Gribētu palīdzēt jūsu mūziķiem
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Nosalušie sildījās. Apvārgušie atspirga. Runāja radio. Pāri visam — Mocarta Rekviēms, un tas viss notika Domā. Kā var justies mūziķis šādā laikā, vaicāju Georgam Hertnāgelam no Minhenes.
— Vācijā daudzi teica, lai nebraucot tagad uz Baltiju, bet mani ar Rīgu saista sena draudzība. Kaut arī brauciens bija ieplānots jau pērnvasar, man nenāca ne prātā mainīt savu nodomu.
Arī Mocarta Rekviēmu sagatavoju jau pagājušogad, nevaru teikt, ka tas ir pieskaņots speciāli šai situācijai, un tomēr — ļoti atbilstīgs tai. Es pat gribētu teikt, ka šis traģiskais laiks ir īpašs laiks Mocarta Rekviēmam. Priecājos, ka es, cilvēks "no malas", varu būt kopā ar jums, just un pārdzīvot kopā ar jums un cerēt, ka mums visiem pienāks labāki laiki. Piedalījos grandiozajā manifestācijā Daugavmalā. Tā bija fantastiska sajūta!
— Šķiet, ka pirmo reizi Rīgā bijāt pasen, tāpēc pastāstiet par sevi, jo jaunākās paaudzes klausītājiem jūs droši vien neesat labi pazīstams.
— Ilgu laiku spēlēju kontrabasu Minhenes Valsts operā, esmu spēlējis kopā ar daudziem pasaules slavenākajiem mūziķiem, ierakstījis daudzas skaņuplates.
Vecāki negribēja, ka es nodarbojos ar mūziku, jo mans tēvs bija fermeris, un es biju vienīgais bērns. Vairāk nekā trīssimt gadu mūsu dzimtai bija piederējusi šī saimniecība. Loģiski, vecāki gribēja, lai arī es būtu fermeris. Tūlīt pēc kara aizgāju no tēva mājām un devos uz Minheni. Vairākus gadus pa vakariem spēlēju džezu naktsklubos. Kad man bija 21 gads, sāku spēlēt Minhenes Valsts operas orķestrī, divus gadus vēlāk kļuvu par koncertmeistaru. Šajā laikā studēju arī arhitektūru un mazliet diriģēšanu. Man nebija stipendijas, arī no vecākiem neko nesaņēmu. Bet man bija panākumi, un es biju laimīgs. Laikam varu sevi saukt par "selfmade man" 1. Vēlāk, jau labu laiku pēc kāzām, stipri savainoju roku un nevarēju spēlēt vairāk nekā piecus gadus. Man jau bija trīs bērni un bija jādomā, ko darīt. Tas bija ļoti grūts laiks. Domāju, ka varētu mēģināt diriģēt, bet manai sievai tas nepatika. Tā es kļuvu par biznesmeni. Protams, sākumā pilnīgi neko no biznesa nesapratu un man bija ļoti daudz jāmācās. Šķiet, tagad es nevarētu teikt, ka man nav panākumu kā menedžerim. Piecas sešas reizes gadā sev par prieku diriģēju koncertus, jo tomēr apnīk visu laiku sēdēt birojā, — esmu taču mūziķis.
— Vai tagad spēlējat arī kontrabasu?
— Ļoti reti. Nav laika, turklāt pēdējos mēnešus atkal sākuši sāpēt pirksti. Biju ielūgts Rihtera festivālā Maskavā spēlēt kopā ar Borodina kvartetu, bet, tā kā nevaru spēlēt ilgāk par dažām minūtēm, atteicos.
— Jūsu mūžā ir bijuši daudzi traģiski brīži, bet jūs vienmēr esat tiecies pēc mūzikas. Kā jums šķiet, kāpēc mums tieši pašlaik ir nepieciešama mūzika?
— Daudziem cilvēkiem mūzika dod cerību, nomierina. Maz ir tādas mūzikas, kas var nodarīt ļaunumu — tie ir militārie marši. Tā ir šausmīga mūzika, kas var pastrādāt briesmu lietas, kā tas bija Vācijā Hitlera laikā.
Mūzikas spēks nav ne izsakāms, ne aprakstāms. Ja jūs zināt vēsturi, reliģijas vēsturi, tad arī zināt, ka Mārtiņš Luters Kings ļoti daudz izmantoja mūziku un guva lielākus panākumus nekā ar saviem sprediķiem.
Man nav nekas pretī arī pret labu rokmūziku, jauniem cilvēkiem tā ir vajadzīga. Bet rokmūzika mēdz būt arī ļoti primitīva, un tad man gribas būt cenzoram un neļaut spēlēt tādu mūziku.
— Kad varam jūs gaidīt Rīgā nākamreiz?
— Droši vien maijā vai jūnijā.
— Vai jūs kaut ko diriģēsit?
— Tas drīzāk būs biznesa brauciens. Gribētu palīdzēt daudziem jūsu mūziķiem. Tovija Lifšica menedžeris biju jau pirms 12 gadiem, bet "Goskoncertam" diezko nepatika šī sadarbība, jo vienmēr esmu teicis, ko domāju par PSRS politiku, un es biju spiests pārtraukt mūsu toreizējo līgumu. Esmu strādājis arī ar daudziem krievu mūziķiem, piemēram, ar Rihteru. Kā jau teicu, ceru, ka, par spīti pašreizējiem notikumiem, mums visiem pienāks labāki laiki.
Ar Georgu Hertnāgelu tikusies Inga Helmane
1 Cilvēks, kas pats sevi radījis – angļu val.
