Tāpēc mēs netopam labāki jeb Realitātes vētījot
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||
|
Varbūt notikušo kādā veidā varētu kritizēt. Vēl un vēlreiz atkārtot nu jau itin bieži dzirdēto: kādēļ gan tas viss bija nepieciešams? Kādēļ tad bija vajadzīga šī otra fronte, vai tad...?
Nuja, un tad, manuprāt, mēs atkal sāktu darīt tieši to, ko no mums visvairāk gaida. Lai arī mēs sāktu apvainot, lietotu dažādas demagoģiskas metodes un pierādītu, ka tas ir tā, bet tas atkal šitā.
Gaida, lai mēs uzsāktu strīdu par mums uzspiestiem un zināmā mērā nebūtiskiem jautājumiem.
Un, ja tas tiktu izdarīts, tad tautai gluži vienkārši neatliktu laika krāt spēkus savai tālākajai evolūcijai.
Notikušais kongress ir objektīva Latvijas pārkārtošanās likumsakarība.
Tas vēlreiz parādīja reālos spēku samērus.
Bet kas tad īsti notika pašā kongresā? Jā, bija arī demagoģija, bija arī klasiska muļķība, taču daudz kas no tā mums nemaz nebūtu jāievēro. Pretēji šo cilvēku metodei — uzspiest diskusiju par neesošām problēmām un tādējādi pašiem netraucēti turpināt savu līdzšinējo klasiski nemainīgo dzīves stilu, it kā pārkārtošanās atbalstīšanas rangā, it kā pretbirokrātijas virzienā. Es negribu sacīt, ka būtu sasniegts tāds kuriozs: visi birokrāti nostājušies pret birokratizēšanos, taču viena daļa no viņiem savās runās to aptuveni tā arī formulē.
Tomēr šajā kongresā tā iekšējo ritmu un virtuvi latviešu cilvēkam, protams, bija diezgan grūti saprast. Tāpat kā vienu daļu no LTF kongresā notikušā — daļai krieviski runājošās Latvijas tautas puses. Tādēļ, lai pretendētu uz kādu objektīvāku vērtējumu, mums jāieklausās, kā notikušo IF kongresu vērtē tieši viņi — krieviski runājošie strādnieki, kuru vārdā tik bieži šajās dienās tika runāts.
Kongresa otrajā dienā pie Politiskās izglītības nama satikos ar krievu tautības pusmūža sievieti, kura tieši latviešu preses žurnālistam vēlējās izstāstīt savas nelaimes cīņā ar birokratizēto mūsu valsts veselības aizsardzības sistēmu. Lai pateiktu arī savas domas par šajā namā notiekošo. Kad gāju iekšā, caurlaižu pārbaudītāji tā arī sacīja: sieviete pieteikusies viņiem — ja ir kāds latviešu žurnālists, viņa gribot tam ko teikt.
Klausos. Saka skarbus vārdus, ka šie cilvēki, kas sapulcējušies uz savu sanāksmi, nekādā ziņā nevarot pārstāvēt strādnieku intereses, ka lielākā daļa no tiem drīzāk pārstāvot pārvalžu koridoru iemītniekus un viņu draugus. Tad parādās vēl kāda krievu sieva, un viņas teiktais jau, liekas, ļoti ir ievērības cienīgs: «Jūs te sēžat un sēžat, un neko nevarat izspriest, bet krievu tauta jau sen sākusi pārkārtoties un drīz jau visa būs iemācījusies latviešu valodu, bet jūs vēl ne tikai nebūsit pārkārtojušies, jūs pat vēl īsti pamodušies nebūsit.» Mēdz sacīt, ka tautas balss — Dieva balss. Varbūt šajā situācijā gluži tā nav, varbūt tas pasacīts tikpat emocionālā satraukumā kā jau daudzajās runās abos (IF un LTF) šajos kongresos. Tomēr daļa taisnības laikam ir gan.
Ir kādas lielākas likumsakarības, kuru vārdā mums vajadzētu nevis kritizēt, bet nožēlot, varbūt pat — kaut kā palīdzēt. Vēl joprojām redzējām dziļo neinformētību, dažreiz arī nevēlēšanos ko zināt par to, kas ar to vienu tautu notiek. Un tomēr — ne mēs tie tiesātāji, bet gan laiks un kas tāds, caur ko saprotam, kāpēc ikkatrai tautai jādod iespēja piepildīt savu kultūru. Taču jāredz un jāsaprot arī tas, ka gan Zemes, gan Dzimtenes jēdziens ir pirmām kārtām garīgs. Un tieši tāpat arī to trūkums. Es neesmu pārliecināts, vai mums pilnīgi būtu jārīkojas saskaņā ar šo vēstījumu: «Netiesājiet, un jūs netapsiet tiesāti!» — tomēr esmu pārliecināts, ka tikai ar savu gara mieru un darba piepildījumu mēs rādām gan sev, gan citiem patiesu visa atrisinājumu.
Lai redzam ne vien to, kādi ir viņi, tie otrie, bet arī pārvērtējam paši sevi vēlreiz! Vai zinām, kas ir Gaisma, un vai mēs esam šīs Gaismas cienīgi? Ir taču pasaulē tās likumsakarības, pēc kurām viena maza tauta lielu tautu starpā var uzziedēt. Un nu tās, man liekas, pāri visam sāk piepildīties.
Ir lietas, pie kurām mēs nedrīkstam pārlieku aizkavēties. Jārit tālāk. Jo tik un tā — pretēji visiem prātu pareģojumiem, pretēji visiem rēķinātājiem — Gaismas slūžas nu ir vaļā. Un, ja nu tam vienam kas vairāk tiek, vai gan viņš maz drīkst to pie sevis turēt, ir jādod arī tam, kam mazāk ticis. Lai arī tas otrais var savu ceļu apgaismot.
Neticu, ka tikai pilni veikali, tīrs gaiss, laba mēnešalga, dzīvokļa gaidītāju rinda, kura ātri virzās uz priekšu, būs tas, kas šīs tautas apvienos un ļaus tām saprasties. Ir kas vērtāks, kas visā mūsu valstī nu gandrīz gluži no jauna tiek saprasts un iedibināts. Tik bieži it visās tautās piesauktā un tomēr arvien vēl iztrūkusī — gara Gaisma, kurā viss, itin viss top redzams...
ARNIS ŠABLOVSKIS
P. S. Vislabāk no šā kongresa man patika tas, ka pa radio netranslētās tā nobeiguma daļas vietā tika pārraidīts folkloras festivāla «Baltica» koncerts.
