ gribējās iesaukties: «Tad nu beidzot arī pašu mājās esam sagaidījuši savu vietējo Ņinu Andrejevu!»
Taisnība, bēdīgi slavenās Ļeņingradas ķīmiķes domas lidojuma vērienīgums — atklāts un tiešs mēģinājums reabilitēt «tautu vadoni un tēvu» Josifu Staļinu un reizē ar to mūsu valsts pašreizējo politisko sistēmu ievirzīt citā gultnē — abos V. Iļjina rakstos tomēr nav sasniegts. Bet gara radniecība un dvēseliskā kopība, kā arī teorētiskā platforma un centieni diskreditēt pārbūves procesus abiem autoriem — ļeņingradietei un rīdziniekam — ir nenoliedzami.
Manuprāt, Jānis Peters savās polemiskajās pārdomās «Es ticu veselīgajiem spēkiem», kas ievietotas laikraksta «Padomju Jaunatne» šā gada 3. septembra numurā, ar netradicionāliem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un pārliecinošu argumentāciju koncentrētā veidā iezīmējis pašreizējās pārbūves procesa īpatnības un aktualitātes. Un līdzas tam atklāta patiesa «andrejevščinas» trubadūru ekstrēmās histērijas būtība. Personīgi es esmu gatavs parakstīties zem ikviena Jāņa Petera teikuma. Labi, ka šo materiālu 6. septembri pārpublicējis laikraksts «Sovetskaja molodež», jo krievu lasītājiem ir ļoti svarīgi to iepazīt. Neatkārtojot Jāņa Petera secinājumus, šoreiz gribu sīkāk pakavēties pie dažiem aspektiem, kas iztirzāti inženiera V. Iļjina publikācijās.
Atzīšos, ka kopš lielā «raganu medību» laika 1959. gadā, kad birku «latviešu buržuāziskais nacionālists» uz visām pusēm šķieda tikpat dāsni, kā vēlāk Leonīda Brežņeva butaforisko iestudējumu gados dāļāja ordeņus un medaļas, mūsu presē nebija iznācis lasīt šāda šovinistiska satura sacerējumus — pie tam tik ne slēptā un primitīvā veidā, kā to uz papīra uzlicis inženieris no Rīgas.
Pēc abiem V. Iļjina rakstiem spriežu, ka latviešu tautas sāpes un ciešanas, ko tā piedzīvojusi gan tālākā, gan tuvākā pagātnē, viņam ir svešas un nesaprotamas. Tikpat nepieņemamas autoram šķiet mūsu nacionālās jūtas, mentalitāte. Protams, katram cilvēkam ir tiesības paust individuālus uzskatus, atšķirīgus viedokļus. Bet bezatbildīgi mētāties ar apvainojumiem gan nebūtu uzlūkojams par prāta darbu.
Jāatzīst, ka savos spriedumos V. Iļjins nav sevišķi oriģināls. Jo viņa galvenie argumenti ir un paliek demagoģija, tendenciozitāte, faktu sagrozīšana — tātad tie paši pazīstamie un stagnācijas gados rūpīgi pārbaudītie līdzekļi.
Lai šos secinājumus apstiprina konkrēti fakti.
Latviešu tautas pašreizējā garīgā atmoda — tas V. Iļjina uztverē ir bubulis, kam tūliņ piekarināma nacionālisma birka. Vai jūs, cienījamo inženieri, patiešām neredzat vai negribat redzēt starpību starp Baumaņu Kārļa lūgšanu «Dievs, svētī Latviju» un cariskās Krievijas himnu «Dievs, sargi ķeizaru!»? Tad abās dziesmās izlasiet kaut vai tikai sākuma rindas. Par ko tās vēsta? Pirmā — izlūdzas svētību savai dzimtajai zemei. Otrā — to pašu svētību lūdz nevis tautai un Tēvzemei, bet gan lielimpērijas valdniekam caram jeb, kā tolaik Baltijā dēvēja, Krievijas ķeizaram. Vai redzat atšķirību?
Visi, kas šodien izmanto sarkanbaltsarkano simboliku, V. Iļjinam šķiet garīgi un fiziski nepilnvērtīgi cilvēki. Kas tas ir? Sauksim lietas īstajā vārdā — tas ir atklāts naids pret tautu, kuras vidū jūs, biedri Iļjin, dzīvojat.
