Pret vēstures gaitu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
PSKP CK plēnuma pieņemtā platforma balstās uz pieņēmumu, ka visas tautas PSRS ietvaros ir guvušas milzīgus sasniegumus gan ekonomikā, gan kultūrā. Šī atziņa tiek izmantota kā attaisnojums centieniem saglabāt ciešu savienību un zināmā mērā ir visas platformas pamato jums.
Bet cik tā patiesa? Ļoti iespējams, ka ar PSRS ietvaros gūtajiem panākumiem izglītībā, kultūrā un saimniecībā var lepoties uzbeki vai baškīri. Lai gan arī par to stipri jāšaubās. Bet mēs — latvieši — varam droši teikt: mums nav ar ko lepoties. Kamēr nezinājām pilnu patiesību par Latvijas Republikas laikiem, mūs vēl varēja samulsināt un piekrāpt. Tagad katram skaidrs, ka aizvadītie 40 gadi PSRS impērijā ir visdrūmākā epizode mūsu tautas vēsturē. Kā citādi lai vērtē šo laiku, zinot, cik tūkstoši cilvēku represēti, zinot, ka kolhozu iekārta atjaunoja feodālo kārtību? Tā visa rezultātā mūsu zeme ir tālu atpalikusi no Holandes, Zviedrijas, Somijas un citām nelielajām Eiropas valstīm, kuru vidū tā vēl 1938. gada ieņēma itin cienījamu vietu. Un kur vēl Latvijas līdzdalība Tautu Savienība, olimpiskajā kustībā? Šīs patiesības atgādinu vienīgi tāpēc, lai katrs saprastu, ka visa partijas nacionāla programma balstās uz melīgu apgalvojumu par mūsu «milzīgajiem vēsturiskajiem sasniegumiem diženās padomju federācijas ietvaros».
Plēnumā daudzkārt tika slavinātas vienotā tautsaimnieciskā kompleksa priekšrocības.
Bet kā ir patiesībā? Vai tas nav mākslīgs veidojums — kā zilonis uz māla kājām? Ne velti pēdējā laikā tas tapis tik grīļīgs, ka jebkurā brīdī var nogāzties. Un izskaidrojums tam vienkāršs. Šo kompleksu veidojot, tika domāts ne tik daudz par ekonomisko lietderību, cik par politiskajiem, ideoloģiskajiem guvumiem: sekmēt migrāciju — šo zirnekļa tīklu, kam jāveic mazo tautu asimilācijas funkcija, veidot «banānu» republikas, kas ne brīdi nespēj patstāvīgi eksistēt utt. Ja būtu citādi, tad plaši Krievijas apgabali nepārvērstos tuksnešainos apvidos, tad Uzbekijā nebūtu miljoni bezdarbnieku, bet Latvijā — trikotāžas kombināti, kas pārstrādā no Vidusāzijas ievestu kokvilnu ar pašu vidusāziešu rokām. Tie labumi, ko Latvijai devusi savienība, — izejvielas, noieta tirgus — nespēj kompensēt zaudējumus, kas rodas unificētas likumdošanas, paradoksālu «eksperimentu» un visāda veida krāpšanas rezultātā.
Tieši šie apstākļi ir mūsu tautas nacionālas atbrīvošanās kustības cēloņi. Tikai demagogs vai muļķis var iedomāties, ka separātisma tendences izraisa nacionālistu, ekstrēmistu vai avantūristu prasme saduļķot cilvēku prātus. Latvijai nav ne ekonomiskas, ne kādu citu apstākļu diktētas vajadzības būt PSRS sastāvā. Tieši tādēļ tik populāra tautā ir neatkarības ideja. Līdzīgā situācijā atrodas citas Baltijas valstis, kā arī Baltkrievijā, Moldāvijā utt. Kāpēc cita citai blakus, cita citai netraucējot, tirgojoties, visādi sadarbojoties nevarētu pastāvēt neatkarīgas valstis — Latvija, Baltkrievija utt.? Vai no tā ciestu kāda tauta? Vai nevarētu būt darba dalīšana? Vai nevarētu būt tautu draudzība? Arī sociālistiskā iekārta un padomju vara varētu saglabāties, ja pašas tautas to gribētu. Plēnumā teiktajās runās, kā arī platforma nav atrodami pamatoti argumenti, kas pierādītu, ka šāda attīstība nav iespējama. Ir tikai mistiski saukļi par vienotības svētumu, naids un draudi tiem, kas vēlas brīvību. Acīmredzot centra turēšanās pie impēriskuma principa izskaidrojama vienīgi ar vēlmi netraucēti saimniekot svešās zemēs, ekspluatējot to dabas bagātības, lai sagrābtos līdzekļus izmantotu militāri ideoloģiskā kompleksa un milzīgā dubulta — padomju un partijas — pārvaldes aparāta uzturēšanai.
