Pārnāca mājās ar uzvaru
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
«Latvieši dodas cīņā» — ar šādu lielu virsrakstu pirms 47 gadiem laikraksts «Pravda» lasītājiem pavēstīja, ka kauju gaitas uzsākusi 201. latviešu strēlnieku divīzija, pirmais lielais nacionālais formējums Sarkanajā Armijā. Tā bija izveidota uz brīvprātības principiem.
— Toreiz, 1941. gada septembrī, mēs neko nelūdzām. Mēs gribējām tikai vienu — sist fašistus. Tagad dažreiz dzird sakām: dodiet mums to, dodiet mums šito. Taču patiesībā vienkārši vajag strādāt. Vajag celt sociālismu! — Tā, dedzīgiem aplausiem skanot, 201. latviešu strēlnieku divīzijas veterānu tikšanās laikā beidza savu runu bijusī sanitāre Daina Kace.
Šo rindiņu autoriem ne vienreiz vien nācies piedalīties tādos frontinieku vakaros, un nekad tie viņus nav atstājuši vienaldzīgus. Arī šajā tikšanās reizē, kas pirmdien notika LRAP kultūras namā, viss bija kā vienmēr — atkalredzēšanās prieks, daža asara, laika nepielūdzamā rituma apvēdīto ordeņu un medaļu svinīgais mirdzums un veterānu baltās galvas. Taču, šķiet, nekad vēl kādreizējie frontinieki nebija ar tādām patiesām rūpēm runājuši par savu atbildību tagadnes priekšā.
Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem viņiem izdevās sapulcēties tik plašā auditorijā. Kā teica viens no tikšanās dalībniekiem, stagnācijas laiks liedzis veselai paaudzei elementāras zināšanas par šo unikālo kara laika Sarkanās Armijas divīziju. Narofominskā skolēni šobrīd zina par to daudz vairāk nekā viņu vienaudži Rīgā.
Divīzija, kas tika izveidota pēc Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas iniciatīvas, tika saformēta ļoti īsā laikā. 1941. gada 3. augusta PSRS Aizsardzības Tautas komisārs parakstīja pavēli, un jau 12. septembrī nometnēs pie Gorohovecas tikko izveidotās 201. strēlnieku divīzijas karavīri nodeva zvērestu un saņēma kaujas karogus. Karavīri tiecās kaujā. «Dodiet mums tikai to, kas nepieciešams karā, māciet mums taktiku, parādiet, kā apieties ar ieročiem, bet galvenais — drīzāk sūtiet mūs uz fronti, lai mēs varētu atbrīvot Padomju Dzimteni un visdrīzākajā laikā panākt Padomju Latvijas atbrīvošanu!» Ritēja neatlaidīgu mācību dienas.
Komandieru un politisko darbinieku vidū bija ne mazums ļeņiniskās revolucionārās gvardes cīnītāju — latviešu sarkano strēlnieku. Pēc spraigajām nodarbībām viņi mēdza nākt uz zemnīcām un stāstīt par savu kauju pieredzi. Starp brīvprātīgajiem bija daudz jauno inteliģences pārstāvju — mākslinieku, rakstnieku un aktieru. Vienā no zemnīcām ierīkoja klubu. Tur notika gan koncerti, gan izstādes, gan disputi.
Taču vairāk par visu katrs gaidīja pavēli par nosūtīšanu uz fronti. No turienes pienāca arvien satraucošākas vēstis. Kaujas notika jau Maskavas pievārtē. Un tad, 1941. gada decembra sākumā, pavēle tika saņemta. 201. latviešu strēlnieku divīzija sāka savu kauju ceļu uz dzimtajām mājām.
Jau pirmajā kaujā mūsu nacionālais formējums iemantoja nevīstošu slavu. Kā trāpīgi atzīmēja viens no veterānu tikšanās viesiem, viņi bija uzvarētāju vidū kaujās pie Maskavas, kuras pavēra ceļu visām turpmākajām uzvarām. Cīņās, kurās piedalījās gandrīz visa republikas Komunistiskā partija un komjaunatne, revolucionārās Latvijas zieds, latvieši gāja uzbrukumā visā augumā. Nevajag steigties tagad viņus nosodīt par kļūdām, par kurām ir samaksāts ar asinīm. Narvas forsēšana zem fašistu uguns liecina par latviešu strēlnieku kaujiniecisko garu. Arī hitleriešiem, kā savās atmiņās raksta maršals G. Žukovs, viņi bija iedzinuši bailes.
