Par Latvijas PSR Augstākās Padomes komisijas darbu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Par Latvijas PSR Augstākās Padomes komisijas darbu, kura novērtē politiskās un tiesiskās sekas, kādas Latvijai izraisīja 1939.—1940. gadā starp PSRS un Vāciju noslēgtās vienošanās. Komisijas priekšsēdētāja vietnieka I. Ķezbera ziņojums
Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās padomes trīspadsmitā sesija
Mēs domājam, runājam un risinām nākotnes jautājumus, pieņemam lēmumus, kas veicinās demokrātiskās Latvijas tālāko veidošanos. Šiem mērķiem kalpo arī mūsu nesenās vēstures godīgs izvērtējums. Šodien komisija mani pilnvarojusi runāt par pagātnes notikumiem, dot to komisijas vērtējumu, par kuru vēl Šā gada sākumā šaubījās oficiālās aprindas centrā un arī pie mums. Pastāvēja nezināšana un pat nevēlēšanās teikt patiesību par 50 gadus ilgušo netaisnību, pārinodarījumiem un meliem attiecībā uz sešām Eiropas valstīm, kas kopš 1939. gada 23. augusta ir gājušas dažādus attīstības ceļus.
Savā darbā mūsu komisija izmantoja attiecīgās PSRS. tautas deputātu komisijas atziņas, agrāk no tautas slēptos dokumentus, faktus un kartes. Lielu darbu patiesības izzināšanā veikuši arī Latvijas vēsturnieki un juristi, kas bija gan oficiālās komisijas locekļi, gan tika pieaicināti kā eksperti. Mūsu komisijā strādāja arī trīs to dienu aculiecinieki — biedri J. Gustsons, P. Dergačs un M. Vulfsons, kas paši piedalījās to gadu notikumos un līdz ar to deva īpašu ieguldījumu mūsu komisijas darbā. Te es gribētu vēlreiz uzsvērt, ka komisija strādāja pie vairākiem variantiem, mēs saņēmām daudzus konkrētus priekšlikumus — kā no Tieslietu ministrijas, tā arī no Baldones, Bauskas, Tukuma, Liepājas, no atsevišķām personām un grupām. Tas bija kolektīvs darb1 un šodien man uzdots ziņot par tā rezultātiem.
Izpētījusi 1939. —1940. gadā starp PSRS un Vāciju noslēgtās vienošanās un to izraisītās sekas attiecībā uz Latviju, komisija konstatē:
1. Padomju Savienības staļiniskās vadības un fašistiskās Vācijas pilnvaroto pārstāvju 1939. gada 23. augustā parakstītais Vācijas un PSRS Neuzbrukšanas līgums veicināja nacistiskā reiha izraisīto Otro pasaules karu. Padomju Savienības tautas par to samaksāja ar daudzu miljonu savu dēlu un meitu bojāeju. Pakta un tā slepenā pielikuma sekas bija traģiskas arī Latvijas tautai.
2. Paktam bija pievienots slepens papildprotokols, kas tika rūpīgi slēpts no PSRS tautām. Aiz sešu suverēnu valstu (arī Latvijas) tautu un valdību muguras protokols noteica to iekļaušanu fašistiskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības ietekmes sfērās. Pēc formas un satura šis dokuments ir pilnīgā pretrunā ar ļeņiniskās ārpolitikas principiem un vispāratzītajām starptautisko tiesību pamatnormām. Tas noteica Latvijas Republikas suverenitātes un neatkarības zaudēšanu, bet pēc tam arī tās nelikumīgu, varmācīgu iekļaušanu PSRS sastāvā.
3. 1939. gada 23. augusta slepena papildprotokola realizācijas rezultātā Padomju valdība pārkāpa līgumu sistēmu, kura balstījās uz tautu brīvās pašnoteikšanās tiesību atzīšanu, tai skaitā arī 1920. gada 11. augusta Padomju Krievijas un Latvijas Republikas miera līgumu, 1932. gada 5. februāra Latvijas un PSRS Neuzbrukšanas līgumu, kura termiņš 1934. gadā tika pagarināts līdz 1945. gada 31. decembrim, kā arī Tautu Savienības statūtu 10. pantu.