Tātad daudzu republiku decentralizācijas tendences ir vēsturisku un sociālekonomisku faktoru nosacītas tieksmes. Citiem vārdiem sakot, nepastāv ekonomiska vajadzība pēc lielas centralizētas valsts. Un vienīgi tās radikāla pārkārtošana vismaz līdz pilnīgas federācijas līmenim varētu kaut uz laiku aizkavēt šā kolosa pilnīgu sairumu. Tieši tādus priekšlikumus plēnumā izteica Baltijas republiku kompartiju vadītāji.
V. Veljass: «Mums jāizveido tāda savienība, lai nevienam nerastos pat doma izstāties no tās.»
J. Vagris: «Mūsu mērķis ir panākt, lai viss attiecību spektrs balstītos uz dabiskiem un normāliem, savstarpējas ieinteresētības… pamatiem.»
Arī A. M. Brazausks aicināja veidot tādu savienību, kurā katra nācija būtu brīvprātīgi atteikusies no savu tiesību daļas Vissavienības mērķu vārdā.
Kā redzams, visu triju Baltijas kompartiju līderi ir izvirzījusi ft kā mērenas, taču loģiskas prasības. Bet plēnumā pieņemtā platforma pilnīgi noraida pat šos biklos priekšlikumus. Pretēji J. Vagra ieteikumam, «ka primārajām jābūt republiku tiesībām, jo republikas taču veido savienību, nevis otrādi», platforma pirmām kārtām mēģina aizstāvēt Centra intereses. Likumdošanas pilnvaras tā paredz atstāt savienības kompetencē, republikām ļaujot vienīgi konkretizēt pieņemtos likumus. Savienoto republiku konstitūcijas «nedrīkst būt pretrunā ar PSRS Konstitūciju». Domāju, šie ierobežojumi skaidri rāda, ka runāt par republiku reālu suverenitāti nav iespējams. Tāda pati ir pieeja, nosakot ekonomiskās darbības pamatprincipus. Vai ir iespējams saimnieciskais aprēķins un pašfinansēšana, ja «zeme, tās dzīles, meži, ūdeņi un citi dabas resursi ir savienotās republikas un PSRS īpašums»? Vai vienlaikus vienām biksēm var būt divi saimnieki? PSKP CK tomēr domā, ka tā var būt, bet jebkurš loģiski domājošs cilvēks atbildēs, ka tas ir absurds.
V. Veljass plēnumā ierunājās par migrācijas postīgo iespaidu uz mazo tautu likteņiem. Bet platforma viņa aicinājumu vērsties pret šo zirnekļa tiklu pilnīgi ignorē, sludinādama daudzkārt nosodīto, kosmopolītisko ideju — padomju cilvēkiem jājūtas kā mājās jebkurā mūsu zemes vietā. Šī prasība tiek nostiprināta ar tēzi par pilsonību — nav pieļaujami nekādi ierobežojumi sakarā ar vienā vietā nodzīvotā laika ilgumu. Kura suverēna valsts var pieļaut, ka tās teritorijā bez ierobežojumiem iebrauc citu zemju pilsoņi, momentā iegūdami tādas pašas ekonomiskas un politiskās tiesības kā tie ļaudis, kas te dzīvo daudzus gadus un ir veidojuši šīs zemes nacionālo bagātību? Tātad PSKP vadītāji negrib atteikties no migrācijas, kas līdz šim ir bijusi nāciju sapludināšanas, mazo tautu asimilācijas līdzeklis. Par šiem nolūkiem labi liecina arī mēģinājums izcelt krievu valodu, kam jākļūst par valsts valodu. Šāda nostādne mūs atgriež tālā stāvoklī, kāds bija pirms valodu likuma pieņemšanas. Mēs taču labi zinām, ka formāla valodu vienlīdzība nozīmē milzīgas priekšrocības lielas tautas valodai un lemj iznīcībai mazo tautu valodas. Acīmredzot, tieši tas ir nepieciešams tiem spēkiem, kas uz mūžīgiem laikiem grib nostiprināt padomju impēriju.