20. decembrī divīzija devās uzbrukumā netālu no Jelaginas sādžas. Hitlerieši uzskatīja, ka Narofominska ir tie «vārtiņi», kuri tikai nedaudz jāpaver, lai piekļūtu Maskavai. Viņi bija pamatīgi nocietinājušies un sīvi aizstāvējās. Latviešu divīzijas daļas iztīrīja no fašistiem vairākas apdzīvotas vietas. Kaujas turpinājās arī 1. janvārī, un tikai pēc divām nedēļām viņus sāka izvest no kaujām augstākā virspavēlnieka mītnes rezervē. Pie Maskavas latviešu strēlnieki cieta ievērojamus zaudējumus — no ierindas tika izsisti gandrīz 70 procenti personālsastāva. Lielākoties tie bija ievainotie, kas vēlāk no hospitāļiem atgriezās divīzijā.
Jau 1942. gada 5. oktobrī par vīrišķību un neatlaidību kaujās, par personālsastāva varonību divīzijai tika piešķirts 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas nosaukums. Staraja Rusa, Demjanskas placdarms, Nasva — pa šīm vietām divīzijas kauju ceļš veda uz dzimto krastu. 1944. gada jūnijā tā tika iekļauta jaunizveidotajā 130. latviešu strēlnieku korpusā.
Strēlnieki pārgāja Latvijas robežu pie Šķaunes. Tālāk ceļš uz uzvaru veda pa dzimto zemi. Mājās viņi pārnāca kā uzvarētāji.
Tikšanās vakarā veterāni saņēma apsveikuma telegrammu no Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmā sekretāra B. Pugo.
«Sirsnīgi sveicu lieliskos latviešu tautas dēlus, 201. latviešu strēlnieku divīzijas veterānus, jūsu slavenā formējuma dzimšanas dienā. Jūsu divīzija ar kaujām nogāja ceļu no Maskavas pievārtes līdz Dzintarjūras krastiem. Jūsu varoņdarbi un vīrišķība, ko jūs parādījāt Lielā Tēvijas kara cīņās par mūsu Dzimtenes brīvību un neatkarību, vairoja latviešu tautas labo slavu un nostiprināja tās draudzību ar citām PSRS tautām. Vienmēr tie būs labs paraugs jaunajai paaudzei. Es ticu, ka jūs arī turpmāk nežēlosit spēkus, lai pilnveidotu jaunatnes patriotisko un internacionālo audzināšanu. Novēlu jums panākumus šajā svarīgajā darbā un labu veselību. Esiet vienmēr latviešu sarkano strēlnieku iesāktā cienīgi turpinātāji!»
Sarīkojumā runāja biedri A. Briļs un V. Soboļevs. Viņi sirsnīgi sveica Lielā Tēvijas kara veterānus.
Emīlam Birģelim, 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānam, kas karā piedalījās no tā pirmās līdz pēdējai dienai, tika uzdoti tikšanās vadītāja pienākumi. Tos viņš pildīja sirsnīgi, dabiski, un tas palīdzēja izvairīties pat no vismazākās formālisma un ārišķīguma pieskaņas.
Kad bijušie cīņu biedri sāka dalīties pārdomās par pašreizējām problēmām, zālē kļuva neparasti klusu.
Latvijas Komunistiskās partijas CK birojs nesen izskatīja un akceptēja pasākumus, kas veicami, lai izpētītu un propagandētu Lielā Tēvijas kara laika latviešu formējumu un partizānu kaujas tradīcijas, uzlabojot republikas iedzīvotāju patriotisko un internacionālo audzināšanu. Šajos jautājumos tika pieņemts lēmums. 201. latviešu strēlnieku divīzijas veterāni it kā atgriežas no pagātnes. Viņiem ir ko teikt. Viņiem ir frontes rūdījums. Spēka viņiem vēl gana. Viņi grib ne tikai runāt, bet arī darīt.
Bijušais komsorgs, atvaļinātais gvardes majors, Uzvaras parādes dalībnieks Vilis Krūmiņš teica: — Divīzija tika formēta nevis Latvijā, bet 2000 kilometru attālumā no šejienes. Visi zina, kā mēs tur tikām. Ierašanās nepavisam nebija līdzīga evakuācijai. Mēs atkāpāmies ar kaujām, šo ceļu nogājām kājām, cīnījāmies, kaut arī bijām slikti bruņoti. Šajā ceļā bija daudz upuru.
Īpaši atmiņā saglabājies 1941. gada 12. septembris — divīzijas oficiālā dzimšanas diena. Viss personālsastāvs šajā dienā nodeva zvērestu. Mēs pirmo reizi tikām sapulcināti visi kopā lielā laukā, kas, šķita, sniedzās līdz apvārsnim. Un pirmo reizi katrs no mums saprata, kāds spēks mēs esam. Mūsu bija tik daudz, ka mums visiem tik tikko pietika vietas milzīgajā laukā.
