Tautas simbolikas lietā (2)
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||
|
II
Attieksme pret tagadējo republikas karogu gan ir mazāk viennozīmīga. Ļoti daudzi rakstītāji nezina pašreizējā sarkanzilisvītrotā republikas karoga izcelsmi. Esmu izpētījis šā karoga vēsturi un to sīkāk apcerējis citā vietā («Cīņa», 1988. 22. IX, 23. IX, 25. IX), še gribu tikai piezīmēt, ka karogs pieņemts 1953. gada pašā sākumā, neilgi pirms Staļina nāves (meta autors — Arturs Lapiņš), un staļiniskajos represiju gados nav figurējis, pat otrādi – tā parādīšanās savā ziņā saistās ar pirmo «atkusni» tūliņ pēc Staļina nāves. Jo karogu reāli sāka lietot 1953. gada vasarā.
Vēstulēs izsacītas daudzas kritiskas iebildes pret sarkanziliviļņoto karogu; 24,2 procenti uzskata, ka sarkanbaltsarkanais karogs būtu jau tagad atzīstams par oficiālu Latvijas valsts karogu. Inženieris elektriķis A. Skuja raksta: «Pašreizējais heraldiski netradicionālais, pat panaivais LPSR valsts karogs, kas tika gandrīz nemanot «nolaists no augšas» pēdējās Staļina kulta asiņainās kulminācijas periodā, tautas masās nekādi nav guvis reālu saikni ar līdz šim faktiski neeksistējošo republikas suverenitāti, bet tā izmantošana līdz šim bijusi un ir vairāk nekā formāla un ne ar kādām valsts vai nācijas simbolam atbilstošām tradīcijām nesaistīta. Tādēļ grūti mēģināt runāt par šī karoga svētumu plašāku iedzīvotāju slāņu apziņā pretstatā sarkanbaltsarkanajam karogam, kurš ilgus gadus pavadījis Latviju tās valstiskuma tapšanas, kultūras atmodas un saimnieciskā progresa gaitā, līdz ar to iemantojot patiesu tradīcijās sakņotu svētuma oreolu un saglabājot to vismaz divās Latvijas iedzīvotāju paaudzēs un to pašreizējos pēcnācējos. Būtu vēlams jaunu gaitu, jaunu republikas dzīvi uzsākt ar jaunu visu cienīto karogu, kas stingri balstītos visā progresīvajā iepriekšējo paaudžu mantojumā.»
A. Orlovskis no Rīgas turpretī uzskata, ka «pašreizējais Latvijas karogs pilnīgi atbilst mūsu republikai kā jūras zemei, jo mūsu tauta no seniem laikiem ir saistīta ar jūru. Pie tam otra tāda karoga nav nevienai citai valstij. Pēc maniem ieskatiem, mūsu karogs ir vissmukākais pasaulē. Kāpēc mums vajadzīgs tāds karogs, kas līdzīgs citu valstu karogiem. Neviena sieviete negrib vilkt tādu kleitu, kāda ir viņas kolēģei. Seno karogu atstāsim muzejā.»
Arī Petrovu-Laviņu ģimene Rīgā raksta: «Pieņemot, ka daudziem mūsu tautiešiem sarkanbaltsarkanais karogs ir pieņemams un pat mīļš, mums tas toties neko neizsaka. Esam dzimuši piecdesmitajos gados un savu līdzšinējo dzīvi vadījuši zem skaistā Padomju Latvijas karoga, kas ir bijis liecinieks nozīmīgos un nopietnos brīžos. Karogu ieraugot, allaž pārņem saviļņojums un gandarījums, tajā patiešām saskatāms mūsu Latvijas simbols. Starp visiem PSRS republiku karogiem mūsējais vienmēr šķitis arī skaistākais. Tāpēc, mūsuprāt, varētu būt runa par sarkanbaltsarkanā kā nacionālā etnogrāfijā saņemta simbola atzīšanu un saglabāšanu, bet nekādā gadījumā par mūsu valsts karogu.»
Šādu viedokli izsaka arī republikas cittautību pilsoņi, gan neiebilstot pret sarkanbaltsarkano karogu kā nacionālu simbolu.
Savukārt ļoti prāvs rakstītāju skaits kategoriski iebilst pret sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu oficiāla valsts karoga kārtā pavisam citu motīvu dēļ: republikai vēl nav reālas suverenitātes.
A. Ozoliņš no Valmieras raksta: «Atzīt sarkanbaltsarkano karogu par republikas valsts karogu pašlaik būtu tā zaimošana. Tātad atliek tikai nacionālā karoga variants. Atdot sarkanbaltsarkano karogu manā uztverē nozīmētu pateikt latviešu tautai, ka tā tiek atzīta kā nācija, vienlaikus jādod cerību stariņš, ticība vai pat garantija tam, ka tiks darīts viss iespējamais un varbūt mazliet vairāk, lai latviešu tauta būtu arī 21. gs.»
