Uzruna armijai
|
Tolaik es strādāju par dabas parka "Daugavas loki" direktoru. Mūsu nelielais kolektīvs bija "LTF perēklis", tā mūs toreiz godāja pilsētas vadība un interfronte. Pats vienmēr biju pilsētas LTF dažādos amatos, darbinieks Jānis Strods — rajona LTF vadītājs un arī citi. Sākot ar LTF 2. kongresu, pusi darbinieku varēja sastapt kongresos. Piedalījāmies visur un vienmēr, ļoti daudz paši ko arī organizējām.
Pēc janvāra notikumiem Viļņā mēs sešatā ar manu "žigulīti" devāmies uz mītiņu krastmalā. Parka darbinieks Jānis Pudāns izlēma, ka jāģērbjas savā bijušā PSRS armijas majora formā, ko valkāt tam bija tiesības, aizejot pensijā pēc gadu izdienas. Nokļūt līdz tribīnēm bija ļoti grūti, tautas bija jūra, un visiem pēc kārtas vajadzēja paskaidrot, ka tas ir savējais. Jo cilvēki Jāni bija gatavi nolinčot uz vietas tieši militārista formas dēļ. Tribīnēs mūs nelaida, izglāba Jāņa lietuviešu valodas zināšanas (Jānim dzimtas ciltskoks uz pusi lietuvisks), un Ražuks personīgi piekrita pāris minūšu uzrunai — vienošanās notika ar zīmīšu palīdzību. "Pašu galveno es pateicu," tā tūlīt pēc uzrunas rezumēja Jānis, "ka varbūt armijā apdomāsies par neapbruņotu cilvēku nogalināšanu." Pēc mītiņa viņu filmēja franču un japāņu televīzija, un apkārt vairs nevienam nebija jāpaskaidro, ka tas ir savējais. Ceļā uz mītiņu pie Klidziņas Jānis jau bija devis interviju TV pārraidei "Latgola" (ar Rugāti un Dvinski mēs bijām labi pazīstami un sadarbojāmies).
Atpakaļceļā gan vēl nezinājām, kas mūs Daugavpilī sagaida. Vispirms Pudāna ģimene, tad mana saņēma tiešus draudus, ka mūs nogalinās. Sākās ar telefonu zvaniem, tie gan ātri apklusa, jo aprāva arī vadus pie durvīm. Jāņa ģimenei bija problēmas pat izkļūt no dzīvokļa. Viskuriozākais bija tas, ka Jānis, lai būtu glītāks šinelis, to bija aizņēmies no garāžas kaimiņa, un tas, noskatījies to mītiņā, uzreiz atskrēja pie Jāņa sievas un kliedza: "Es pats savām rokām Jāni nositīšu!" Mēs toreiz nolēmām nekavējoties tumsas aizsegā braukt uz barikādēm, steigā paķerot silto veļu, termosus ar kafiju un sviestmaizes. Sanāca, ka todien es jau otro reizi ar savu zaļo "žigulīti" vīlēju Rīgas virzienā,
Pirmajā naktī Zaķusalā bija, iespējams, tikai daži simti cilvēku, bet no rīta sāka plūst klāt straumēm. Pirmās divas naktis gulējām pārmaiņus manā automašīnā, tad studijas apakšstāva foajē krēslos nosnaudāmies — parasti nedaudz un pēc nepieciešamības.
Kad gaidījām uzbrukumu, pie studijas ieejas bija liels smagais automobilis, pie tā izveidojām vairākas blīvas cilvēku ķēdes, mēs stāvējām otrajā. Sajūta bija, teiksim, savādi satraukta, zinājām, ka var būt visādi, un sacījām viens otram — nepiemini ļaunu...
Bija Vitebskas KGB divīzijas paziņojums pa radio, ka viņi noliekot savas partijas biļetes, bet pret neapbruņotu tautu cīnīties neiešot. Mēs tomēr saglabājām modrību, jo pieļāvām, ka tā var būt provokācija vai ienaidnieka viltība, un tā līdz pašam rītam grozījāmies pie pašas studijas ēkas.
Cilvēku atsaucībai nebija robežu, katru mīļu brīdi pie mūsu ugunskura nāca un piedāvāja tēju, kafiju un sviestmaizes, bija pat pīrāgi. Visbiežāk nāca tantiņas. Atmiņā ir palicis, ka pirmajā naktī bija paknapāk ar sausu malku, par ko bija teikts arī pa radio, un pēkšņi kāds no Ērgļa puses atveda "žiguļa" piekabi ar sausu malku, dažādām koka lietām, pat akas grodiem. Līdz asarām bijām aizkustināti, kad kāds "Breša zemnieks" no Kurzemes puses atveda milzīgu kāpostu termosu, karbonādes un divus spaiņus garšīgas kafijas. Mēs prasījām, kas par organizāciju mūs atbalsta, bet šis — "Esmu zemnieks, ja nebūtu daudz to lopiņu, būtu kopā ar jums." Tur valdīja tāda cilvēku savstarpējā sapratne un vienotība, kādu vairs diezin vai jebkad Latvijā būs lemts kādam piedzīvot. Piemēram, tur nebija pat tādas domas, ka mans radio nebūs pie ugunskura vakarā, kur to atstāju rītā, ejot atpūsties. Tur mūs arī filmēja, Jānis bija civildrēbēs. Mēs bijām četratā, ar mums kopā vēl bija Staņislavs Veliks un Juris Ancāns (mūsu kolektīva grāmatvedes dēls, kuru tajā brīdī mēs slēpām no iesaukšanas PSRS armijā). Jura dēļ ceturtdienas naktī arī nācās aizbraukt, tas bija studijas Barikāžu štāba lēmums, jo iepriekš jau bija kāds jaunietis dzelzceļa stacijā aizturēts un iesaukts armijā, bet televīzija mūs filmēja, un kāds varēja Juri atpazīt.