Mūsu republikā tika milzum daudz enerģijas un laika patērēts, lai pieņemtu likumu par valodām un migrāciju, bet pēc PSKP CK plēnuma, izrādās, ir tā — lai nostiprinātu un paplašinātu «suverenitāti», šie juridiskie akti ir jāizmet atkritumu tvertnē. Platforma burtiski samīda kājām mūsu republikas parlamentā pieņemto Suverenitātes deklarāciju, jo noraida gandrīz jebkuru tajā ietverto tēzi.
Kopumā var secināt: šis PSKP CK dokuments grib iznīcināt visu to pozitīvo, kas tapis Baltijas republikās pēdējā gadā. Tas domāts nevis republiku tiesību paplašināšanai vai suverenitātes iedibināšanai, bet gan Centra saļodzīto pozīciju atjaunošanai un nostiprināšanai. Šķietami skaistās tēzes par brīvprātīgu apvienošanos, par draudzību, par vienlīdzību utt. ir tikai demagoģiska migliņa, lai no slēptu darbību, kas vārsta pretējā virzienā.
Demagoģija un meli ir pašas platformas un plēnumā teikto runu spilgtākās iezīmes. M. Gorbačovs. runādams par 1940. gadu, uzsvēra, ka «nav pamata apšaubīt tolaik pieņemto lēmumu par Baltijas republiku iestāšanos PSRS sastāvā un šo republiku tautu izdarīto izvēli. Protams, kazahs, uzbeks, kirgīzs, iespējams, ticēs tādam apgalvojumam. Bet mums Baltijā taču labi zināms, kāda ir patiesība. Ko lai mēs domājam par valsts vadītāju, kurš mēģina mums iestāstīt galīgas aplamības?
Taču meli par Baltijas pagātni nav vienīgais mēģinājums viltot vēsturi. Plēnumā tika «aizmirsts», ka pirms 1922. gada bija 1917. gads, kas deva «Krievijas tautu tiesību deklarāciju». Pirms PSRS dibināšanas tautām bija dota iespēja veidot savas neatkarīgas valstis. Katram zināms, ka šis iespējas ilgāku iekšēju cīņu rezultātā izmantoja gan Baltijas valstis, gan Somija, gan Polija. Bet M. Gorbačovs, runādams par PSRS izveidošanu, pat nepiemin šo periodu, kura laikā tika saārdīts cariskais mantojums — «tautu cietums».
Plēnumā bieži tika piesaukts V. I. Ļeņina vārds. Skanēja apgalvojumi, ka jāveido federācija saskaņā ar viņa ideoloģisko mantojumu. Taču patiesībā šie apgalvojumi ir tikai tukšas frāzes, lai izmantotu revolūcijas vadoņa vārdu citu mērķu sasniegšanai. Viskonkrētāk to pierāda attieksme pret nāciju pašnoteikšanās ideju. Kuram gan nav skaidrs, ka V. I. Ļeņina izpratnē pašnoteikšanās nozīmē arī tiesības atdalīties un veidot savu valsti? To pašu katrai tautai paredz arī starptautiskās tiesības. Bet plēnums faktiski grib atņemt tautām šis svētās, neaizskaramās tiesības, reducējot tās vienīgi līdz tiesībām eksistēt PSRS ietvaros. Tā ir apbrīnojama demagoģija, jo šis uzbrukums tautām tiek pasniegts kā rūpēšanās par tām, kā gādība par to interesēm, kā V. I. Ļeņina teorijas pilnīgāks un pareizāks skaidrojums.