Vēl emocionālāk to izteic Ilga Reizniece no «lļģiem»: «Pirmoreiz mūžā zem sarkanbaltsarkanā karoga gāju šogad, «Baltikas» laikā. Un pirmoreiz es sapratu daudz ko, par ko līdz šim biju tikai dziedājusi. Vēl es sajutu, ka šīs krāsas mums tiešām izsenis asinīs, ja jau, pirmoreiz zem viņām stāvot, jutos kā mājās pārnākusi. Un ne jau tāpat vien mana vecmāmiņa, kā māte stāsta, kara laikā, kad nācās atstāt māju un iet mežā, sev apkārt zem drēbēm aptinusi karogu. Sarkanbaltsarkano. Viņa statuss šodien? Valsts karogs tas var būt vienīgi brīvā, suverēnā Latvijā. Tas būtu briesmīgi, ja viņu atzīt būtu spiesti tie cilvēki, kas vēl nupat to nozākājuši. Atkal meli. Tikpat briesmīgi, ja to nēsās uz alus krūzēm vai bikšu dibeniem. Tātad — karogs jāaizsargā, tā lietošana stingri jāreglamentē. Ir jāatzīst sāpīgais fakts: lai arī mūsu kultūra tiek veiksmīgi pārstāvēta dažādos kora un mūzikas festivālos un citos sarīkojumos, aiz reprezentatīvās fasādes tautas vispārējais kultūras līmenis ir stipri krities, svētuma izpratne un izjūta deformējusies. Arī man. Mūsu apstākļos esmu par sarkanbaltsarkano karogu kā nacionālo karogu.»
Līdzīgu viedokli pauž arī grupas «Helsinki-86» vadītājs J. Vidiņš.
Tiesa, ir arī izsacītas domas dažādā kārtā papildināt sarkanbaltsarkano karogu (ar sirpi un āmuru, ar trim zvaigznēm, ar ozollapu, pat ar gaili) vai arī izveidot pašreizējā sarkanziliviļņotā un sarkanbaltsarkanā karoga hibrīdu, lai to tādējādi padarītu par valsts karogu. Taču lielum lielais vairums tomēr uzskata, ka to nedrīkst darīt, karogs jau ir folklorizējies. Iegājis tautā savā tradicionālajā formā, tā skaistums slēpjas tieši karoga vienkāršībā, lieliskajās proporcijās un tīrajās krāsās.
Citi ieteica latviešiem meklēt jaunus nacionālus simbolus, kas nesaistītos ar «buržuāzisko Latviju», piemēram, zaļi sarkanu vai arī modificētu sarkanbaltsarkano. Taču diez vai šādi ierosinājumi gūtu tautas vairākuma atbalstu, karogu nevar «konstruēt», tas veidojas organiski, savā ziņā pat stihiski, tautas likteņstundās, un, kā rādās, 1988. gada sarkanbaltajā vasarā tautas vairums izšķīries pieņemt par savējo tieši Anša Cīruļa veidoto sarkanbaltsarkano.
Vēstules lasot, izkristalizējās koncepcija atzīt sarkanbaltsarkano par tautas karogu līdzās oficiālajam valsts karogam. Turklāt pareizāk būtu nerunāt par latviešu nacionālo simboliku, bet Latvijas kultūrvēsturisko simboliku, kā tas formulēts arī Latvijas Kultūras fonda prezidija atzinumā. Patiešām, šī simbolika tapusi tautas atmodas laikmetā, kad pirmoreiz radies jēdziens «Latvija», un to nevar uzskatīt par tīri etnisku simbolu vien. No otras puses, tas līdzētu vairīties no apzinātiem uztiepumiem (nacionāls — nacionālistisks) un ļautu latviešiem kā Latvijas pamatnācijai saliedēt ap sevi arī citu tautību iedzīvotājus, tos, kas uzlūko mūsu zemīti par savu dzimteni un vēlas iesaistīties cīņā par tās harmonisku attīstību.
Darba grupa ierosinājusi, lai Augstākās Padomes Prezidijs oficiāli deklarē, ka atzīst vēsturiski izveidojušos un noteiktos toņos un proporcijās veidotu sarkanbaltsarkano krāsu salikumu par Latvijas kultūrvēsturisku simboliku, ko var lietot tautas karoga, vimpeļu, emblēmu, nozīmīšu un citos veidos; kultūrvēsturiskās simbolikas priekšmetu masveida izgatavošana pieļaujama tikai saziņā ar Latvijas Kultūras fondu; izpildkomitejām, sabiedriskajām organizācijām un masu informācijas līdzekļiem jāveic pasākumi, kas nodrošinātu iedzīvotāju cieņas pilnu attieksmi gan pret PSRS un Latvijas PSR valsts karogiem, gan pret Latvijas tautas karogu.
