Kam pieder scenārijs?
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
Vai dramatisko notikumu cēlonis Baltijā ir „nācijas glābšanas kustību" centieni izvest tautu no maldu un nacionālisma džungļiem? Vai tieši tautas neapmierinātība ar ekonomisko situāciju liek partijai un valdībai parūpēties par mums? Šķiet, ka pārbūve aizgājusi par tālu un aizskārusi nevis tautas, bet gan to intereses, kam piederēja un vēl joprojām pieder reālā vara. Ja paturam prātā, ka padomju sistēma nekad nav bijusi orientēta ievērot tautas intereses un šīs sistēmas varenības galvenais raksturotājlielums ir bijis pārsvars pār ienaidnieku, tad atklājas divi galvenie eksistences nosacījumi — militārais spēks un ienaidnieka tēls.
Militāri rūpnieciskā kompleksa pārvaldes aparāta turpmākā labklājība un bezrūpīga eksistence ir nopietni apdraudētas, jo līdz ar starptautisko attiecību normalizēšanos zūd bruņošanās jēga un attiecīgi jāsamazinās arī militārajiem izdevumiem. Draudoša militāristiem šķiet kara rūpniecības konversija un pārkārtošana civilajām vajadzībām. Par to izteicies arī M. Gorbačovs intervijā žurnālam "Fortune", pieļaujot pat privātos ieguldījumus un privātīpašuma institūta ieviešanu šajā sfērā, piesaistot pat ārzemju investorus. Tas nu ir par daudz!
E. Ševardnadze, atkāpjoties no ārlietu ministra amata, brīdināja par iespējamo apvērsumu un diktatūru. Militārās diktatūras ekonomiskais pamats no PSRS augstākā likumdevēja orgāna jau apstiprināts, un, proti, — valsts militārais budžets 1991. gadam — 65 miljardi rubļu. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu — tikai par 8,5 procentiem mazāk. Tātad ekonomiskā pārbūve ir jāapstādina; ir jānomaina cilvēki, kuri to uzsākuši un ar kuriem tā asociējas. Tā par PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāju iecelts V. Pavlovs (līdzšinējais finansu ministrs) — profesionālis, elastīgs politiķis, bet galvenais — militārajām aprindām tuvu stāvoša persona.
Un vai augšminētajā kontekstā vardarbība Baltijā nenozīmē mēģinājumu iegūt ienaidnieku? Jo mainīsies arī pasaules attieksme pret Padomju Savienību un, ņemot vērā, ka Baltijas valstis ienaidnieka tēlam ir pārāk niecīgas, neviļus rodas aizdomas, ka tiek izspēlēts savdabīgs gājiens ar zirgu. Rodas jautājums, vai Rietumu valdības uzķersies uz šī āķa? Šķiet, ka nē! Jo līdz šim mūsu rokās nonākušajos ārzemju oficiālajos uzsaukumos (vēstījumos) padomju vadonim izteiktas tikai "bažas" un, apelējot pie saprāta, — aicinājumi "atrisināt konfliktu mierīgiem, politiskiem līdzekļiem". Pat iniciatīva par ekonomiskās palīdzības pārtraukšanu Padomju Savienībai nav oficiāli apstiprināta, un, vēl jo vairāk, vai militārai diktatūrai vajadzīga ekonomiskā palīdzība?
Kur ir izeja mums? Cenu paaugstināšana — tautas neapmierinātība — sadursmes — armija. Pirmais un pēdējais scenārija punkts ir "objektīvs". Ietekmējami ir otrais un trešais. Viss atkarīgs no mūsu morālās noturības, apzinīguma, saprāta. Zīmīgi, ka pie krievu (padomju?) tautas ētiskajām jūtām apelēja arī B. Jeļcins (padomju demokrātijas simbols pēc A. Saharova) savā uzsaukumā kareivjiem.
Guntis Trekteris
(16. janvārī)