Noraidīdama pašnoteikšanās tiesības, platforma nespēj likvidēt pašu galveno starpnacionālā naida cēloni — tautu nevienlīdzību. Protams, tajā netrūkst demagoģisku, kaitinošu frāžu par vienlīdzības un brīvprātības principiem, bet patiesībā tiek saglabāts tautu dalījums pa rangiem — savienotās, autonomās republikas utt. Un centrā visiem — krievu nācija, kuras nopelni un valoda tiek īpaši izcelti. Vai šāda politika var novērst naidu? Protams, nevar. Šī PSKP nacionālā programma. ir piekāpšanās lielkrievu šovinisma priekšā. Starp citu, nacionālismu plēnumā nosoda vai katrs runātājs, bet tā cēloņus — krievu šovinisma izpausmes — neviens neuzdrošinās pat ne minēt.
Nacionālā atbrīvošanās kustība Padomju Savienībā ir vēsturiska nepieciešamība, kurai, kā mēs to labi zinām, agri vai vēlu, bet neizbēgami ir jāīstenojas. Plēnums un tajā pieņemtā nacionālā partijas programma rāda, ka PSKP ir pārvērtusies par spēku, kas grib darboties pret objektīvo vēstures gaitu. Tas parāda, cik iluzoras bijušas cerības sasniegt republikas suverenitāti PSRS ietvaros. Protams, šī platforma vēl nav ne juridisks akts, ne valdības lēmums. Tomēr tā skaidri rāda, kā pret mūsu suverenitātes cerībām gatavojas izturēties pašlaik vienīgā un valdošā PSRS politiskā partija. Pat Baltijas republiku kompartiju līderu biklākās prasības tiek noraidītais. Par tādām gaisa pilīm kā līdzdalība ANO un olimpiskajā kustībā, kā sava valūta, muita zūd pat jebkura jēga runāt. PSRS ietvaros mums nekas tamlīdzīgs nekad nebūs iespējams. Bet vai Baltijas tautas gribēs ar šādu stāvokli samierināties? Protams, ne. Līdz ar to jo stingrāka top apņēmība izcīnīt pilnīgi neatkarīgu valsti Plēnums apliecina, ka citas izejas nav, ja negribam aiziet bojā kā tauta, ja vēlamies reiz izrauties no ekonomiskā haosa un nabadzības.
Šķiet, vislielāko ļaunumu šis plēnums būs nodarījis Baltijas republiku kompartijām. Latvijas komunistu cerības veidot neatkarīgu partiju ir sagrautas ar nepārprotamu atbildi: «Principiāli nepieņemamas ir federālisma idejas PSKP uzbūvē.» Acīmredzot Maskava cer, ka komunisti Baltijā būs spēks, kas stingri iestāsies par centralizētu savienību. Bet vai tādai partijai, piemēram, Latvijā būs ietekme? Stipri jāšaubās.
Kopumā partijas nacionālā programma jāvērtē kā konservatīvo spēku spiediena rezultāts. Tā neatrisina nacionālās problēmas, un pulvera muca zem pārbūves un visas valsts pamatiem paliek iespējams, varētu teikt arī tā: pārbūve nonākusi strupceļā — iet uz priekšu pa demokratizācijas, brīvības, atklātuma ceļu nozīmē spridzināt impērisko valsti, jo pārbūves iekarojumus izmanto arī apspiestās tautas, lai nokratītu pinekļus. Taču bez demokrātijas nav arī pārbūves. Ko darīt? Bīstami gan šā, gan tā. Acīmredzot šo situāciju cenšas izmantot reakcionārie spēki, kuru rīcību nosaka šķiriskais egoisms un bailes zaudēt privilēģijas. Taču šie spēki aizmirst, ka augšu iesākto pārbūvi — mēģinājumu šo to liberalizēt, piekārtot, piesmiņķēt — ir pārņēmušas masas. To kustību vairs nav iespējams ierobežot ar demagoģiju un krāpšanu. Arī ar spēku, ar vardarbību to apturēt nevarēs, jo izeja no saimnieciskās krīzes ir iespējama, vienīgi veicot ekonomiskus pārkārtojumus, arī radikāli laužot līdzšinējo starpnacionālo attiecību uzbūvi, kas ir viens no galvenajiem PSRS atpalicības cēloņiem.
Tāpēc nav pamata zaudēt cerību, krist izmisumā par to, ka visas pūles ir bijušas veltīgas. Nē. PSKP CK platforma liecina tikai par vienu — no partijas mēs nespēsim sagaidīt brīvību. Tā jāizcīna pašiem. Ja beidzas partijas sāktā pārbūve, turpinās mūsu pašu pārbūve.
VILIS SELECKIS