Tai dienā, kad gāja bojā Roberts Mūrnieks, apmēram stundu pirms šā notikuma, mēs divatā ar Jāni braucām pāri Vanšu tiltam no centra Jūrmalas virzienā, un mūs pie centrālā balsta apturēja omonieši, tur stāvēja viņu dzeltenais "bobiks". Mēs bijām trešā apturētā mašīna — pirmā bija, ja atmiņa neviļ, tumšs piektais "žigulis", kura šoferis tika piekauts un, kad viņš nokrita uz rokām, omonietis stipri iespēra ar kāju pa ribām. Šoferis saliecies novēlās uz asfalta. Mums no piekaušanas nebija bail, bet aiz aizmugurējā sēdekļa man visu šo laiku bija paslēpta medību bise, jo esmu mednieks. Notikumi tālāk risinājās zibenīgi — pieņēmām lēmumu bēgt, lai neiegāztu barikāžu dalībniekus, ka viņi ir apbruņoti. Jo bija jau tas notikums ar aizturēto mikroautobusu "Latvija". Mēs strauji no vietas iebraucām labajā joslā starp mašīnām. Omonietis, kas stāvēja mūsu priekšā, apsviedās uz riņķi ar savu automātu, taču nešāva. Mēs aizbraucām līdz Imantai, kur dzīvo Jāņa meita, pirmoreiz kopš barikāžu sākuma steidzīgi nomazgājāmies un, atgriežoties štābā, izstāstījām redzēto (par bisi, protams, noklusējām).
Pagāja augusta notikumi Krievijā, ziņu raidījumā atgriezās diktore Tatjana Mitjkova, un bija viņas intervijā avīzei "Argumenti i fakti" (diemžēl šo numuru neesmu saglabājis), kurā bija rakstīts apmēram šādi: stingri noteikts nerādīt vakara ziņu blokā notikumus Rīgā, bet viņa slepus gatavojās parādīt tieši virsnieka uzstāšanos mītiņā krastmalā, tas atklājās 20 minūtes pirms "iešanas gaisā", un viņa zaudēja darbu.
Īsto Jāņa Pudāna uzrunas nozīmi ir grūti pat novērtēt. Toreiz, pēc nenotikušā Vitebskas desantnieku uzbrukuma Zaķusalas televīzijai, šo uzrunu visur pasaulē rādīja otrajā vietā pēc Podnieka grupas Lietuvas materiāla. Šaubos, vai tie militāristi, kuru uzdevums bija darboties Latvijā, tāpat kā Lietuvā, bija iepazīstināti ar Lietuvas dokumentālajiem materiāliem, bet par Pudānu ziņa acumirklī aplidoja visas karaspēka daļas. Komentāri bijuši par virsnieku godu, un tas tomēr lika daudziem apsvērt, ko darīt.
Pudāns drīz pazaudēja visu, ne tikai pakāpi ("razžalovatj do rjadovogo"), bet arī nopelnīto pensiju ("ļišitj požizņenno").
Gan pirms barikādēm, gan to laikā (kad atgriezāmies no Rīgas) Daugavpilī izplatījām skrejlapas, tajā skaitā ar J. Pudāna palīdzību — armijas cietoksnī. Mūsu rīcībā bija, iespējams, pirmais Latvijā kserokss. To bija pagādājuši Daugavpils Latviešu biedrībai Kanādas latvieši un Daugavas vanagu biedrība. Atveda to caur Somiju Dainis Īvāns un Indulis Bērziņš līdz Tallinai (ar savām diplomātu pasēm), kur to sagaidīju pats. Barikāžu laikā no savām mājām to biju aizvedis un pārslēpis Irbju ielā pie Viļa Dzalba ģimenes. Paši gatavojām materiālus un pavairojām krievu valodā, tie tika pretnostatīti Daugavpils pilsētas vadības, partijas komitejas un interfrontes demagoģijai un dezinformācijai.
Diemžēl dažas lietas šodien raisa skumjas:
– uz barikādēm toreiz runāja, ka par Lietuvas materiāla izplatīšanu pasaulē Podnieka grupai ticis piedraudēts, ka neļaušot dzīvot, — nenosargājām;
– Daugavpilī pie teikšanas šodien tie paši (gan politiski, gan naudiski), pret kuriem mēs cīnījāmies, lai Latvija būtu neatkarīga valsts. Īstenie patrioti, godīgie cilvēki cieš pazemojumus bieži un daudz. Teiksim tā — Rīgas attieksme par latviešu un LTF aktīvistu politisko stāvokli šeit ir vienkārši AMORĀLA, un nākotnē tā atmaksāsies visiem.
