Tagad skaidrāk redzam savu ceļu
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Darbdienu rīti Preses nama pasta nodaļā un pēc tam redakcijas vēstuļu uzskaitītāju istabā sākas līdzīgi — ar kārtējo vēstuļu simtiem. Rokrakstu, apdzīvotu vietu, aizvadīto mūža gadu un, protams, uzskatu un viedokļu daudzveidībā dažādās kombinācijās lietoti, uzkrītoši bieži tomēr atkārtojās trīs vārdu savienojumi: rakstu jums pirmo reizi, Interfrontes kongress un mūsu ceļš. Tātad turpinājās pēcnedēļa — laiks pēc Internacionālās frontes dibināšanas kongresa. Tajā dzirdētais un redzētais mudināja ķerties pie rakstāmrīkiem. Daudzi rakstītāji atzīst, ka arī paši par to brīnoties, jo neko tādu no sevis neesot gaidījuši. Analizējot un apcerot kopādzīvošanu tuvā un tālākā nākotnē, dažādos salikumos dominē ceļa temats.
Nekad vēl neesmu rakstījusi laikrakstiem un televīzijai, taču dusmas un sāpes nospiež. Varbūt manas domas ir nepareizas, bet gribas pateikt. (..) Lasīju par Interfrontes kongresu, ar daudz ko neesmu mierā.
Gandrīz visi runātāji runājuši «vokrug do okolo» un nedaudz – konkrēti.
Marina K., 15 g., Aizkraukle, LTF atbalsta grupas biedre
Jēkabpils 14. CRBP darba kolektīvs (79 paraksti) kategoriski nosoda Interfrontes kongresa delegātu runās izteiktos apvainojumus laikrakstam «Pionieris», TV programmai «Labvakar!», necieņas izrādīšanu latviešu tautas nacionālajai simbolikai un latviešu tautai. Savukārt lasītāja L. Kļava atzīst:
Tas, ko viņi (IF kongresa delegāti un viesi — B. B.) gāza mums virsū, padarīja mūs vēl vienotākus. Tagad mēs vēl skaidrāk redzam savu ceļu.
Kāda Rīgas tehnikuma audzēknis V. Rornieks (raksta pirmo reizi), arī nesenais tautas skaitītājs Maskavas rajonā:
No 76 manis saskaitītajām ģimenēm 12 bija latviešu ģimenes. Pārējās — neprot un nesaprot, ja runā latviešu valodā. Vieni saka — pagātnes kļūda, ka nav mācīti, citi — negribu runāt, varu iztikt bez tās. (..) Domāju, ka mums visiem tomēr ir kopā jāiet, neskatoties, kādas tautības cilvēks tu esi, galvenais, ka tu domā par Latvijas nākotni.
Domu apmaiņa «Sabiedrība un baznīca» piesaista arvien jaunus interesentus. Viedokļi atšķiras, spriežot par to, kādām turpmāk būtu jāveidojas ateistu un ticīgo attiecībām, vai Bībele joprojām slēpjama aiz septiņiem zieģeļiem vai arī tā nododama jauniešiem vispirms kā atslēga, ar kuru «atšifrēt» pasaules literatūras tematus un tēlus, un kultūras parādības. 10. klases skolnieks I. Zvirgzds no Pļaviņām, iesaistoties šajā diskusijā, raksta:
Mīlēt, cienīt, godāt vienam otru — tas ir ceļš uz patiesību. Necieņa pret otru, viņa viedokli — tā jau ir novirzīšanās no šā ceļa. Par nožēlu jāteic, ka tā visbiežāk vērojama tieši diskusijās. Diskusijas dalībnieku uzdevums nav «tiesāt un pamācīt» vienam otru, bet izteikt katram savu viedokli, lai uzskatu daudzveidība bagātinātu ikkatru dalībnieku. Un priekšlikums: atļaut izdot reliģiska satura grāmatas, lai katram ir iespēja tās lasīt un patstāvīgi pārliecināties, kas labs, kas ļauns.