Mūsu vidū bija visu Latvijas sabiedrības slāņu pārstāvji — sākot ar konservu fabrikas strādnieku Albertu Vilku un beidzot ar Universitātes prorektoru profesoru Voldemāru Jungu. Abi viņi krita. Te bija arī tā saucamās trūcīgās zemniecības pārstāvji, visā Eiropā pazīstami Latvijas sportisti, gandrīz visa Rakstnieku savienība, krietna daļa Komponistu savienības, daudzi mākslinieki... Lai uzvarētu nīsto ienaidnieku, Padomju Latvija upurēja visu.
Visus kara gadus mēs atzīmējām Līgosvētkus, 21. jūliju — padomju varas atjaunošanas dienu Latvijā, 1. Maiju un 7. novembri. Svētkos pie mums atbrauca republikas vadītāji Vilis Lācis un Jānis Kalnbērziņš, mēs viņus redzējām visās svinīgajās dienās neatkarīgi no tā, kur atradās divīzija. Gadījās arī tāda situācija, ka gaisa kaujas laikā, aptuveni 70 metrus no vietas, kur ar kādu no mūsu komandieriem sarunājās Vilis Lācis, nokrita lidmašīna.
Tāda bija mūsu vadība. Atcerēsimies, ka kara beigās daži no divīzijas cīnītājiem sāka saņemt paciņas, un katrā no tām bija maza atklātnīte: «Latviešu strēlniekam Sarkanajā armijā no Amerikas latviešiem». Tagad šis atbalsts jāatceras, jāpiemin tie latvieši, kas bija nokļuvuši okeāna viņā pusē un sūtīja mums šīs paciņas. Un pēdējais, pats lielākais sūtījums pienāca pašās kara beigās, mēs to saņēmām tūlīt pat pēc Uzvaras parādes, un tika nolemts tā saturu sadalīt visiem parādes dalībniekiem, kuri tur bija Ļeņingradas frontes apvienotā pulka sastāvā. To visu gribētos atgādināt daudziem. Konkrēti tiem, kuriem nepatīk tas, kas pašlaik notiek mūsu republikā un kuri ļoti cenšas ar ārvalstu palīdzību ietekmēt mūsu dzīvi.
Kad kādreiz, stagnācijas gados, mums jautāja: vai tagad ir sasniegts tas, par ko jūs cīnījāties? — es, piemēram, atbildēju ar nenoteiktu frāzi: visumā jā. Bet šobrīd varu ar vieglu sirdi sacīt: jā, tagad mēs ceļam tieši to sociālismu, par kuru cīnījāmies un lējām asinis Lielā Tēvijas kara frontēs.
Visvairāk ziedu šajā vakarā pasniedza Voldemāram Kalpiņam. Veterāni viņu sirsnīgi apsveica sakarā ar republikas Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukuma piešķiršanu. Atcerēdamies jaunības gadus, viņš teica, ka latviešu tautai tolaik bijuši tikai divi ceļi. Vai nu lauzt sprandu Melnā bruņinieka sekotājiem, vai iet bojā. Latviešu strēlnieki izdarīja to, ko nespēja Lāčplēsis, viņš taču viens pats nespēja uzvarēt Melno bruņinieku.
— Un mēs cerējām, ka to sapratis un atcerēsies arī citi, — ar rūgtumu piebilda V. Kalpiņš. — Bet tas vēl aizvien nenotika. Raiņa dienas, ar kurām sakrita arī divīzijas dzimšanas diena, ritēja savu gaitu gadu pēc gada, tās atzīmēja arvien plašāk. Bet to cīnītāju piemiņa, kas iznīcināja Melno bruņinieku, šajās dienās diemžēl netika godināta. Tagad kļuvis pavisam grūti. Jo, runājot par četrdesmitajiem gadiem, divi bijušie mūsu kauju biedri sauc mūs par okupantiem. Bet četrus gadu desmitus viņi taču dziedāja pavisam citu dziesmu, turklāt dziedāja labi. To klausīdamies, cilvēki gāja cīņā uz dzīvību un nāvi un uzvarēja. Un es nezinu, kā šie divi tagad var naktīs mierīgi gulēt. Viņi ir izdarījuši pašu briesmīgāko noziegumu — viltojuši savas tautas gribu. Un tas notiek visas republikas acu priekšā.