4. 1939. gada 5. oktobri Padomju Savienības politiskā vadība, draudēdama ar spēku, uzspieda Latvijai nelīdztiesīgu savstarpējas palīdzības līgumu starp PSRS un Latviju. Šis dokuments paredzēja izvietot Latvijā attiecīgās bāzēs tādu padomju karaspēka daudzumu, kas pusotras reizes pārsniedza tā laika Latvijas armijas skaitlisko sastāvu. Tādējādi 1939. gada 5. oktobra līgums būtiski ierobežoja Latvijas suverenitāti un likvidēja 1939. gada l. septembrī Latvijas valdības pasludināto absolūtas neitralitātes statusu. Kā liecina turpmākie notikumi, PSRS kara bāzu izveidošana Latvijas svarīgākajos stratēģiskajos punktos veicināja PSRS ultimatīvās spēka politikas īstenošanu attiecībā uz Latvijas Republiku 1940. gada vasarā.
5. PSRS valdības 1940. gada 16. jūnija notai ar ultimatīvām prasībām Latvijas Republikas valdībai nebija nekāda faktiska vai juridiska pamatojuma. Šo notu pavadīja Padomju Savienības valdības tieši draudi lietot militāru spēku, prasība nekavējoties nomainīt Latvijas valdību, kā arī nelikt šķēršļus pa domju karaspēka brīvai ievešanai Latvijas teritorijā. Tas bija vispāratzītā starptautisko tiesību principa par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās tiešs pārkāpums, kas bija krasā pretrunā ar 1939. gada 5. oktobra Savstarpējās palīdzības līguma 5. pantu, kurā paredzēts, ka šī pakta īstenošana nekāda gadījumā nedrīkst aizskart līgumslēdzēju pušu suverēnās tiesības, un proti, to valsts iekārtu, ekonomisko un sociālo sistēmu un militāros pasākumus.
Sarkanas armijas papilddaļu ierašanās Latvijas teritorijā 1940. gada 17. jūnijā jākvalificē kā neizprovocēts agresīvs akts pret suverēnu valsti — Tautu Savienības locekli, kā starptautisko tiesību un PSRS pieņemto divpusējo saistību pārkāpums.
6. Piedaloties PSRS tautu komisāru padomes priekšsēdētāja vietniekam A. Višinskim un PSRS pārstāvniecības darbiniekiem, viņu spiediena ietekmē. Latvijā tika nomainīta valdība un steigā sarīkotas nekonstitucionālas saeimas vēlēšanas. Tajās ar vienīgo priekšvēlēšanu platformu piedalījās tikai PSRS pārstāvju sankcionētais Latvijas darba tautas bloks. Vēlēšanu kampaņas laikā un vēlēšanu dienās tika pārkāpti Latvijas Republikas Konstitūcijas pamatnoteikumi, ignorēti vēlēšanu likumi, kas bija spēkā demokrātiskās republikas laikā. Jaunizveidotas varas iestādes nelikumīgi noraidīja visus kandidātus, kas nebija iekļauti sankcionētajā sarakstā, bet vēlēšanu rezultāti daudzās vietās tika falsificēti. Liela PSRS Bruņoto Spēku kontingenta klātbūtne Latvijas teritorijā tieši ietekmēja republikas iedzīvotāju gribas izpausmi. Vēlēšanas notika politiskās un sociālās spriedzes apstākļos, kādi bija izveidojušies 1934. gada 15. maija autoritārā režīma gados.
7. Latvijas darba tautas bloka deputātu vēlēšanu platformā, kas solīja vēlētājiem demokrātiskās brīvības, sociālo progresu un Latvijas neatkarību, nebija minēta iespēja saeimai pasludināt padomju varu un Latvijai iestāties PSRS sastāvā. Tādējādi Latvijas darba tautas bloka deputātiem nebija ne morālu, ne politisku tiesību, ne arī pilnvaru jau pirmajā sesijā izlemt jautājumu par Latvijas valsts iekārtas un valstiski tiesiskā statusa maiņu. Saeimas lēmums par varas rakstura principiālu maiņu netika apstiprināts ne ar iedzīvotāju aptauju, ne ar referendumu, ko prasīja 1922. gada Latvijas Republikas Satversme.