Vēl viens jauniešu vispārīgās kultūras līmeņa celšanas un humānisma apguves (kaut vai teorētiskās izziņas) ceļš — mākslas vēstures apguve vidusskolās. Konkrētus priekšlikumus šajā sakarā mums atsūtījis LVU aspirants vēsturnieks Z. Fedosejevs. Tos gan nav iespējams izanalizēt dažos teikumos, tiem acīmredzot būs nepieciešama atsevišķa publikācija.
Interfrontes kongresā (lai kā varbūt negribētos, taču vēlreiz jāatgriežas pie šā notikuma) izskanējušo apgalvojumu ietekmē tapušas vairākas vēstules ar protestiem pret nepareizo, melīgo ekoloģiskās situācijas novērtējumu, īpaši — par katastrofālo gaisa piesārņojumu Ventspilī, par reāli apdraudētajiem visu tautību ventspilniekiem. Blīdenes 8. klases skolnieces Ilzes Druvas vēstulē (šķiet, viņa ir pati jaunākā autore šajā grupā) vēl maz konkrētu ieteikumu, taču nenoliedzami — pašas attieksme:
Redzot mazos Ventspils iedzīvotājus, kā mazajiem bērniem mauc galvās respiratorus, lai varētu iziet pastaigā, saskrien asaras acīs. (..) Blīdenei cauri ved Rīgas—Liepājas šoseja, cik daudz dažādu kaitīgu vielu nenosēžas tuvākajā apkārtnē… Aizdomājoties kļūst tā jocīgi: vai tad tiešām es un mani vienaudži esam nolemti bojā ejai? Gribas dzīvot, bet ne tādā vidē kā tagad, elpojot indi.
Nerimstas sūtījumi, kuros atbalstīta TV programmas «Labvakar!» novērtēšana ar komjaunatnes prēmiju. (Bet vispirms daži vārdi visiem tiem mūsu lasītājiem — TV skatītājiem, kuri rakstījuši vai zvanījuši TV programmas sakarā. Vēlreiz atvainojamies par sagādātajām neērtībām un iespējamiem papildu izdevumiem, taču TV programmu mūsu laikrakstā šogad patiešām nevarēsit lasīt.) Neesmu iegaumējusi tās runātājas uzvārdu, kura kādā no TV raidījumiem viņnedēļ informēja par šādu parādību: teātru zāles ir pustukšas, veseli kolektīvi nodod atpakaļ kasē biļetes uz izrādēm tajos svētdienas vakaros, kad paredzēta TV programma «Labvakar!». Tas, protams, liecina par publicistikas un dažu žurnālistu popularitāti, bet laikam vēl vairāk — par dabiskajām cilvēku alkām pēc patiesības, pēc tā spoguļa, kurā nesagrozīti un neizrediģēti redzams, kas kurš ir. Pamatojot, kāpēc, viņasprāt, šīs programmas veidotāji ir pelnījuši komjaunatnes prēmiju, V. Lāča Liepājas pedagoģiskā institūta vecākā pasniedzēja A. Šmite raksta šādus viedus vārdus:
Nav svarīga nauda, bet gan — princips. Svarīga ir tautas atzinība, atzīšana, žurnālistu svētīšana ar tautas muti! Tautas mīlestību nevarēs noslāpēt. Ja arī vadošie prēmiju nepiešķirs, lūdzu, paziņojiet, ka žurnālisti visas prēmijas (pareizāk sakot — tautas atzinību) jau ir saņēmuši.
Saprotams, patīkami būtu, ja realizētos arī «formālais» prēmijas piešķiršanas akts, taču tas jau ir attiecīgās komisijas ziņā. Savukārt mūsu — visu pārējo amata māsu un brāļu normālai asinsritei un realitātes izjūtas saglabāšanai — ir tāds labs, pie zemes noliekošs vēlējums: «Kaut tu lepns paliktu!»…
Vēstules lasījusi un pārdomās dalījusies
B. BRILA