Par nepelnītiem uzskatu arī akadēmiķim Jānim Stradiņam adresētos pārmetumus. Šai sakarā gan ir izdevība iepazīties ar ievērības cienīgu «jaunatklājumu», ko lasītājiem piedāvā V. Iļjins. Es līdz šim patiešām nezināju (un ne tikai es vien), ka labība no aizokeāna zemes mums jāimportē tikai tāpēc, ka mūsu mehanizators, apstrādādams tīrumus, uz sava traktora piestiprinājis sarkanbaltsarkano karogu. Sak’, kādas tik nelaimes — arī globālā mērogā — neizceļas no mūsu tautas simbolikas!
Jūs, biedri Iļjin, apzināti jaucat cēloņus ar sekām.
Var, teiksim, pieminētais mehanizators pie sava traktora piestiprināt sarkanbaltsarkano karogu. Var strādāt ar sarkano karodziņu. Var pie stiprināt abus vai iztikt bez neviena. Vaina, kāpēc mums joprojām Jāieved labība no ārzemēm, manuprāt, meklējama pavisam citā apstāklī — nevis attieksmē pret karodziņiem, bet gan attieksmē… pret pašu mehanizatoru. Ne traktors, ne zeme, ko viņš apstrādā, ne kultivators, sējmašīna vai sēkla taču mūsu apstākļos nepieder tam cilvēkam, kas te strādā. Un kas tas ir par zemkopi, kam nekas nepieder! Varbūt jūs, biedri Iļjin, arī zināt, ka visu lauksaimniecībai nepieciešamo inventāru un arī zemi šis pats traktorists zaudēja 1949. gada pavasarī? Un reizē ar to — vēlēšanos kārtīgi strādāt. Bet labi, ka tajos Latvijas laukos, kas vēl nav paspējuši aizaugt ar krūmiem, atrodas kaut vai šāds traktorists. Kā vēsta Maskavas laikraksti un Centrālā televīzija, vairākos Krievijas Federācijas reģionos neatrast pat šādu viduvēju mehanizatoru. Daudzi no viņiem acīmredzot tagad dzīvo Rīgas jaunajos mikrorajonos, piedodiet, migrorajonos.
Daži vārdi par migrāciju un migrantiem. Vārdā «migrants» V. Iļjins saklausa kaut ko ļoti aizvainojošu. Atzīšos, ka arī man šis termins nav tīkams. Bet ko lai dara, ka tas precīzi izsaka lietas būtību. Un patiesībai vienmēr derīgi skatīties acīs, lai arī cik tā rūgta. Tautā šim vārdam tiek lietoti vēl citi sinonīmi — laimes meklētājs, klaidonis, klejotājs, atbraucējs, atnācējs, caurbraucējs. Vai tie būtu labāki? Šaubos.
Mūsdienās migrācija un migranti sastopami ne tikai Latvijā un Padomju Savienībā, bet gandrīz visā pasaulē. Šai parādībai galvenokārt ir ekonomisks pamats. Un gandrīz visur attieksme pret šādas kategorijas cilvēkiem ar lielākām vai mazākām atšķirībām ir līdzīga… Domāju, ka arī V. Iļjinam būs zināms, ka pašreiz Latvijā migrācija pārsniegusi jebkuras vesela saprāta robežas.
Jā, migrācija un migranti ir tā tēma. pret kuru V. Iļjins atklāj smagās artilērijas uguni. Taču arī te neviens šāviens netrāpa mērķī.
To, cik apzināti vai elementāras sajēgas trūkuma dēļ inženieris «pārpratis» Latvijas televīzijas raidījuma «Labvakar!» videoklipu ar J. Staļinu kadrā, 18. septembra pārraidē komentēja žurnālists Edvīns Inkēns.
Izstāžu zālē «Latvija», kur pašlaik skatāma ekspozīcija «Pasaule, notikumi, cilvēki», V. Iļjins arī meklējis un, saprotams, atradis objektus, pret kuriem tūliņ vēršams īsti staļiniskā garā ieturēts uzbrukums. Viena no tām ir Jura Utāna groteskā glezna «Migrantu vizīte». Izrādās, ka jau pašā darba nosaukumā un vēl jo vairāk mitoloģiskajā abstrakcijā modrais kritiķis saskatīja draudus… savai eksistencei.
Bet kā ir īstenībā? Lai. tā teikt, no pirmavotiem iegūtu objektīvu informāciju, lūdzu šo darbu komentēt pašam autoram — māksliniekam Jurim Utānam. Viņš paskaidroja:
— Es tāpat kā daudzi citi migrāciju uzskatu par negatīvu parādību. Taču šajā gleznā es nevēršos ne pret kādu konkrētu tautu vai valsti. Šeit esmu izmantojis vispārinātu abstraktās mitoloģijas tēmu. Bet tā nav mana vaina, ja kāds par varītēm te mēģina saskatīt pats sevi. Šai sakarā varu atbildēt ar latviešu tautas sakāmvārdu — kas vainīgs, tas bailīgs.