Deklarāciju par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā pasludināja saeima, kurai nebija attiecīgu konstitucionālu pilnvaru, šis akts tika pie ņemts staļinisma lielvalstniecisko mērķu sasniegšanai, neievērojot Latvijas pilsoņu gribu. To jau pirms PSRS Augstākās Padomes sesijas, kas apstiprināja Latvijas aneksiju un inkorporāciju, apliecināja V. Molotovs. paziņodams, ka tādā veidā PSRS atguvusi jau sen tai piederošās teritorijas.
8. No Latvijas Republikas likumdošanas un vispārpieņemto starptautisko tiesību normu viedokļa nelikumīgi ievēlētās saeimas darbības jebkuras juridiskās sekas, tai skaitā tās lēmumu par valsts iekārtas maiņu Latvijā, komisija kvalificē kā juridiski prettiesiskas no paša sākuma, bet 1940. gada 21. jūlijā saeimas pieņemto deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā uzskata par nelikumīgu no pieņemšanas brīža.
1939. un 1940. gadā starp PSRS un Vāciju noslēgto slepeno nelikumīgo vienošanos realizācija bija starptautisks noziegums, bet valsts terora ieviešana Latvijā pret latviešu tautu un citam Latvijas tautām bija noziegums pret cilvēci.
Izvērtējot pagātnes traģiskos notikumus, Latvijas un visas Baltijas sagrābšanas staļiniskās politikas bezkompromisa nosodījums ir absolūti nepieciešams priekšnoteikums, lai normalizētu starptautiskās attiecības un līdztiesīgo republiku attīstību, kurām ir kopīgi mērķi un pilnīga brīvība izvēlēties savu ceļu.
Tā ir rūgta patiesība, bet vēsturiskajai netaisnībai ir jādod arī objektīvs vērtējums. Nonākot pie šī secinājuma, komisija ir pārliecināta, ka šis darbs ir jāturpina tikai mūsu valsts tālākas demokratizācijas gaisotnē, bez lielām emocijām, atceroties, ka vēsturi nevar pārspēlēt. to nevar arī uzlabot, bet demokrātisku Latviju var veidot, ejot saprātīgu un līdzsvarotu parlamentāro attīstības ceļu. Runa nav par atriebību vai mēģinājumu saasināt situāciju, kas Jau tāpat nav vienkārša. Runa ir par vēsturisko taisnību, par pašattīrīšanos no staļinisma mantojuma, bez kuras tālāka demokrātiska attīstība nav iedomājama ne Padomju Savienībā kopumā, ne mūsu republikā.
Nobeigumā par to, kas komisijai būtu tālāk darāms. Mēs darbu esam tikai sākuši. Vispirms mēs gribētu lūgt jūsu atļauju ar saviem secinājumiem iepazīstināt attiecīgo PSRS komisiju un iesniegt tai dokumentus, kurt ir mūsu rīcībā un kuri ņemti no mūsu republikas arhīviem. Mēs turpināsim dokumentu apzināšanu. Jo šo dokumentu vēl ir ļoti, ļoti daudz, un tie prasa nopietnu zinātnisku pieeju un pētījumus. Komisijas rīcībā nav daudzu tā laika dokumentu. Mēs turpināsim vēsturisko liecību publicēšanu. Vispirms runa ir par dokumentālo bāzi. kā arī par atmiņām un citiem materiāliem, 'kas līdz šim nav bijuši pieejami mūsu vēsturniekiem, politiķiem un citām ieinteresētajām personām. Manā uztverē, ja jūs pieņemsiet šos secinājumus un uzskatīsiet, ka šis darbs tiek veikts pareizā virzienā, mums vajadzēs būtiski pārskatīt politisko kalendāru, kas saistīts ar 1940 gada notikumiem Latvijā. Tāds īsumā ir mūsu komisijas vērtējums, kuru komisijas locekļi man uzdeva izteikt šeit, šajā sesijā.
LATINFORM