Latviešu tauta var lepoties ar to, ka tās labākie dēli brīvprātīgi iestājās 201. divīzijā, turklāt ierindnieka pakāpē. Viens no viņiem, Arvīds Grigulis, no Maskavas līdz Rīgai godam nogājis kājām, palika gvardes ierindnieks. Man stāstīja, kā reiz Padomju Armijas dienā Universitātes Lielajā aulā nosaukti tituli: akadēmiķis, profesors, Tautas rakstnieks, gvardes ierindnieks Arvīds Grigulis…
Tā nebija parādes runa. Veterāns ar sāpēm runāja par ekonomiskajām, ekoloģiskajām un demogrāfiskajām problēmām. Par to, cik nepareizi tagad dažkārt spriež par pagātni, par latviešu tautas vēsturisko izvēli.
Imants Hercogs šeit pārstāvēja Jelgavas strādnieku gvardi, kas cīņu pret fašismu sāka kara pirmajās dienās. Viņš pastāstīja, kā veterāni kopā ar jauniešiem nu jau ilgus gadus vāc materiālus par strādnieku bataljona karavīriem, kas atstāja savu dzimto zemi, lai atgrieztos, uzvarējuši fašismu. Jauna jelgavnieku ierosme ir pūliņu koordinēšana to piemiņas vietu labiekārtošanā, kur apbedīti kauju biedri. Diemžēl Kultūras fondā šiem mērķiem iemaksāti tikai 54 rubļi. Bet par tautas kultūru taču spriež pēc tā, kā tā rūpējas par priekšteču piemiņu.
201. latviešu strēlnieku divīzijas ceļa sākumu atgādināja Rīgas kājnieku karaskolas absolvents Boriss Oļesovs, kas viens no pirmajiem daļā par varonību kaujās pie Maskavas tika apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni.
Veterānus gadadienā apsveica sabiedrības pārstāvji. Kā tika atzīmēts, ja nebūtu kauju pie Maskavas un Staraja Rusas, tad nebūtu arī uzvaras Kurskas lokā, pie Staļingradas, nebūtu Berlīnes operācijas. Un visi sarīkojuma dalībnieki un arī tie, kas slimības dēļ nevarēja ierasties uz tikšanos, ar savām rokām un savām asinīm ir kaldinājuši šo diženo kopīgo uzvaru. Bijušo karavīru sirdsapziņa ir tīra. Viņi ir uzvarētāji, un pateicīgie pēcnācēji viņiem par to zemu paklanās. Nevienam nav atļauts ne tikai aizmirst, bet arī nomelnot varoņu frontinieku, patriotu internacionālistu, latviešu sarkano strēlnieku gaitas turpinātāju varoņdarbu. Un ir vajadzīgs, lai viss labākais, ko uzkrājušas paaudzes un kas izcīnīts šķiru cīniņā un kaujās pret fašismu, tiktu saudzīgi saglabāts pēctečiem.
Patriotiskās un internacionālās audzināšanas darbam jākļūst dziļākam, prasmīgākam un intensīvākam. Te var palīdzēt tikai veterāni — pārliecināti cilvēki, kas bez ilgas domāšanas devās kaujā. Viņu slavenais ceļš nav beidzies 1945. gadā, viņi pa to iet arī šodien.
«Un lai jums pietiek izturības un spēku iet pa šo ceļu zem savām sarkanajām zvaigznēm!» bija teikts vienā no apsveikumiem.
Tikšanās sākās ar saviļņojošu melodiju — Dmitrija Šostakoviča romanci no kinofilmas «Dundurs». Notiekošā būtībai dziļi atbilstoša mūzika skanēja visā svētku laikā. Nav brīnums, jo koncerta mākslinieciskie vadītāji un organizētāji bija Latvijas Valsts konservatorijas profesors Māris Villerušs un LRAP kultūras nama mākslinieciskais vadītājs Viesturs Krūze. Bet bijušie latviešu strēlnieki nepalika skatītāji vien. Uz skatuves uzkāpa sirmi gvardi karavīru formas tērpos, un atskanēja dziesmas, ko viņi dziedājuši kara gados. Uzstājās 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānu vokālais ansamblis.
Sarīkojums beidzās, bet vēl ilgi Vecrīgas ieliņas klausījās, kā, dziļi saviļņoti, sarunājas tie, kas 1944. gadā ienāca Padomju Latvijas galvaspilsētā kā atbrīvotāji.
B. SEBJAKINS, V. SIRMGALVIS,
LATINFORM korespondenti
* 201. divīzijas veterānu tikšanās laikā. No kreisās — Emīls Birģelis un Arkādijs Lazdiņš.
* Uzstājas 130. latviešu strēlnieku korpusa veterānu vokālais ansamblis.
V. SEMJONOVA foto (LATINFORM)