Ilgi stāvēju pie Helēnas Heinrihsones gleznas «Agrs rīts pilsētā». Kas tajā redzams? Rīgas centrā pa ielu traucas bariņš suņu. Kur te būtu apslēpta V. Iļjina pieminētā divdomība?
— Kāda te divdomība? — Helēna Heinrihsone ir neizpratnē. — Pati dzīvoju Rīgas centrā un dažreiz rīta agrumā mīlu pastaigāties pa pilsētas tukšajām ielām. Tie. ziniet, ir ārkārtīgi interesanti brīži. Ielās nav ne mašīnu, ne cilvēku, bet dzīve tomēr jūtama. Vairākkārt te esmu redzējusi suņu barus. Un tieši šo reālo momentu nolēmu parādīt savā gleznā «Agrs rīts pilsētā».
Bet V. Iļjins raksta: «Te visi mēs (pasvītrojums mans — К. P.) nesamies suņu bara veidā (taisnība, dažādu sutu suņu) vienā virzienā . .». ai sakarā gribas atgādināt kādu elementāru patiesību. To, ka jūs, biedri Iljin, necienāt pats sevi, varētu vēl uzskatīt par jūsu personisko lietu. Bet šajā gadījumā jums tomēr kaut drusciņ derētu zināt, ka civilizētā sabiedrībā jau sen pastāv tādi jēdzieni kā «cilvēka gods» un «cilvēka goda aizskaršana». Var būt jūs vismaz tagad abiem māksliniekiem atvainosities?
Man pēc šīs publikācijas laikrakstā «Sovetskaja Latvija» abu mākslinieku priekšā bija kauns. Bet kā jums, biedri Iļjin?
Helēna Heinrihsone vēl piebilda:
— Ko nu par goda sajūtu runāt! Viss Iļjina raksts taču būtībā ir viena vienīga nacionālā naida kurināšana. Tas redzams pat ar neapbruņotu aci.
Savos sacerējumos V. Iļjins dod daudz un dažādus padomus — ko latviešiem vajadzētu un ko nevajadzētu darīt. Tāpēc galu galā arī es uzdrošinos cienījamajam inženierim ieteikt kaut ko vērtīgu.
Biedri Iļjin! Ja jūs kādā sarīkojumā redzat sarkanbaltsarkanos karogus vai citus nacionālās simbolikas atribūtus, tad — acis ciet! Tumsā taču krāsas nevar atšķirt. Bet tumsa, kā zināms, stagnātiem vienmēr bijusi vienīgā un īstā paradīze. Un vēl. Ja iznāk dzirdēt to ķecerīgo Baumaņu Kārļa dziesmu, tad — arī ausis ciet! Atrasties tumsā un klusumā — tā taču ir īsta svētlaime. Tad nerēgosies ne buržuāziskais nacionālisms, ne migrantu tēma. Īsi sakot, ja nepatīk, neskatieties un neklausieties. Bet vismaz neaizliedziet to darīt citiem.
Un vēl kāds svarīgs aspekts. Inženieris V. Iļjins atsaucas uz PSKP CK Politbiroja locekļa, PSKP CK sekretāra Aleksandra Jakovļeva neseno vizīti Latvijā. Šai sakarā gribu atgādināt vārdus, kurus augusta vidū, tiekoties ar Rīgas ražošanas apvienības «Straume» kolektīvu, teica viesis: «Tagad par priekšlikumu dublēt avīzes. Es šo jautājumu pārceltu citā plāksnē. Te, šķiet, nebūtu jārunā par dublēšanu, bet gan par to, lai visi, kas dzīvo un strādā republikā, prastu abas valodas. Tad arī daudzas problēmas zaudētu savu aktualitāti. Neklīdīs apkārt daždažādi minējumi un baumas.» Un nedaudz tālāk: «Dzīvot gadu desmitiem republikā un neparādīt interesi par tās tautas valodu — to es nesaprotu.»
Žēl, ka tieši šo svarīgo citātu neizlasīju V. Iļjina pēdējā rakstā. Taču laikam šos vārdus viņam nebija izdevīgi komentēt. Jo tad draudētu izplēnēt no Ņinas Andrejevas repertuāra palienētās idejas un domas.
KĀRLIS PAKALNS,
žurnālists