Mūsuprāt, būtu jāizstrādā arī nolikums par tautas karoga aizsardzību un lietošanas kārtību, lai to varētu netraucēti nest valsts, tautas, darba, ģimenes svētkos, gājienos, mītiņos, demonstrācijās u. tml. un uzvilkt pie mājām svinīgos gadījumos, izņemot vietas un gadījumus, kad saskaņā ar nolikumu paredzēta PSRS un Latvijas PSR valsts karoga pacelšana. Ja es pareizi saprotu, tautas karogu drīkstētu celt Līgo svētkos, Dziesmu svētkos, Jaungadā, ģimenes svinībās (kāzās, sudrabkāzās) u.tml., bet ar to nedrīkstētu aizstāt (vai karināt līdzās) republikas karogu valsts svētkos.
Laiks rādīs, vai sarkanbaltsarkanais karogs reāli ieies visu Padomju Latvijas pilsoņu apziņā kā kopējs, visus vienojošs republikas pārveides un atjaunotnes simbols. Lai tas varētu notikt, pārdomāti jāizskaidro karoga vēsture, filozofija, īpaši cittautību pilsoņiem, vairoties no nožēlojamās vienpusīgu, tendenciozu rakstu producēšanas, kas aizskar latviešu nācijas vairākuma cieņu, bet — galvenais — pārveidojot visu starpnacionālo attiecību psiholoģisko klimatu Latvijā. Gribas cerēt, ka ar laiku — varbūt pēc pieciem gadiem — gluži dabiskā kārtā atgriezīsimies pie jautājuma par Latvijas valsts karogu, ja tā pozitīvam atrisinājumam būs radušies priekšnoteikumi.
Domāju, ka mūsu aptauja ir bijusi ārkārtīgi svarīga. Tā pārliecinoši rādījusi, ka sarkanbaltsarkanais karogs nav tikai nedaudzu cilvēku sapnis, bet — tam ir dziļas saknes tautā, turklāt — tieši darba tautā, ne tikai inteliģencē vien, visdažādākajās paaudzēs, ka tautas liela daļa saglabājusi priekšstatu par karogu kā nacionālu svētumu. Tā liecina, ka sabiedrībā tiek pārvarēta baiļu izjūta – cilvēki iedrošinās parakstīties, rakstīt, gūstot pārliecību, ka kaut kas ir atkarīgs arī no viņu balss, neraugoties uz vēl dažuviet samanāmu pretestību (Rēzeknes rajonā, piemēram, ir gadījumi, kad paraksta lapas par labu sarkanbaltsarkanajam karogam atņemtas); bet jābūt arī izprotošiem pret pretēja viedokļa paudējiem, ciktāl tas tiek izteikts godīgi. Rakstītāju vairākumam skats vērsts tomēr ne uz pagātni (arī tas vajadzīgs, arī nicīgā oficiālā attieksme pret pagātni jāpārvērtē, jāskatās dialektiski), bet uz tagadni un nākotni — sarkanbaltsarkanā karoga problēma saistīta ar ticību pārbūvei un republikas augšupejai. Un beidzot — rakstītāju vairākumam karogs ir kaut kas dziļi personisks, ļoti svarīgs. Daudzi raksta, ka pulku izformē, kad tas pazaudē karogu. Karogs atkal paceļas kā svētums, kā tautas sirdsapziņa, kā nāciju un zemi vienojošs faktors, tātad pulks nav izformēts.
Gribas cerēt, ka tautas viedoklis palīdzēs Augstākās Padomes Prezidijam pieņemt pareizo lēmumu, kas būtu vienlīdz svarīgs kā tautai, tā arī Augstākajai Padomei. «Lai kā, bet šķietami neiespējamais ir noticis, un par to paldies pārbūvei, paldies Gorbačovam,» — raksta LVU skaitļošanas centra vadošais līdzstrādnieks J. Sedols, «kas attiecas uz sarkanbaltsarkano karogu, domāju, ka to aizliegt vienkārši vairs nedrīkst, tāds akts tautā noteikti tiks uzņemts kā pārbūves sakāve un atgriešanās pie vecajām metodēm. Padarīt šo karogu par LPSR valsts karogu, pēc manām domām, tomēr nevajadzētu, vismaz pašreiz vēl ne. Jo daudziem tas nav pieņemams, bet valsts karogs ir jātur godā visiem, gribi vai negribi. Neuzspiedīsim šo karogu tiem, kam tas svešs, bet neliegsim to pacelt tiem, kam tas svēts. Tad vienmēr, redzot to plīvojam, mēs zināsim, ka tas pacelts labprātīgi un brīvi, bez «norādījuma no augšas». Tāds ir mans viedoklis.»
Tiktāl par karogu. Par pārējiem simboliem — nākamreiz.
(Nobeigums sekos.)
Jānis Stradiņš,
profesors, akadēmiķis
