Lūgšanai pievienoju savus vārdus
|
Man ir desmit gadi. Uz skolotājas galda deg svecīte — piemiņa kritušajiem, cerība. Pieaugušie gan mājās, gan skolā ir uztraukti. Arī manī iezogas uztraukums un bailes. Bail — no tankiem, no automātiem, nāves...
Atceros, ka, uzzinot par 13. janvāra nakts notikumiem Lietuvā, savai ikvakara lūgšanai pievienoju vārdus: "Dieviņ, sargā Latviju, Daugavpili un manu ģimeni."
Barikāžu laiks... Tas vienmēr paliks atmiņā visiem, bet it īpaši tiem, kuri bija uz barikādēm. Mēs varējām to visu vērot tikai pa televizoru. Barikādes toreiz apvienoja visu latviešu tautu.
Klusās Rīgas ielas bija pārvērtušās līdz nepazīšanai. Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales dēli un meitas — šurp viņus bija atsaukuši latvieša gods un sirdsapziņa. Atsaukuši, lai cīnītos pret barbaru bandām, kam sveša kultūras un gara brīvība... Par spīti provokācijām, par spīti maitasputna lidojuma draudiem.
Cilvēki nāca uz barikādēm, nāca aizstāvēt savu tēvzemi, nejuzdami bailes no padomju armijas. Šajā laikā svarīgāka par cilvēka dzīvību bija Dzimtenes brīvība.
Tagad, skatoties uz šo periodu ar vecāka un gudrāka cilvēka acīm, tas man atgādina 1905. gada revolūciju.
Pats nežēlīgākais, manuprāt, bija tas, ka latviešus vardarbīgi iespaidoja cilvēki, kuri tikai klausīja pavēles no augstākām instancēm, bet kuri neieklausījās savā sirdsbalsī. Kā tagad var dzīvot tie cilvēki, kuri janvārī noslepkavoja Latvijas dēlus — Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni, Robertu Mūrnieku, Ediju Riekstiņu, miličus Vladimiru Gomanoviču un Sergeju Konoņenko? Šie abi miliči bija krievi, un, kāda likteņa ironija, tie gāja bojā no kāda omonieša automāta lodēm, aizstāvot Latviju. Tika nošauti nevainīgi cilvēki. Vai tas neliek aizdomāties par to, cik dzīvību ir vērta Latvijas neatkarība?
Atkal zīmīga loma ir bijusi mūsu likteņupei Daugavai. 13. janvārī pie Daugavas 11. novembra krastmalā notika latviešu tautas manifestācija. Daugava it kā lika visiem būt drošākiem, viesa cerību, ka arī šo cīņu mēs uzvarēsim. Daugavas ūdeņi sargāja mūs un bija sardzē par Zaķusalas drošību.
Daugavas tilti! Tie tika aizsprostoti, lai pāri netiktu ienaidnieks. Tie izturēja arī šoreiz!
Daudziem krievu cilvēkiem bija kauns par šo uzbrukumu. Viņi nesaprata — kādēļ? Šie cilvēki nostājās latviešu pusē, jo uzskatīja par savu Dzimteni Latviju, nevis Krieviju. Kāpēc tad šodien tik daudzi vaid, cik grūti šeit ir dzīvot, kā šeit apspiež cittautiešus? Vai viņi saprot, kā 1991. gadā jutāmies mēs — latvieši, kad mūs apspieda pašus savā Dzimtenē?!
Barikāžu laiks vienoja mūs visus — gan lielus, gan mazus. Mēs mūžam pieminēsim šīs dienas, kad jutām vienotu visas republikas elpu. Cilvēki uz barikādēm gāja ar karogu, bez ieročiem. Baiļu nebija, jo bija pārvarētas bailes sevī. Mēs, latviešu tauta, guvām uzvaru, tikai balstoties uz savu vienotību un drošsirdību. Tikai šajās naktīs un dienās, cīnīdamies uz barikādēm, sapratām, kas ir kopības sajūta, kas ir dzimtā zeme, mūsu Rīga.
Es atceros uz skolotājas galda degošo svecīti, īpaši tad, kad man jādomā par Latviju, vai tad, kad kāds nicīgi izsakās par manu Dzimteni, valodu. Arī šodien, varbūt ne mazāk, mums ir vajadzīga barikāžu laika vienotība.
